— Ā!
— Jā, massa Džordž, tas bij tāds papīrs, un ar šito pašu papīru iznāca, ka visi Pauelkundzes melnie, visa māja un zeme ar nu piederēja massa Grabsam.
— Kāds šausmīgs nelietis!
— Massa Gra'bss viņš zvērēja, ka visu nopircis un samaksājis ar skaidriem dolāriem. Pauelkundze zvērēja pavisai otrādi. Tiesnesis nosprieda, ka taisnība massa Grabsam, tāpēc ka lielais massa Ringolds bij, viņam kas liecināja. Un cilvēki saka tā, ka massa Ringolds tagad dabūj.a to papīru pie sevis drošā glabāšanā un bij galvenais visā darīšanā.
— Š.ausmīgi nelieši! Ak, kādi blēži! Bet saki man, Džek, kas .notika ar Pauela kundzi?
— Drīz pēc tam viņi visi aizgāja prom, neviens nezin, uz kurieni aizgāja. Kundze pati un tas smalkais jaunais cilvēks, kas bij jums pazīstams, un tā jaunā indiāņu meita, kuru visi teica, ka tik skaista, — jā, massa Džordž, viņi visi ir prom.
Šai brīdī mežs ceļa malā kļuv.a klajāks un es ieraudzīju veco, pelēko māju. Tur tā stāvēja visā savā lieliskumā, vēl arvien skaistu apelsīnu un olīvu birzīšu ieskauta. Bet salauztā sēta, garās nezāles, kas stiepās augšup gar sienām, un jumts, kam vienā otrā vietā jau bija nokrituši dakstiņi, — tas viss liecināja par postažu.
Es skumjās novērsos, arī manā sirdī bija postaža.
21. NODAĻA
INDIĀŅU VERGI
Man -nenāca ne prātā apšaubīt Džeka stāsta patiesīgumu. Tas, ko runāja «melnie», bija taisnība — par to nevarēja būt šaubu. Viss šis darījums izklausījās pēc Ringoidiem un advokāta Grabsa, kas bija pa pusei plan- tators, pa pusei praktizējošs jurists ar diezgan apšaubāmu •reputāciju.
Džeks vēl man pastāstīja, ka Spenss un Viljamss tiesas procesa laikā nozuduši. Vēlāk abi atgriezušies kolonijā, bet vairs pie atbildības nav saukti, jo nebijis neviena, kas prasītu Metas tālāku izmeklēšanu.
Nozagtie nēģeri nekad vairs šajā pusē netikuši manīti. Acīm redzot viņu nolaupītāji tos aizveduši uz vergu tirgu Mobilā vai Jaunorleānā, kur droši vien saņemta pietiekama cena, lai atlīdzinātu Grabsam par viņa lietpratīgo pakalpojumu, kā arī Viljamsam un Nedam par pūlēm. Tiklīdz indiāņi būtu padzīti no Floridas, Pauelu plantācija kļūtu Ringolda īpašums, un tāds arī bija šā «pārdošanas akta» nolūks.
Šāda veida darījums starp baMo un balto tiktu uzskatīts par nelietīgu krāpšanu un smagu noziegumu. 5ajā gadījumā baltie izlikās, ka tam netic, bet tie, kas zināja, ka tas tiešām ir taisnība, novērtēja visu šo lietu kā veiklu kombināciju.
Es nešaubījos, ka tā bija patiesība. Džeka stāstītais pamatojās uz faktiem, kas neatstāja vietas šaubām. Taisnību sakot, šis gadījums jau nebija nekas sevišķs, tā parasti pierobežas dēkaiņi mēdza izturēties pret nelaimīgajiem iezemiešiem, ar ko tiem iznāca darīšana.
Es teicu — pierobežas dēkaiņi? Valdības aģenti, Floridas leģislatūras locekļi, ģenerāļi, bagātie plantatori, tādi kā Ringolds, — visi viņi piedalījās līdzīgās spekulācijās. Es varētu minēt viņu vārdus. Es rakstu patiesību un nebaidos, ka kāds mani atspēkos.
Tādēļ nebija grūti ticēt Džeka stāstam. Tas bija tikai viens no divdesmit līdzīgiem gadījumiem, par kuriem es biju dzirdējis. Tāpat rīkojās pulkvedis Geds Hemfrejš, pilnvarotais indiāņu lietās, majors Fegens, arī pilnvarotais, slavenais nēģeru zaglis Deksters, Floids, Duglass, Robinsons un Milberns — un visi tie iir vēsturiski fakti, kas liecina par vardarbību un netaisnību pret seminoliem. Veselu sējumu varētu piepildīt, aprakstot tādas krāpšanas, kādu izdarīja Grabss un Ringolds. Runājot par balto un indiāņu savstarpējām attiecībām, nevajadzēja būt veiklam advokātam, l'ai pierādītu, kura puse bija cietusi netaisnību, kas atmaksājama un atriebjama. Nav ne mazāko šaubu, ka cietušo lomā vienmēr iir bijuši indiāņi.
Lieki piebilst, ka viņi alka atriebības. Vai gan tas maz citādi varēja būt?
Šajās Floridas dzīves epizodēs atklājās kāds interesants fakts. Ir labi zināms, ka indiāņiem nozagtie vergi vienmēr atgriezās pie saviem saimniekiem, ja vien tas bija iespējams. Lai varētu justies droši, ka šie vergi neatradīs ceļu atpakaļ, Deksteri un Duglasi bija spiesti aizvest tos uz kādu tālu tirgu Misisipi krastos — uz Natčezu vai Jaunorleānu.
Šai sociālajai parādībai ir tikai viens izskaidrojums un proti — seminolu vergi īstenībā nebija vergi. Patiešām, pret viņiem izturējās ar tādu iecietību, kādu nepazīst citu zemju vergi. Viņi apstrādāja zemi, un viņu indiāņu saimnieks bija apmierināts, ja tie izaudzēja mazliet labības viņa vajadzībām un vēl šo to no dārzeņiem vienkāršajam ģimenes uzturam. Vergi dzīvoja tālu prom no saimnieka mājvietas, strādāja tikai nedaudzas stundas dienā un gandrīz nepiespiesti. Viss ražas pārpalikums piederēja viņiem pašiem, un daudzos gadījumos tie kļuva bagāti — daudz bagātāki par saviem pavēlniekiem, kas neprata tik labi saimniekot. Vergiem nenācās grūti izpirkt sevi un iegūt brīvību, un vairums to arī patiešām izdarīja, kaut gan nebija sevišķas vajadzības atbrīvoties no tik vieglām važām. Ja to vispār varēja saukt par verdzību, tad šeit tā bija vismaigākajā formā, kāda jebkad bijusi pazīstama zemes virsū, un krasi atšķīrās no pazemojošā jūga, kādu nesa Hams pie Sema vai Jafeta[16].
Var jautāt, kā seminoli bija ieguvuši savā īpašumā šos melnos vergus. Vai tie bija no Dienvidu štatiem — Džordžijas, Ziemeļkarolīnas un Dienvidkarolīnas, Alabamas — un Floridas plantācijām aizbēgušie nēģeri? Bez šaubām, bija ari tādi, bet maz. Lielāko daļu no izbēgušajiem vergiem indiāņi nepadarīja par savu īpašumu, un tie, nonākuši viņu vidū, kļuva brīvi. Bija laiks, kad, pakļaujoties Moultri līguma bargajiem noteikumiem, šie «bēguļojošie» vergi tika izdoti atpakaļ to īpašniekiem, bet par godu seminoliem jāsaka, ka viņi pārāk necentās izpildīt šo apkaunojošo nolīgumu. Un patiesībā ne katrreiz arī bija iespējams nodot atpakaļ izbēgušo nēģeri. Dažādās rezervāta daļās bija izveidojušās nēģeru kopienas, kam bija pašām savi vadoņi. Tās bija brīvas un pietiekami stipras, lai sevi aizstāvētu. Tajās izbēgušais vergs parasti atrada patvērumu un tika laipni uzņemts. Tāda bija «Harija» kopiena Pīzkrīkas dumbrājos, «Ābrama» — Mi'kosuki apkaimē, «Čarlza» un «mulatu karaļa» kopiena.