Nē, seminolu melnie vergi nebija no plantācijām izbēgušie nēģeri, kaut gan baltie būtu gribējuši to tā nostādīt. Tikai nedaudzi bija pie viņiem nokļuvuši šādā ceļā, vairums no tiem bija īsts savu indiāņu saimnieku «īpašums», ja vispār vergu var saukt par īpašumu. Katrā ziņā viņi bija likumīgi iegūti — .daži no pirmajiem kolonistiem spāniešiem, citi godīgi nopirkti no tiem pašiem amerikāņu plantatoriem. Kā nopirkti? — jūs jautāsiet. Ko gan iezemiešu cilts varēja 'dot pretī par šādu vērtīgu preci? Atbildēt ir pavisam viegli — zirgus un lopus. Seminoliem bija plaši ganāmpulki. Spāniešiem aizejot, savannas mudžēt mudžēja no pusmežonīgiem Andalūzijas šķirnes lopu bariem. Indiāņi tos noķēra, no jauna pieradināja un kļuva par to īpašniekiem.
Tādā veidā, lūk, notika maiņa — četrkājainie pret divkājainajiem!
Visparastākais noziegums, kurā apvainoja indiāņus, bija lopu zādzības, jo arī baltajiem piederēja savi ganāmpulki. Seminoli nenoliedza, ka viņu vidū ir arī slikti cilvēki, kuri rīkojas patvaļīgi un kurus grūti savaldīt. Kur gan jūs atradīsiet sabiedrību bez dīkdieņiem?
Taču viens bija pilnīgi skaidrs. Indiāņu virsaiši, ja pie viņiem griezās ar godīgām prasībām, vienmēr izrādīja nopietnu vēlēšanos atlīdzināt nodarītos zaudējumus un tik enerģiski iestājās par taisnību, ka tas nekad nav noticis otrpus viņu robežām.
Bet tas, kā izturējās indiāņi, nespēja ietekmēt viņu balto kaimiņu noskaņojumu. Tie bija nolēmuši, ka suns jāpakar, un tagad vajadzēja to nomelnot. Ikviena laupīšana, kas notika robežu tuvumā, protams, bija indiāņu darbs. Baltajiem kramplaužiem vajadzēja tikai nokrāsot sārti brūnas savas sejas, un tiesneši nespēja redzēt cauri krāsojumam.
22. NODAĻA
viltīgs darījums
Tādas bija manas pārdomas, turpinot ceļu. Uz tām mani pavedināja tikko dzirdētais bēdīgais stāsts.
It kā lai apstiprinātu šo pārdomu pareizību, tai pašā brīdī atgadījās kaut kas visai zīmīgs.
Mēs nebijām pajājuši necik tālu, kad uzdūrāmies lopu pēdām. Te bija gājis ap divdesmit galvu liels bars un tādā pašā virzienā, kādā devāmies mēs, — uz indiāņu rezervāta pusi.
Pēdas bija svaigas, gandrīz pavisam svaigas. Es biju pietiekami labs pēdu pazinējs, lai pateiktu, ka lopi te gājuši ne agrāk kā pirms stundas. Kaut arī tik ilgu laiku ieslodzīts koledžas sienās, es tomēr nebiju aizmirsis visas tās meža gudrības, ko jaunais Pauels bija maņ iemācījis.
Tie bijuši viņi, piekrita mans zirgu puisis, un Džeks nepavisam inebija .muļķis šādās lietās. Visu savu mūžu viņš bija kaislīgi medījis jenotus, purva zaķus, oposumus un meža tītarus. Vēl vairāk — ne vienreiz vien viņš bija mani pavadījis briežu medībās vai dzenoties pakaļ pelēkajai lapsai un rudajam «kaķim». Manas prombūtnes laikā Melnā Džeka pieredze bija kļuvusi vēl krietni bagātāka. Strādājot sava agrākā sāncenša vietā par malkas cirtēju, viņam katru dienu bija iznācis sastapties ar meža iemītniekiem un, pastāvīgi novērojot to paradumus, pieaugusi viņa māka nin izveicība.
Ir aplam iedomāties, ka .nēģera smadzenēm trūkst asas uztveres un spriešanas spēj.u, kas nepieciešamas labam medniekam. Es esmu pazinis melnos vīrus,, kas varēja lasīt «zīmes» un izsekot pēdas ar tādu pašu intuitīvu veiklību kā indiāņi vai baltie. Melnais Džeks ari būtu to varējis.
Es drīz vien konstatēju, ka šais gudrībās viņš tagad ir pārāks par mani, un gandrīz tai pašā brīdī man nācās apbrīnot viņa aso novērošanas spēju.
Es jau teicu, ka mēs ne viens, ne otrs nejutāmies pārsteigti, ieraugot Гори pēdas. Tā tas bija sākumā, bet mēs vēl nebijām pajājuši ne divdesmit soļu tālāk, kad mans pavadonis pēkšņi apturēja zirgu, un tai pašā brīdī es izdzirdu vienu no tiem īpatnējiem izsaucieniem, kas raksturīgi nēģeriem un stipri atgādina izbiedētas cūkas izdotās skaņas.
Es palūkojos Džekam sejā. Pēc tās izteiksmes es sapratu, ka viņš ir atklājis kaut ko neparastu.
— Kas noticis, Džek?
— Žēlīgs dies! Massa Džordž, jūs redzat to?
— Ko tad?
— Nu, tur zemē.
— Es redzu tikai lopu pēdas, nekā vairāk.
— Tur to vienu lielo neredzat?
— Jā, viena ir lielāka par pārējām.
— Va tu velns! Tas ir lielais vērsis Boldfeiss, Džeks visur pazīs viņa pēdas. Daudz daudz ciprešu bluķu tas atvilka vecajam kungam!
— Ko tu saki? Es atceros BoMfeisu. Tu domā, tie ir bijuši mūsu lopi?
— Nē, massa Džordž, — man domāt, tie advokāta Grabsa lopi. Vecais kungs nu jau gads kad pārdeva Boldfeisu inassa Grabsam. Džeks droši zin — tās Bold- feisa pēdas.
— Bet kā tad mistera Grabsa ganāmpulks var būt te, indiāņu teritorijā, un tik tālu no viņa plantācijas, pie tam ar indiāņu dzinējiem?
— Tas taisni ir, par ko Džeks netiek skaidrībā, inassa Džordž.
Šai apstāklī bija kaut kas dīvains, kas izraisīja pārdomas. Lopi paši nevarēja būt tik tālu aizklīduši. Likās neticami, ka tie būtu labprātīgi peldējuši pāri upei. Noteikti — tie nebija savā vaļā te atklīduši, bet acīm redzot atdzīti, un dzinēji bija indiāņi. Vai viņi būtu• izdarījuši uzbrukumu? Vai lopi bija nozagti?