Kas gan būtu noticis, ja šīs pirmās mīlestības jūtas varētu brīvi attīstīties tālāk? Vai tās ar laiku izgaistu pašas no sevis? Vai pienāktu brīdis, kad patikas vietā stātos apnikums un sirds alktu pēc kā cita, vai varbūt mēs šai mīlestībai paliktu .uzticīgi visu mūž.u? Kas zina, kāds būtu šo jūtu liktenis, ja tām būtu ļauts netraucēti uzplaukt visā pilnībā. Bet tā tas nekad nenotiek, jaunības mīlestībai vienmēr pirms laika pienāk gals.
Tā arī mūsu jaukā draudzība tika pavisam negaidot pārtraukta. Mēs nekad par to nebijām stāstījuši ne tēvam, ne mātei, kaut gan arī slēpt īpaši necentāmies. Mums vienkārši nekas netika jautāts, citādi mēs droši vien būtu atzinušies, jo bijām mācīti vienmēr runāt tikai patiesību. Taču mums neviens nekā nejautāja un pat nebrīnījās par mūsu biežo prombūtni. Tas, ka es, mednieks būdams, daudz klaiņāju pa mežu, bija pats par sevi saprotams. Sākumā gan vecākiem likās mazliet savādi, ka arī Virdžīnijai tik ļoti iepatikušās pastaigas pa mežu un viņa tik bieži mani pavada, taču māte drīz vien ar to aprada, un tā mēs netraucēti gājām un nācām, un neviens mūs sīkāk neiztaujāja.
Es teicu, ka mēs necentāmies savas gaitas slēpt, bet gluži tā gan nebija, jo mēs tomēr apzinīgi noklusējām visu, kas attiecās uz mūsu indiāņu draugiem. Mums abiem ar māsu bija kāda slepena nojausma, ka rīkojamies nepareizi un ka vecāki nosodīs mūsu izturēšanos, un tādēļ arī mēs nebijām pret viņiem atklāti.
Mūsu draudzībai nebija lemts ilgs mūžs. Tā tika pēkšņi un pat diezgan skarbā veidā pārtraukta.
Kādu dienu mēs visi četri kā parasti bijām uz salas. Pēc medībām mēs ar Pauelu bijām jau piebiedrojušies savām māsām uz pakalniņa un, atlaidušies ēnā, jautri tērzējām. Es gan šai brīdī vairāk izbaudīju mēmo mīlestības valodu, lūkodamies uz savu sapņu tēlu un juzdamies bezgala laimīgs, ka mani skatieni nepalika bez atbildes. Es neredzēju neko citu sev apkārt un neievēroju,
ka jaunais indiānis un mana māsa apmainās tikpat dedz, īgiem skatieniem. Pašreiz es par viņiem nemaz nedomāju, man bija vienaldzīgs viss cits uz pasaules, izņemot Majumi smaidu.
Taču bija daži, kas novēroja šo saskatīšanos un redzēja visu notiekošo. Bažu pilnas acis nolūkojās uz četriem jauniešiem uzkalnā, un katrs mūsu vārds, skatiens un žests tika ievērots.
Pēkšņi mūsu suņi pietrūkās un rūkdami metās uz mežmalu. Krūmos švīkstēja zari, un starp lapām pavīdēja drēbes. Mēs sapratām, ka tur nāk cilvēki. Suņi b-ija jau apklusuši un luncināja astes. Tātad tie, kas tuvojās, bija savējie.
Viņi iznāca klajumā, un es pazinu savu tēvu un māti!
Ieraugot vecākus, mēs ar Virdžīniju satrūkāmies. Mēs nojautām kaut ko jaunu, jo paši apzinājāmies, ka esam rīkojušies nel'abi. Tēva un mātes sejas bija drūmas, viņi izskatījās uztraukti un sadusmoti.
Māte pienāca klāt pirmā. Viņas lūpas bija savilktas nicīgā smīnā. Viņa ļoti lepojās ar saviem senčiem, pat vairāk nekā tēvs, kas piederēja pie slavenās Rendolfu dzimtas.
— Ko tas nozīmē? — viņa iesaucās. — Ko tas nozīmē, mani bērni? Jūs te uzturaties indiāņu sabiedrībā?
Jaunais Pauels piecēlās kājās, bet nekā neteica. Pārmainījusies sejas izteiksme liecināja, ko viņš šai brīdī pārdzīvo. Viņš bija nekļūdīgi sapratis mājienu.
Uzmetis augstprātīgu skatienu manam tēvam un mātei, viņš pamāja savai māsai, lai tā sekotu, un lepni devās projām.
Mēs ar Virdžīniju bijām tā satraukti, ka nespējām izteikt ne vārda. Mēs neiedrošinājāmies pat atvadīties.
Mūs steigšus vien aizveda projām no salas. Virdžīnija mājup brauca tēva un mātes laivā. Tur bija arī vēl citi, kas viņus bija atveduši līdz salai, — gan airētāji nēģeri, gan arī daži baltie. Es tur redzēju arī abus Ringoldus — tēvu un dēlu.
Es mājās atgriezos viens pats savā laivā. Braukdams pāri ezeram, es atskatījos. Pauela smailīte pašreiz iegriezās mazajā upītē. Es redzēju, ka metisa un viņa māsas sejas ir pievērstas mums, bet mani novēroja, un es neuzdrīkstējos pamāt ardievas, kaut gan mana sirds bija skumju nojautu pilna, ka mēs šķiramies uz ilgu laiku… varbūt uz neredzēšanos.
Ak vai! Mana nojauta piepildījās. Jau trešajā dienā pēc šā notikuma es atrados ceļā uz tālajiem ziemeļiem, kur man vajadzēja kļūt par Vestpointas militārās akadēmijas kadetu. Arī manu māsu aizsūtīja uz vienu no meiteņu semināriem, kādu netrūkst turienes puritāņu pilsētās. Pagāja ilgs ilgs laiks, iekams mēs atkal ieraudzījām savu Ziedu zemi.
17. NODAĻA VESTPOINTA
Vestpointas militārā kotedža ir vislabākā skola pasaulē. Ne prinčiem, ne priesteriem tur nav varas. Tur jaunekļiem māca īstas zināšanas un viņiem tās ir jāapgūst, citādi draud izslēgšana. Beidzot šo skolu, cilvēks ir vispusīgi izglītots. Kas gan, salīdzinot ar viņu, ir Oksfordas un Kembridžas absolvents — šis vīzdegunīgais papagailis, kas zina tikai mirušās valodas, ir iemācījies gudri runāt par dzejas likumiem un mehāniski kalt idiliskas rīmītes! Vestpointas audzēkņi studē gan zinātnes, gan daiļās mākslas, iemācās vairākas svešvalodas, un ikviens no viņiem, atstājot skolu, ir botāniķis un ģeologs, rasētājs un astronoms, inženieris un karavīrs — viss, ko vien vēlaties, — vārdu sakot, sabiedriskās dzīves augstākajiem amatiem piemērots cilvēks, kas spēj vadīt un pavēlēt un tikpat labi arī paklausīt un izpildīt citu rīkojumus.
Ja arī man būtu vislielākā nepatika pret mācīšanos, šai iestādē es nebūtu varējis slinkot. Vestpointā nav «stulbeņu». Tur netiek ņemts vērā audzēkņu vecāku stāvoklis un bagātība: pat paša prezidenta dēlu padzītu no šejienes, ja viņš nespētu mācībās tikt līdzi pārējiem.. Un tā gribot negribot, nevēlēdamies piedzīvot apkaunojumu, es kļuvu par cītīgu studentu un ar laiku ierindojos labāko audzokņu skaitā.