1821. gadā spāniešu karogs beidza plīvot pār Sent- ogastinas un Sentmarksas cietokšņu vaļņiem un Spānija atteicās no savām īpašuma tiesībām uz šo krāšņo provinci, kas bija viens no pēdējiem tās atbalsta punktiem Amerikas kontinentā. Faktiski spānieši savu varu Floridā bija zaudējuši jau pirms tam, un tā tikai formāli skaitījās viņu kolonija. Jau sen indiāņi bija viņus izspieduši no šās zemes plašumiem un sadzinuši cietokšņos. Viņu mājas bija nopostītas, zirgi un ganāmpulki savā vaļā klejoja pa savannām, un kādreiz ziedošās plantācijas aizauga ar nezālēm. Savā gadsimtu ilgajā valdīšanas laikā spānieši te bija uzcēluši daudzus skaistus ciematus un lieliskas celtnes, šai ziņā tālu pārspēdami savus anglosakšu pēctečus. Masīvo celtņu drupas vēl tagad liecina par Spānijas kādreizējo sl'avu un varenību.
Indiāņiem nebija lemts ilgi būt noteicējiem šādi atkarotajā zemē. No ziemeļiem šurp devās cita baltās rases tauta, kas bija tikpat drošsirdīga un stipra kā viņi, un nevajadzēja būt gudram pareģim, lai pateiktu, ka sarkan- ādainajiem uzvarētājiem savukārt nāksies atteikties no ieņemtajām teritorijām.
Viņi jau bija vienreiz kaujās tikušies ar šiem baltajiem iekarotājiem. Bargais karavīrs, kas tos toreiz vadīja, tagad sēdēja prezidenta krēslā. Indiāņi tika sakauti un atspiesti tālāk uz dienvidiem, uz zemes vidieni. Šeit, pašā pussalas centrā, viņi tomēr vēl palika saimnieki. Tika svinīgi noslēgts un ar zvērestu apstiprināts līgums, kas garantēja viņu tiesības uz zemi, un seminoli bija apmierināti.
Bet līgums starp stipro un vājo ir tikai nenozīmīgs papīra gabaliņš, un stiprais to var lauzt, kad vien viņam iepatīkas. Un šoreiz tas tika lauzts visai apkaunojošā veidā.
Baltie dēku meklētāji sāka apmesties indiāņu robežas tuvumā un nereti ieklīda viņu teritorijā, pareizāk sakot, — nevis ieklīda, bet tīšām devās turp. Viņi apskatīja šo zemi, redzēja, ika tā lir laba, ka te augtu rīss un kokvilna, cukurniedres un indigo, olīvas un .apelsīni. Un viņi iekāroja šo zemi, vēl vairāk — viņi nolēma, ka tai jāpieder viņiem.
Indiāņu tiesības gan aizsargāja noslēgtais līgums, bet kas par to? Ko nozīmēja līgums šiem dēku meklētājiem, izputējušiem plantatoriem no Džordžijas un Karo- līnas, vergu tirgotājiem no visām Dienvidu štatu malām? It sevišķi, ja tas noslēgts ar sarkanādainajiem. No šā līguma jātiek vaļā.
«Lielais Tēvs»[11], nebūdams šādās lietās pārlieku sīkumains, atbalstīja viņu plānu.
«Jā,» viņš teica, «tas nav slikti. Seminoliem zeme jāatņem. Lai viņi iet uz kādu citu apgabalu. Mēs atradīsim viņiem mājvietu Rietumu lielajos līdzenumos. Tur viņiem būs plaši medību lauki, kas tiem piederēs uz mūžīgiem laikiem.»
«Nē,» seminoli atbildēja, «mēs negribam iet projām. Mums ir labi tepat. Mēs mīHam savu dzimto zemi1 un negribam to atstāt. Mēs paliksim.» . , V
«Tātad jūs neiesiet ar labu? Lai notiek! Mēs esam stipri, bet jūs vāji. Mēs jūs piespiedīsim.»
Kaut arī Džeksona atbilde seminoliem nebija izteikta gluži šādiem vārdiem, 'tās saturs bija tieši tāds.
Bet pasaulē pastāv sabiedriskā doma, un ar to ir jārēķinās. Pat tirāni ne labprāt atklāti lauž līgumus. Šai gadījumā gan vairāk tika domāts par valdošās politiskās partijas prestižu nekā par pasaules sabiedrisko domu, <un, Lai to saglabātu, bija nepieciešams pret indiāņiem vērstajiem pasākumiem atrast šķietami likumīgu pamatojumu.
Seminoli palika nelokāmi. Viņi mīlēja savu dzimto zemi un negribēja to atstāt.
Vajadzēja atrast kādu ieganstu, lai viņus padzītu. Vecā aizbildināšanās, ka indiāņi ir tikai dīkdienīgi mednieki un lietderīgi neizmanto zemi, šoreiz nederēja. Tas nebija taisnība. Seminoli nodarbojās ne tikai ar medīšanu, bet arī ar zemkopību. Tiesa, varbūt viņi savus laukus apstrādāja diezgan primitīvā veidā, bet tas vien vēl nebija pietiekams iemesls, lai viņiem šo zemi atņemtu.
Taču itin viegli tika .atrasti citi iemesli. Viltīgais pilnvarotais, ko Lielais Tēvs aizsūtīja pie indiāņiem, veikli mācēja izdomāt ieganstus. Viņš bija no tiem cilvēkiem, kas labi prot duļķot ūdeņus, un lika lietā savu mākslu.
Drīz vien visā Floridā izplatījās baumas par indiāņu izdarītiem noziegumiem — par zirgu un ganāmpulku zādzībām, plantāciju izlaupīšanu, balto ceļotāju aplaupīšanu un noslepkavošanu. Un visus šos briesmu darbus it kā būtu pastrādājuši šie mežonīgie seminoli.
Nekrietnās pierobežas apgabalu avīzes, kas vienmēr gatavas uzkūdīt ļaužu prātus un izraisīt niknuma vilni, neskopojās ar pārspīlējumiem.
Bet par tām provokācijām, atriebības aktiem, pārestībām un neģēlībām, ko izdarīja baltie, avīzēs nebija ne vārda. To visu rūpīgi noklusēja.
Drīz vien visā zemē bija radīts vajadzīgais noskaņojums — īsts naida izvirdums pret seminoliem.
«Nāvi mežoņiem! Vajāt viņus! Padzīt viņus! Lai viņi vācas uz Rietumiem!» — tā šis noskaņojums izpaudās, tā tagad klaigāja visur.
Ja Savienoto Valstu tautai ir kāda vēlēšanās, var cerēt, ka tā drīz vien tiks izpildīta, jo sevišķi vēl tad, ja šī vēlēšanās sakrīt ar valdības uzskatiem.' Un šajā gadījumā tā bija, jo valdība pati šo vēlēšanos bija iz^ raisījusi.
Visi domāja, ka nebūs grūti izpildīt «tautas gribu» —' atņemt seminoliem tiesības uz zemi, sākt viņus vajāt un padzīt no Filoridas. Taču rokas saistīja līgums. Pasaulei: bija acis, un vajadzēja rēķināties ar to nelielo sabiedrības daļu, kas spēja patstāvīgi domāt un nostājās pret šiem patvaļīgajiem tīkojumiem. Valdība taču nevarēja atklāti lauzt doto vārdu. Bet kā tad lai tiek vaļā no šā traucējošā līguma?