Šim vīram ir padomā viltība, un tā tiek Laista darbā. Delegāciju viesmīlīgi uzņem Gibsona fortā Arkanzasas upes krastā. Hoitl-metti piedzirda, un septiņu virsaišu priekšā tiek nolikts kontrakts par pārvietošanos. Viņi visi to paraksta. Blēdība ir izdevusies.
Bet OkLavoho līguma priekšnoteikumi ar to vēl nebija līdz galam izpildīti. Delegācijai bija jāatgriežas ar ziņojumu pie savas tautas un jāprasa tās piekrišana. Tā vēl nebija dota, un, lai to dabūtu, vajadzēja sasaukt jaunu sapulci, kurā piedalītos visi virsaiši un karavīri.
Tā bija tikai tīra formalitāte, jo visi labi zināja, ka tautas vairākums nosoda šo septiņu virsaišu vieglprātīgo rīcību un nedos savu piekrišanu. Seminoli netaisījās piekāpties un atstāt Floridu.
Par to jo skaidri liecināja fakts, ka viņi nepildīja arī citus līguma noteikumus, piemēram, par aizbēgušo vergu izdošanu, kurus Oklavoho vienošanās parakstītāji bija apsolījušies nosūtīt atpakaļ to īpašniekiem. Neviens nēģeris neatgriezās, tieši otrādi — tagad viņi atrada pie indiāņiem drošāku patvērumu nekā jebkad agrāk.
Pilnvarotais visu to zināja un sasauca jaunu sapulci tikai formas pēc. Varbūt viņam izdosies pierunāt semino- lus parakstīt līgumu, bet, ja ne, tad viņš tos mēģinās iebiedēt vai piespiedīs ar durkļu palīdzību. Tā viņš pats bija izteicies. Kinga fortā, kur atradās aģentūra, jau bija savilkts karaspēks, un Tampas līcī ik dienas "ieradās jaunas vienības. Valdība bija nolēmusi panākt savu un izšķīrusies pielietot varu.
Es zināju pašreizējo stāvokli un arī visu, kas Floridā bija noticis manas ilgās prombūtnes laikā. Mani biedri, Vestpointas kadeti — it sevišķi tie, kas drīz gatavojās nlsl.it koledžu, — bija visai kompetenti indiāņu jautājumos un dzīvi par tiem interesējās. «Melnā Vanaga karš», kas nupat bija beidzies Rietumos, ne vienam vien jaunam virsniekam bija sagādājis iespēju izcelties, un godkārīgie jaunekļi tagad pievērsa savus skatienus Floridai.
Taču cerības iegūt slavu šādā karā visiem šķita smieklīgas. «Tas būs pārāk viegls karš,» viņi apgalvoja. «Šis ienaidnieks nav nopietni ņemams. Saujiņa mežoņu, kas nevar lāgā stāties pretī pat vienai rotai. Jau pirmajā sadursmē viņus visus līdz pēdējam apkaus vai sagūstīs. Lai cik bēdīgi tas būtu, nav ne mazāko izredžu, ka viņi spēs izrādīt ilgstošu pretestību.»
Tā sprieda mani biedri, un tā patiešām toreiz domāja visa zeme. Arī armijā valdīja šāds uzskats. Kādu virsnieku dzirdēja lielāmies, ka viņš izmaršētu cauri visai indiāņu teritorijai tikai viena kaprāļa pavadībā. Kāds cits tikpat bravūrīgi izteica vēlēšanos, kaut valdība atļautu viņam vest šo karu uz sava rēķina. Viņš to pabeigtu, neiztērējis vairāk par desmit tūkstošiem dolāru!
Tāds toreiz bija vispārējais noskaņojums. Neviens neticēja, ka indiāņi spēs kaut cik ilgstoši mums pretoties. Maz bija tādu, kas pieļāva domu, ka viņi vispār karos: ar savu stūrgalvību tie gribot tikai panākt labākus noteikumus un piekāpšoties, tiklīdz draudēšot bruņota sadursme.
Es tomēr domāju citādi. Es pazinu seminolus un viņu zemi labāk nekā vairums to cilvēku, kas šādi spriedelēja. Un, kaut gan viņu cīņa pret pārspēku šķita acīm redzami bezcerīga, es ticēju, ka viņi nepieņems pazemojošus noteikumus un arī netiks tik viegli uzvarēti. Taču, tā domādams, es varēju arī maldīties. Varbūt izsmiekls, ko bieži vien izraisīja mani iebildumi biedru pārliecībai, bija pelnīts.
No avīzēm mēs uzzinājām visus apstākļus, bez tam Vestpointā pastāvīgi tika saņemtas vēstules no agrākajiem skolas absolventiem, kas tagad dienēja Floridā. Katrs sīkums nokļuva arī līdz mums, un mums bija pazīstami daudzi indiāņu virsaišu vārdi, kā arī seminolu iekšējais noskaņojums. Izrādījās, ka viņu vidū nav vienprātības. Daļa seminolu ar vienu no brāļiem Omatlām priekšgalā bija ar mieru piekāpties mūsu valdības prasī-
b;1im. Tā bija nodevēju partija, un tā bija mazākumā. Patriotu bija daudz vairāk, ieskaitot ari pašu galveno miko un ietekmīgos virsaišus Holatu, Koa Hadžo un nēģeri Ābramu.
Patriotu vidū bija kāds vīrs, kura vārds gāja no mutēs mutē un ieguva arvien lielāku popularitāti. Tas bieži tika •minēts avīzēs un mūsu draugu vēstulēs. Tas bija kāds jauns karavīrs, pēc titula apakšvirsaitis, kas tādā vai citādā ceļā bija ieguvis ciltī ievērojamu ietekmi. Viņš bija viens no visdedzīgākajiem pārvietošanās pretiniekiem, vārda pilnā nozīmē visas seminolu opozīcijas dvēsele, un gados daudz vecāki un varenāki virsaiši ņēma vērā , viņa padomus..
Netrūka Ksenofontu3 , kas padarīja nemirstīgu viņa slavu. Savienoto Valstu tauta bija ilgi dzīvojusi mierā ar indiāņiem. Romantiskais mežonis bija tālu no zemes robežām. Kolonistu ciematos reti kad varēja redzēt kādu indiāni vai kaut ko dzirdēt par viņiem. Pēdējā laikā pilsētās nebija ieradušās arī cilšu delegācijas, pie kurām iedzīvotāji būtu varējuši pamielot acis, un visus bija pārņēmusi patiesa ziņkāre par šiem meža bērniem. Tautai vajadzēja indiāņu varoņa, un šis jaunais virsaitis šķita «tam īstais vīrs.
Viņa vārds bija OCEOLA.
20. NODAĻA
PIEROBEŽAS TAISNĪBA
Man nebija ļauts ilgi izbaudīt mājas dzīves jaukumus. Jau pēc dažām dienām es saņēmu pavēli doties uz Kinga fortu, kur atradās seminolu aģentūra un Flbridas armijas galvenais štābs. Forta komandieris bija ģenerālis Klinčs. Mani norīkoja viņa štābā.
Diezgan apbēdināts, es gatavojos izpildīt pavēli. Bija grūti tik drīz šķirties no tuviniekiem, kuri mani sirsnīgi mīlēja un no kuriem es tik ilgi biju bijis projām. Māte un māsa sāpīgi pārdzīvoja mainu aizceļošanu un pat mēģināja mani pierunāt atstāt dienestu un palikt mājās.*