Vai viņam bija izdevies iegūt arī Virdžīnijas simpātijās, to es nezināju. Mana māsa tagad bija jau pieaugusi jaunava — skaista, eleganta dāma un da.udz ko iemācījusies no tol'aiku augstākās sabiedrības tikumiem, starp citu, arī slēpt savas jūtas, kas skaitījās par labas audzināšanas pazīmi. Dažreiz viņa bija pārlieku jautra, bet man šī viņas līksmība šķita mazliet mākslota, un bieži vien tā piepeši izgaisa. Citreiz viņa bija klusa un domīga, nereti — ļoti vēsa un augstprātīga. Man likās, ka, ārēji kļūdama tik iznesīga un pievilcīga, viņa bija zaudējusi daudz no tā, ko es vērtēju visaugstāk, — sirds siltumu un atsaucību. Bet varbūt es maldījos.
Es būtu gribējis viņai daudz ko pajautāt, taču mūsu bērnu dienu savstarpējās uzticēšanās laiks bija pagājis, un smalkjūtība neļāva man ielauzties viņas jūtu pasaulē. Mēs nekad nerunājām par pagātni, es gribēju teikt —par tām imūsu kopīgajām gaitām, kad mēs četratā klejojām pa mežiem, braukājām pa ezeru un satikāmies palmu apēnotajā saliņā.
Es bieži vien domāju: vai Virdžīnijai ir iemesls to visu atcerēties, vai viņas atmiņas ir līdzīgas manējām?
Es nekad nebiju par to pilnīgi pārliecināts. Kaut gan man radās šādas aizdomas un vienu laiku es pat jutos diezgan nobažījies, es toreiz biju slikts vērotājs un bezrūpīgs sargs savai māsai.
Droši vien manas aizdomas tomēr bija pamatotas, jo kāpēc gan viņa tagad ne ar vārdu nepieminēja šīs jaukās dienas, kas mums abiem bija sagādājušas tādu prieku? Vai šo viņas klusēšanu izraisīja pēc vecāku iejaukšanās pamodusies vainas apziņa, k'a mēs esam rīkojušies slikti? Vai arī varbūt tagad, uzturoties- augstākās sabiedrības vidū, viņa vienkārši vairs nevēlējās atcerēties savus agrākos vienkāršos draugus?
Bieži vien es domāju: vai Virdžīnija vispār bija iemīlējusies, un — ja tā būtu bijis — vai šīs jūtas vel ir dzīvas viņas krūtīs? To man nekad nebija lemts uzzināt. Tas laiks, kad mēs viens otram uzticējām tādas lietas, bija pagājis.
«Droši vien tur nekas nav bijis,» es prātoju. «Un, ja arī viņa kādreiz ir jutusi maigumu pret jauno indiāni, tad tagad tas viss ir aizmirsts, izgaisis no viņas sircls un varbūt pat no atmiņas. Šķiet neticami, ka viņa būtu saglabājusi šīs jūtas vēl tagad, kad apkārt ir cita sabiedrība — šie smalkie, iesmaržojušies kavalieri, kas ik brīdi viņu aplido un apber komplimentiem. Grūti ticēt, ka viņas atmiņas dzīvotu ilgāk nekā manējās, bet vai gan es neesmu sācis jau aizmirst?»
Savādi — es zināju tikai savus pārdzīvojumus, pārējās trīs sirdis man bija noslēpums. Līdz pat šim laikam es nezināju?, vai jaunais Pauels un mana māsa jebkad ir lūkojušies viens otrā ar mīlas pilnu skatienu. Man tikai tā šķita, es kaut ko nojautu un minēju, bet īsti pārliecināts par to nebiju. Vēli dīvaināk var likties tas, ka es nekā nezināju par to otru sirdi, kas mani interesēja visvairāk. Taisnība, es domāju, ka Majumi nav pret mani vienaldzīga. Viņas skatieni, žesti, izturēšanās deva man cerības, bet vārdos nekas netika izteikts, un bieži vien es mocījos šaubās. Varēja taču būt, ka Majumi mani' nemaz nemīlēja!
Šī doma man daudzreiz bija plosījusi sirdi. Tagad es to vairs nepārdzīvoju tik asi, un tomēr, lai cik savādi tas būtu, tieši šīs šaubas par pretmīlestību bieži vien pamodināja manī atmiņas par Majumi. Kad vien es to iedomājos, mana jau apdzisusī mīlestība no jauna spēji iesmeldzās sirdī.
Ak, aizskartā patmīlība! Tu esi tikpat spēcīga kā pati kaislība! Tu sagādā ne mazākas ciešanas kā mīlestība. Šīs sāpes aptumšo sveču gaismas mirdzumu un laupa zālē dejojošo skaistuļu smaidiem pievilcību. Manas domas steidzas atpakaļ uz Ziedu zemi — uz ezeru, uz mūsu salu, pie Majumi!
Pieci gadi aizritēja ātri, un mans mācību laiks Vestpointas kara akadēmijā tuvojās beigām. Es godam nokārtoju grūtos gal'a eksāmenus. Mana uzcītība tika atalgota ar labām atzīmēm, un tās savukārt man deva priekšrocību brīvi izvēlēties ieroču šķiru, kurā es gribētu dienēt. Mani visvairāk vilka uz kājniekiem, kaut gan es būtu varējis taisīt spožāku karjeru — aiziet uz artilēriju, kavalēriju vai inženieru karaspēka daļām. Es tomēr izvēlējos kājniekus, saņēmu leitnanta pakāpi un norīkojumu uz strēlnieku pulku. Man piešķīra arī atvaļinājumu, ko es varēju pavadīt tēva mājās.
Šai laikā arī mana māsa jau bija ar labām sekmēm beigusi savu dižciltīgo meiteņu «akadēmiju». Abi kopā mēs devāmies uz mājām.
Savu tēvu mēs tur vairs nesastapām, par atraitni kļuvusī māte viena pati raudādama mūs sagaidīja un skumji apsveica ar atgriešanos.
18. NODAĻA SEMINOLI
Kad es atgriezos Floridā, pār manu dzimto zemi krājās draudoši kara mākoņi. Bija gaidāms, ka tas drīz vien uzliesmos un man savas karavīra dzīves pirmais pārbaudījums būs jāiztur, aizstāvot tēva mājas un ģimenes pavardu. Es jau daļēji biju tam sagatavojies, jo militārās akadēmijas sienās karš ir visiemīļotākais sarunu temats, un nekur citur tā varbūtības un izredzes netiek tik vispusīgi un nopietni iztirzātas.
Desmit gadus Savienotās Valstis bija dzīvojušas mierā ar visu pasauli. «Vecā Hikori»[10] dzelžainā roka bija iedvesusi bailes pierobežu iezemiešiem. Vairāk nekā desmit gadu tie bija apvaldījuši savas atriebības tieksmes un dzīvojuši klusi un miermīlīgi. Bet nu šis mierīgais posms bija beidzies. Indiāņi atkal no jauna cēlās cīņai par savām tiesībām un šoreiz tādā novadā, kur neviens to nebija gaidījis, — nevis pie tālajām rietumu robežām, bet pašā Ziedu zemes sirdī. Jā, Floridai vajadzēja kļūt par darbības arēnu, kur norisinājās šī jaunā kara drama.
Te būs vietā pateikt dažus vārdus par Floridas pagātni, jo šā stāstījuma pamatā ir patiesi vēsturiski fakti.