Выбрать главу

Tas mazliet tā kā izskatījās pēc zādzības, taču diez­gan nemākulīgas. Dzīvnieki bija dzīti pa krietni iestai­gātu taku, pa kuru katrā ziņā būtu devušies ķērāji, bet taupītāji — ja viņi tādi bija — nebija pat mēģinājuši noslēpt savas pēdas.

Tas izskatījās pēc zādzības un arī ne. Un taisni šie aizdomīgie apstākļi tā uzkurināja manu un mana pava­doņa ziņkārību, ka mēs nolēmām sekot pa šīm pēdām un, ja būs iespējams, noskaidrot patiesību.

Kādu jūdzi vai vairāk pēdas veda pa mūsu ceļu, bet tad -strauji nogriezās pa kreisi uz homoka mežu joslas pusi.

Mēs bijām apņēmušies tik viegli neatmest savu no­domu. Svaigās pēdas skaidri liecināja, ka nav pagājusi vēl ne stunda, pat ne stundas ceturksnis, kopš te dzīts lopu bars, un tātad tas nevarēja būt tālu. Mēs varējām tikt atpakaļ uz lielā ceļa taisni cauri retajam priežu me­žam, kas aizstiepās lopu iemītās takas labajā pusē, un, tā arī izlēmuši, nogriezāmies pa to.

Iejājuši biezajā mežā, mēs drīz vien izdzirdām cilvēku balsis un laiku pa laikam vēršu iebaurošanos.

Mēs nokāpām no zirgiem, piesējām tos pie kāda koka un devāmies tālāk kājām. 1

.Mēs gājām klusu un slēpdamies, vadoties pēc balsu trokšņa, kas vāvuļoja gandrīz nepārtraukti. Nebija šau­bu, ka lopi, kuru maurošanu mēs dzirdējām, bija tie paši, pa kuru pēdām mēs sekojām, bet tikpat skaidrs bija arī tas, ka- balsis, ko mēs tagad sadzirdējām, nepiederēja tiem cilvēkiem, kuri šos lopus bija dzinuši.

Ir viegli atšķirt indiāņa un baltā cilvēka valodas into­nāciju. Cilvēki, kuru balsis sasniedza mūsu ausis, bija baltie — viņi sarunājās tajā pašā valodā kurā mēs, ar visiem tās rupjajiem izpušķojumiem. Bet mans ceļabiedrs uztvēra ne tikai to — viņš pazina arī runātājus.

— Žēlīgs dies, massa Džordž! Tie tak ir tie sasodītie dauzoņi — Spenss un Bils Viljamss!

Džekam izrādījās taisnība. Mēs piegājām tuvāk. Mū­žam zaļie koki mūs pilnīgi paslēpa. Sasnieguši kāda kla­juma malu, mēs tur ieraudzījām vēršu baru, divus indiā­ņus, kas tos bija šurp atdzinuši, un abus jau pieminētos drauģeļus.

Mēs stāvējām koku aizsegā, vērodami un klausīda­mies, un drīz vien, pārmijis dažus vārdus ar savu apķē­rīgo ceļabiedru, es sapratu visu, kas te notiek.

Katram no indiāņiem — nožēlojamiem savas cilts iz- stumteņiem — bija uzdāvināta pudele viskija un daži niecīgi spīgulīši. Tā bija samaksa par viņu nakts darbu — advokāta Grabsa ganāmpulka nolaupīšanu.

Viņi savu bija padarījuši un mūsu ierašanās brīdī pašreiz nodeva ieguvumu citās rokās. Viņu saimnieki, kuru pienākumiem vajadzēja sākties šeit, tikko bija iz­snieguši tiem atlīdzību. Indiāņi varēja doties mājās un piedzerties — viņi vairāk nebija vajadzīgi. Lopus aizdzīs uz kādu tālu zemes nostūri, kur nebūs grūti tos pārdot, vai arī — kas bija tikpat iespējams — tie atgriezīsies atpakaļ advokāta Grabsa plantācijā, un šie drošsirdīgie puiši, Spenss un Viljamss, būs tos izglābuši no indiāņu sirotāju bandas nagiem! Tā būs jauka pasaciņa, ko pa­stāstīt pie kamīna, un reti izdevīgs gadījums, lai savu vārdu teiktu policija un varas iestādes.

Ak, šie mežonīgie seminolu laupītāji! No viņiem jātiek vaļā, tie jāpadzen!

Tā kā lopi piederēja advokātam Grabsam, es nolēmu neiejaukties. Kas man bija sakāms, to es varēju pateikt citā vietā. Neatklājuši savu klātbūtni, es un mans pa­vadonis klusu apgriez āmies, devāmies atpakaļ pie saviem zirgiem un pārdomu pilni turpinājām ceļu.

Es nešaubījos, ka mēs esam uzminējuši patiesību'. Bija skaidrs, ka Viljamss un Spenss ir izmantojuši pie­dzērušos indiāņus, un tikpat skaidrs, ka advokāts Grabss savukārt izmantojis Viljamsu un Spensu šajā tumšajā darījumā.

Ūdeni vajadzēja saduļķot — nabaga indiāņus vaja­dzēja iedzīt izmisumā!

23. NODAĻA PĀRDOMAS CEĻĀ

Koledžā, tāpat kā visur citur, mani izsmēja par no­stāšanos indiāņu pusē. Nereti mani kaitināja, pieminot veco nabaga Pouhattanu, kura asinis pēc divu gadsimtu ilgas «balināšanas» ļoti atšķaidītā veidā ritēja manās dzīslās. Mēdza teikt, ka es neesot patriots, jo es nepie­vienojos vulgārajai klaigāšanai, ikas tik raksturīga tau­tām, kad tās runā par ienaidnieku.

Tautas ir tādas pašas kā atsevišķi cilvēki. Lai tām izpatiktu, jums vajag būt tikpat ļaunam kā visi, just to pašu vai vismaz izlikties jūtam — arī ar to pietiek, mīlēt un nīst atbilstoši vispārējam noskaņojumam, vārdu sa­kot, atteikties no domu neatkarības un līdz ar vairākumu kliegt: «Sist krustā!»

Tāds ir īstais sabiedrības cilvēks, sava laika patriots.

Tas, kurš smeļ savas atziņas patiesības avotā un mēģina apturēt tautaš pāragro spriedumu bezjēdzīgo straumi, nekad nekļūs populārs, dzīvs būdaims. Varbūt gan pēc nāves, bet ne šaipus kapa. Tam nevajag meklēt sava mūža laikā slavu, pēc kādas ilgojās Peru iekaro­tājs, — viņš to neatradīs. Ja īstais patriots vēlas gūt slavas laurus, viņš tos var gaidīt tikai no vēlākajām pa­audzēm, pēc tam kad viņa iznīcīgie kauli sen jau būs kapā sairuši.

Kaut gan mani ļoti skumdināja secinājumi, pie kuriem gribot, negribot noveda ne tikai, nupat redzētais gadī­jums, bet daudzi citi, par kuriem biju pēdējā laikā dzir­dējis, es jutu iekšēju gandarījumu par savu izturēšanos. Ne ar vārdiem, ne darbiem es nebiju iesviedis ne spal­viņu netaisnības svaru kausā. Man nebija iemesla pašam sevi apsūdzēt. Mana sirdsapziņa bija pilnīgi tīra pret šiem nelaimīgajiem cilvēkiem, ar kuriem man drīz vien vajadzēja sastapties kā ar ienaidniekiem.

Manas domas nekavējās ilgi pie šīs vispārējās problēmas. Jau pēc īsa brīža to aizēnoja vēl sāpīgākas pārdomas, ko manī viesa draudzības un mīlestības iz­raisīta līdzjūtība. Es domāju par izputināto atraitni, par viņas bērniem, par Majumi. Patiesības labad jāatzīstas, ka es domāju tikai par pēdējo, bet šīs domas aptvēra visu, kam bija sakars ar viņu. Visi Majumi tuvinieki bija man dārgi, kaut gan viņa atradās šo jūtu degpunktā.