Kadeta dzīves ikdiena ir diezgan neinteresanta un vien- Tnuļn — no rīta līdz vakaram apnicīgas nodarbības un apmācības, tikai Vestpointā valdīja lielāka stingrība nekā citur, un dažreiz mums klājās gandrīz tikpat grūti kā vienkāršiem ierindas kareivjiem. Es turējos varonīgi, bet ne jau tāpēc, ka sapņotu par spožu militāru karjeru, es vienkārši negribēju atpalikt no citiem un būt pēdējais savā klasē.
Un tomēr bija brīži, kad šī pienākumu pārpilnā dzīve mani nomāca, un jo nepatīkamāk es izjutu tās smagumu tāpēc, ka biju pieradis pie neierobežotas brīvības. Es bieži vien ilgojos pēc mājām — pēc meža un savannas un vēl vairāk pēc saviem draugiem, ko biju tur atstājis.
Manā sirdī vēl ilgi dzīvoja mīlestība pret Majumi, kaut gan mēs bijām tālu viens no otra. Es domāju, ka tukšums, kas pal'ika manā dvēselē pēc šās skumjās šķiršanās, nekad neizzudīs. Nekas nespēs aizēnot vai izdzēst no atmiņas manu jaunības mīlestību. Ik brīdi manu gara acu priekšā bija Majumi daiļais tēls, dienā es par viņu do- riiāju, naktīs redzēju sapņos.
Tā tas bija ilgu laiku, un es domāju, ka nekad nebūs citādi. Neviena cita man nekad tā nepatiks kā viņa. Nekādi jauni dzīves prieki mani nepadarīs viņai neuzticīgu, un pat Lete[9] neatnesīs aizmirstību. Ja no debesīm nolaistos eņģelis un apgalvotu pretējo, es neticētu, es nevarētu tam ticēt.
Ak, kā es pārvērtēju cilvēka dabu! Es nebiju vienīgais, kas tā maldījās, jo lielākā daļa cilvēku kādreiz savā mūžā ir domājuši tāpat. Ak vai! Patiesībā toimēr laiks un šķiršanās izdzēš mīlestību. Tā nevar dzīvot tikai no atmiņām. Cilvēka nepastāvīgā sirds, lai kā tā jūsmotu par ideālo, dod priekšroku īstenajam un reālajam. Kaut gan pasaulē ir maz īsti daiļu sieviešu, nav tomēr tā, ka viena vienīgā būtu visdaiļākā no visām vai viens vīrietis pārāks par visiem citiem. No divām vienādi skaistām gleznām skaistāka šķiet tā, kas ir acu priekšā. Ne bez pamata mīlētāji baidās no šķiršanās.
Nezinu, vai tās bija grāmatas par līnijām un leņķiem, bastioniem un ambrazūrām, vai nemitīgā militārā dresūra augām dienām, vai mokoši cietā guļasvieta un vēl mokošākās sardzes stundas naktīs, vai arī varbūt tas viss kopā, — bet pamazām šī mana dvēseles aizrautība sāka gaist, un bija brīži, kad es vairs .nedomāju par savu mīļoto. Vai varbūt pie tā vainīgas bija jaukās sejiņas, kas šad un tad parādījās Vestpointā? Mūs mēdza apciemot skaistules no Saratogas un Bolstonas, un vēl biežāk te ieradās mūsu tuvākās kaimiņienes — apkārtnes bagāto fermeru blondās meitas, kas katrā rupjajās drānās ietērptajā kadetā saskatīja nākamā varoņa kūniņu, ģenerāļa embriju.
Grūti pateikt, kas īsti izstūma Majumi no manām domām, bet tas jau arī nav tik svarīgi — rezultāts bija tāds, ka manas pirmās mīlestības iespaidi pamazām zaudēja savu spilgtumu, kļuva bālāki un bālāki ar katrū' dienu, līdz beidzot izplēnēja par tālas pagātnes atmiņām.
Ak Majumi! Pagāja krietni ilgs laiks, iekāms tas notika. Šīs skaistās, smaidošās sejas ilgi dejoja manu acu priekšā, pirms aizēnoja tavējo. Ilgi es pretojos šo sirēnu glaimiem, bet es biju tikai cilvēks, .un mana sirds pārāk viegli padevās saldajam vilinājumam.
Nebūtu pareizi teikt, ka mana pirmā mīlestība bija pilnīgi zudusi — tā bija apdzisusi, bet ne mirusi. Kaut arī es tagad, tāpat kā citi, ielaidos vieglās mīl'as rotaļās, bija brīži, kad tā atgriezās pie manis. Bieži vien klusajās nakts sardzes stundās es kavējos atmiņās par mājām, un visspilgtākais šajos nomoda sapņos bija Majumi tēls. Mana mīlestība pret viņu bija apdzisusi, bet ne mirusi. Es esmu pārliecināts, ka, viņu ieraugot, tā atkal būtu kvēli iedegusies. Un pietiktu pat tikai kaut ko dzirdēt par viņu, saņemt kādu vēsti, lai manas jūtas atdzīvotos. Ja es uzzinātu, ka viņa ir mani aizmirsusi un atdevusi savu sirdi citam, droši vien mana jauneklīgā kaislība atgrieztos visā savā spēkā un aizrautībā.
Tātad es vēl nebiju kļuvis pret Majumi vienaldzīgs? Tā'tad es viņu vēl mīlēju?
Jauni iespaidi liek aizmirst pagājušo, bet ziemeļu skaistās meitas vēl nebija izstūmušas no manas sirds melnīgsnējo dienvidu jaunavu.
Visu savu skolas laiku es viņu ne reizes neredzēju un pat nekā par viņu nezināju. Piecus gadus mēs ar māsu pavadījām tālu no mājām, gluži kā trimdā. Šai laikā mūs vairākkārt apciemoja tēvs un māte, kas ik gadus dažus mēnešus uzturējās lepnajos ziemeļu kūrortos — Bolstonā, Spā, Saratogā un Ņūportā. Brīvdienas mēs pavadījām tur kopā ar viņiem. Es ļoti ilgojos kādu brīvlaiku nodzīvot .mājās, un, šķiet, arī Virdžīnijai tas būtu paticis, taču šī imūsu vēlēšanās nekad 'nepiepildījās — māte šai ziņā bija nelokāma kā tērauds un tēvs ciets kā akmens.
.Man bija klusas aizdomas par šā stingrā aizlieguma iemesliem. Mūsu lepnie vecāki nebija aizmirsuši sastapšanos uz salas un baidījās, ka šī draudzēšanās ar indiāņiem varētu novest pie nevienādām laulībām.
Kūrortos mēs satikāmies arī ar Ringoldiem, un Erenss, tāpat kā agrāk, bija neatlaidīgs Virdžīnijas pielūdzējs. Viņš bija kļuvis par īstu frantu un šķiedās ar naudu, cenzdamies pārspēt izbijušos drēbniekus un biržas māklerus, kas tagad sastādīja Ņujorkas bagātnieku aprindu virsotni. Man viņš nepatika tāpat kā agrāk, bet mana māte vēl arvien izturējās pret viņu labvēlīgi.