Выбрать главу

Sasauciet indiāņu vadoņus kopā un ar glaimiem un viltu apmāniet viņus. Virsaiši jau tāpat cilvēki vien ir, pie tam nabadzīgi, daži no viņiem mīl iedzert. Daudz ko varēs panākt ar piekukuļošanu, vēl vairāk ar «uguns ūdeni». Izgatavojiet jaunu līgumu, sastādiet to gudri un viltīgi. Neizglītotie indiāņi neizpratīs tā īsteno jēgu. Dabūjiet tikai viņu parakstus — un lieta darīta!

Viltīgais pilnvarotais! Tas bija viņa plāns un viņš arī īstais vīrs, lai to izvestu.

Tā tika izdarīts. 1832. gada 9. maijā Oklavoho upes krastā saaicinātie seminolu virsaiši savā kopsapulcē visi kā viens atteicās no tiesībām uz savu tēvutēvu zemi!

Tā skanēja oficiālais paziņojums.

Bet tas nebija taisnība.

Oklavoho krastā nebija sapulcējušies visi seminolu virsaiši, bet tikai uzpirkti un piekukuļoti nodevēji, iebai­dīti un ar glaimiem apmulsināti bezrakstura cilvēki. Vai gan kāds brīnums, ka seminolu tauta atteicās atzīt šo slepeno līgumu un nepakļāvās tā noteikumiem. Vajadzēja sasaukt jaunu, plašāku sapulci, lai tā visas tautas vārdā apstiprinātu šo vienošanos. .

Drīz vien kļuva pilnīgi skaidrs, ka seminolu tautas vairākums neatzīst Oklavoho līgumu. Daudzi virsaiši noliedza, ka būtu to parakstījuši. Arī galvenais virsaitis.. Onopa to noliedza. Daži gan atzinās, ka līgumu parak­stījuši, bet paziņoja, ka to izdarījuši, citu ietekmēti un pierunāti. Vienīgi nedaudzi varenākie cilšu vadoņi — kā;

brāļi Omatlas, Melnais Māls un Lielais Karavīrs — atklāti atzina, ka tiešām parakstījuši šo vienošanos. < Tie tagad zaudēja uzticību visas tautas acīs un tika pamatoti uzskatīti par nodevējiem. Viņu dzīvības bija .apdraudētas, un pat tuvākie līdzgaitnieki nosodīja viņu rīcību.

Lai labāk izprastu radušos stāvokli, nepieciešams mazliet pastāstīt par seminolu politisko iekārtu. Viņu valdīšanas forma bija īsti republikāniska, izteikti demo­krātiskā. Varbūt nevienā zemē visā pasaulē tauta nav dzīvojusi tik brīvi un, man gribētos piebilst, laimīgi, jo brīvība ir laimes pamats. Seminolu sabiedrisko iekārtu mēdz salīdzināt ar Skotijas kalniešu klanu sistēmu, taču vienīgā līdzība starp tām ir tā, ka seminoliem, tāpat kā gēļiem, nebija centralizētas pārvaldes organizācijas. Viņi dzīvoja atsevišķās, izkaisītās ciltīs, kas politiski bija ne­atkarīgas cita no citas. Starp ciltīm valdīja draudzīgas attiecības, bet tās nebija pakļautas kādai kopīgai pavēl­nieka varai. Seminoliem gan bija «galvenais virsaitis», bet to nevarēja uzskatīt par karali, jo viņa indiāņu tituls «miko» nepavisam neizsaka šo jēdzienu. Seminolu lep­nais gars nekad nebūtu pazemojies līdz karaļa pavalst­nieku stāvoklim, jo viņi vēl nebija atteikušies no cilvēka dabiskajām tiesībām uz brīvību. Tikai pēc tam, kad tautā tiek izkropļota un nomākta šo savu tiesību apziņa, pār to sāk valdīt karaļi.

Seminolu galvenais «miko» bija valdnieks tikai vārda pēc. Viņam nebija nekādas varas ne pār seminolu dzīvī­bām, ne īpašumiem. Reti kad viņš bija visbagātākais, bet bieži vien viens no visnabadzīgākajiem savā tautā. Viņš bija atsaucīgāks pret trūkumcietējiem nekā citi un vien­mēr gatavs ar dāsnu roku labdarības mērķiem izdalīt ne jau tautas, bet savu personīgo mantu. Un tādēļ viņam bija grūti tikt pie bagātības.

Viņam nebija ne spožas svītas, ne krāšņu tērpu, viņš nedzīvoja barbariski greznās pilīs, lišķīgu galminieku ielenkts, kā austrumu zemju radžas un daudzie rietumu monarhi, kuru galmos valdīja vēl lielāka greznība. Tieši otrādi — viņa apģērbs ne ar ko neizcēlās un nereti bija pat vēli nabadzīgāks nekā citiem. Dažs labs vienkāršs indiāņu karavīrs bija tērpies daudz greznāk par viņu.

Gluži tāpat kā galvenajam «miko», arī atsevišķo cilšu virsaišiem nebija varas lemt par savas cilts locekļu dzīvībām un īpašumu vai sodīt viņus. To varēja darīt tikai tiesa, un man gribas apgalvot, ka seminolu vidū par noziegumiem sprieda taisnīgāku sodu nekā civilizētās pasaules augstākajās tiesās.

Pie seminoliem valdīja īsta demokrātiskā brīvība, taču absolūtas vienlīdzības princips te nebija spēkā, jo no­pelni tautas labā deva tiesības uz godu un varu. īpašums nebija kopīgs, kaut gan strādāja pa daļai, kopīgi. Šis kopu darbs bija visiem izdevīgs un tika organizēts uz savstarpējas vienošanās pamata. Ģimenes saites bija tik svētas un ciešas kā nekur citur pasaulē.

Un šie tad nu bija mežoņi — tie sarkanādainie mežoņi, kam bez žēlastības jāatņem tiesības uz zemi un mājām, bet paši jāizdzen no viņu skaistās dzimtenes uz tuksne­sīgu līdzenumu, jāapšauj un jāvajā kā zvēri — jā, bur­tiski kā zvēri, jo bija paredzēts indiāņu vajāšanā, izmantot arī suņus!

19. NODAĻA INDIĀŅU VARONIS

Bija vairāki iemesli, kāpēc Oklavoho līgumu nevarēja uzskatīt par saistošu visai seminolu tautai. Vispirms — to nebija parakstījis vairākums virsaišu. Zem tā bija tikai sešpadsmit virsaišu un apakšvirsaišu paraksti, bet pa­visam to bija piecreiz vairāk.

Otrkārt — tas patiesībā nemaz nebija īsts līgums, bet tikai nosacīta vienošanās ar tādu priekšnoteikumu, ka seminolu pārstāvji vispirms dosies uz viņiem norādīta­jiem apgabaliem Rietumos pie Baltās upes, apskatīs šo zemi un atgriezušies pastāstīs pārējiem par turienes ap-" stākļiem. Tātad skaidrs, ka nekāds nolīgums par seminolu pārvietošanos nevarēja stāties spēkā, iekāms nebija izpil­dīts šis priekšnoteikums.

Delegācija tika aizsūtīta. Septiņi virsaiši valdības aģenta pavadībā devās uz tālajiem Rietumiem, tai ap­skatītu turienes zemes.

Bet cik viltīgi atkal rīkojas pilnvarotais! Delegācija tiek sastādīta gandrīz tikai no tādiem virsaišiem, kas atbalsta pārvietošanos. Viņu vidū mēs redzam abus Omatlas un Melno Mālu. Tiesa, starp pārstāvjiem ir arī Hoitl-metti (Lēcējs), īstens patriots un drosmīgs kara­vīrs, bet viņam piemīt viena liela vājība — tas ciena «uguns ūdeni», un aģents Fegens, kas delegāciju pavada, to ļoti labi zina.