Es jutu līdz viņiem visiem, bēdājos par visiem, un manu sirdi plosīja sabrukušu cerību izmisums. Es vairs necerēju viņus vēl kādreiz sastapt.
Kur gan viņi tagad bija? Uz kurieni viņi bija aizgājuši? Mani mocīja minējumi, nojautas, bailes. Es nespēju atvairīt savā iztēlē drūmas ainas. Cilvēki, kas izdarīja šo noziegumu, bija spējīgi uz jebkuru citu, pat visneģēlīgāko, kādu vien pazīst tiesu vēsture. Kas bija noticis ar šiem maniem jaunības draugiem?
Mans pavadonis nevarēja, par to nekā pastāstīt. Viņš domāja, ka tie devušies uz kādu citu vietu indiāņu rezervātā, jo pēc lielā pāridarījuma dienas neviens par viņiem vairs neesot nekā dzirdējis:
Bet pat tas bija tikai minējums.
Manas drūmās domas mazliet izklaidēja izmaiņas apkārtējā ainavā.
-Līdz šim mēs bijām jājuši caur priežu mežu. Ap pus-: dienas laiku mēs nokļuvām kāda Floridas dabiskā dīķa tuvumā, kam apkārt plašā joslā stiepās mūžam zaļo koku biezoknis. Mūsu ceļš jeb taka veda tieši cauri tam.
It kā uz burvja mājienu ainava pēkšņi izmainījās. Mūsu zirgu kājas mina citādu zemi, un citāda bija lapotne virs mūsu galvām. Priedes te vairs neauga. No visām pusēm mūs ietvēra necaurredzama mūžam zaļo koku siena. Dažiem no tiem bija platas, spīdīgas, ādai līdzīgas lapas kā magnolijām, kas te pacēlās visā savā staltumā. Blakus tām auga ozoli, sarkanie zīdkoki, lauru koki, dzelzskoki, halēzijas un kalikarpas, bet pāri visam kā torņi slējās palmas, lepni šūpodamas vējā savus plūksnainos cekulus, it kā augstprātīgi mājot sveicienus saviem pazemīgākajiem biedriem tur lejā.
.Ilgu laiku mēs jājām pa dziļu ēnu, jo taku apēnoja ne tikai paši koki, bet arī uz tiem augošie parazītaugi. Milzīgi, lapām klāti meža vīnāji, smilaksu un efeju ložņājošās stīgas un tilandsiju sudrabotie pušķīši pilnīgi aizsedza debesis mūsu skatienam. Taka vijās līču loču, un jāt pa to bija grūti. Bieži vien tā meta līkumus ap kritušu koku stumbriem, un nereti ceļu aizšķērsoja blāvi zaļš muskata vīnogulāja mezgloto stīgu režģis, kuras stiepās no koka uz koku kā kuģa tauvas.
Aina bija mazliet drūma, bet varena un iespaidīga. Tā saskanēja ar manām pašreizējām izjūtām un nomierināja mani pat vairāk nekā klajais priežu mežs.
Izjājuši cauri šai tumšā meža joslai, mēs nokļuvām pie viena no tiem īpatnējiem dīķiem, kas jau iepriekš tika aprakstīti. Tas bija norimis ūdens vulkāns — apaļš baseins* kam visapkārt pacēlās pauguri un klintis. Angļu- sakšu ienācēji savā barbariskajā žargonā šos dīķus dēvē par «mārkiem», taču šis apzīmējums ir pavisam aplams, jo ūdens, kas atrodas tajos, vienmēr ir kristāldzidrs un tīrs.;
Dīķis, pie kura mēs piejājām, bija gandrīz pilns ar skaidru ūdeni. Mūsu zirgi gribēja dzert un mēs paši arī. Bija pati karstākā dienas stunda. Mežs viņpus dīķa izskatījās retāks un ne tik ēnains. Bija īstais laiks un vieta uz kādu brīdi apstāties. Nokāpuši no zirgiem, mēs gatavojāmies atpūsties un atspirdzināties.
Džekam plecos bija liela mugursoma, kuras izspiedušies sāni un uz āru izlīdušie vairāku -pudeļu kakli liecināja par -maigajām rūpēm, ar kādām mēs bijām izvadīti ceļā.
Vairāku stundu ilgais jājiens bija radījis -man apetīti un karstums savukārt slāpes, bet drīz vien mugursomas saturs apmierināja manu izsalkumu un glāze sarkanvīna, sajaukta ar vēso ūdeni, brīnišķīgi atveldzēja izžuvušo rīkli.
Cigārs bija neatņemams šās brīvdabas maltītes nobeigums, un, to aizkūpinājis, es atgūtos uz muguras kuplas magnolijas zaru paēnā.
Es lūkojos, kā zilie dūmu mākonīši aizpeld augšup starp spīdīgajām lapām, liekot sīkiem kukainīšiem pamest savu apmešanās vietu. Mans jūtu satraukums norima, miers ieaijāja domas, spēcīgā smarža no lielajiem, vaskai- najiem ziediem, kuru vidū vizēja koraļļsārti konusiņi, kā reibinoša elpa apņēma mani. Es iemigu.
24. NODAĻA DĪVAINA PARĀDĪBA
Es biju pavadījis snaudā tikai dažas minūtes, kad mani pamodināja ūdens plunkšķis, it kā kāds būtu ielēcis dīķī. Es sevišķi nesatrūkos -un .nemaz nepaskatījos apkārt, pat .acis neatvēru.
«Laikam Džeks peldas,» es nodomāju. «Brīnišķīga ideja, es arī tūlīt darīšu to pašu.»
Taču es maldījos. Nēģeris nebija ielēcis ūdeni, bet arvien vēl atradās tepat krastā manā tuvumā un arī-bija iemidzis. Trokšņa pamodināts, tāpat kā es, viņš bija pietrūcies kājās, un es izdzirdu viņu iesaucamies:
— Žēlīgs dies, massa Džordž! Rau, rau! Vai, kāds liels! Uh!
Es pacēlu galvu un paskatījos uz dīķi. Saviļņotajā ūdenī es neieraudzīju vis Džeku, bet lielu aligatoru.
Tas bija pienācis tuvu krastam, kur mēs gulējām. Balansēdams uz platajām krūtīm, muskuļotās priekškājas un pleznainās pakaļkājas izstiepis visā garumā, tas
gulēja virs ūdens un ar acīm redzamu ziņkāri skatījās uz mums. Ar savu uz augšu pacelto galvu un stīvi gaisā uzslieto asti tas izskatījās komisks, bet tai pašā laikā arī atbaidošs.
— Atnes manu šauteni, Džek! — es teicu pusčukstus. — Bet ej klusiņām un neiztraucē to!
Džeks aizlavījās pēc šautenes, bet šķita, ka rāpulis ir nojautis mūsu nolūkus, jo, pirms vēl es paguvu satvert ieroci, tas piepeši apgriezās, ātri kā bulta metās projām un ienira dīķa tumšajā dzelmē.