Neizlaizdams šauteni no rokām, es kādu brīdi gaidīju, kad aligators atkal parādīsies, bet tas vairs neuzpeldēja virspusē. Varbūt uz viņu jau kādreiz bija šauts vai kā citādi tam uzbrukts, un rāpulis divkājainajos radījumos pazina bīstamu ienaidnieku. Tā kā dīķis atradās ceja tuvumā, tas bija pilnīgi iespējams.
Ne mans pavadonis, ne es nebūtu par to vairāk domājuši, ja šī aina tik ļoti neatgādinātu kādu citu, kas mums bija dziļi iespiedusies atmiņā. Patiešām līdzība bija visai liela: dīķis, klintis, apkārt augošie koki — tas viss šķita pazīstams mūsu acīm. Pat rāpulis, ko mēs tikko redzējām, ipēc sava apveida, lieluma un niknā, riebīgā izskata likās tieši tāds pats kā tas, par kuru tagad plantācijā stāstīja gandrīz vai leģendas.
Šī līdzība atsauca atmiņā tās dienas satraucošos notikumus, mēs atcerējāmies pat sīkumus tik spilgti, it kā tas viss būtu noticis tikai vakar. Briesmīgā rāpuļa at- vilināšana, bīstamā sastapšanās dīķī, noziedznieka vajāšana un sagūstīšana, tiesa un bargais spriedums, ilgā sekošana bēglim pāri ezeram un pēkšņais, drausmīgais noslēgums — viss tajā dienā piedzīvotais šai brīdī dzīvi un skaidri atainojās mūsu acu priekšā. Man gandrīz šķita, ka es atkal dzirdu ūdens apslāpēto agonijas kliedzienu, kas atskanēja no upura lūpām, kad tas nogrima dzelmē. Tās nebija patīkamas atmiņas ne manam pavadonim, ne man pašam, un mēs drīz vien izbeidzām runāt par tām.
It kā lai izkliedētu mūsu drūmās domas, šai brīdī atskanēja meža tītara jautrā buldurēšana, un Džeks lūdza man atļauju doties to nomedīt. Es arī nekā neiebildu, un viņš, paņēmis manu šauteni, atstāja mani vienu.
Es no jauna aizdedzināju savu Havannas cigāru, tāpat kā pirmīt izstiepos mīkstajā zālē, lūkojos iesārto dūmu mākonīšos, ieelpoju ziedu reibinošo smaržu un atkal iemigu.
Šoreiz es sapņoju, un šie sapņi bija tikai manu neseno nomoda domu turpinājums. Es redzēju tās notikumiem bagātās dienas ainas un atkal1 pārdzīvoju visu tieši tāpat kā toreiz. Tikai vienā ziņā mans sapnis atšķīrās no īstenības. Es sa.pņoj.u, ka redzu mulatu iznirstam ūdens virspusē un izkāpjam salas krastā. Es sapņoju, ka viņš ir izglābies neskarts un neievainots un atgriezies, lai atriebtos. Kaut kādā veidā viņš bija dabūjis mani savā varā un pašreiz gribēja mani nonāvēt!
Šai briesmīgajā sapņa momentā es atkal pēkšņi pamodos — šoreiz nevis no ūdens šļakstiem, bet no spalga šāviena trokšņa, kas atskanēja pavisam tuvu.
«Džeks ir atradis tītarus,» es nodomāju. «Cerams, ka viņš būs labi nomērķējis. Es labprāt aizvestu kādu tītaru uz fortu. Tas labi noderētu kopējam galdam, jo, kā dzird, tur pārtikas noliktava neesot pārpildīta. Džeks ir labs šāvējs un droši vien būs trāpījis. Ja …»
Manas domas piepeši pārtrauca otrs šāviens, kas, spriežot pēc rībiena, arī tika raidīts no šautenes.
«Mans dievs! Ko tas nozīmē? Džekam ir tikai viena šautene ar vienu stobru. Viņš taču nevar būt paguvis tik ātri to no jauna pielādēt! Vai varbūt pirmais šāviens bija tikai sapņa vīzija, ne īstenība? Bet es taču skaidri dzirdēju šāviena troksni un tieši no tā pamodos. Es nemaldos —- atskanēja divi šāvieni.»
Pārsteigts es pietrūkos kājās. Mani pārņēma uztraukums par sava pavadoņa drošību. Skaidrs, ka es biju dzirdējis divus šāvienus. Tātad tika šauts no divām šautenēm, un šāvēji bija divi. Džeks varēja būt viens, bet kas bija tas otrs? Mēs atradāmies bīstamā teritorijā. Vai tas bija ienaidnieks?
Es skaļi pasaucu Džeku vārdā.
Izdzirdot viņa balsi, es jutos atvieglots. Tā atskanēja kaut kur ne visai tālu mežā, bet, ieklausījies uzmanīgāk, es atkal uztraucos. Džeks nekliedza vis, atbildot uz manu saucienu, bet gan šausmu pārņemts.
Neizprazdams, kas noticis, un ļoti satraukts, es paķēru savas pistoles un skrēju viņaom pretī. Es zināju, ka viņš nāk uz šo pusi un ir jau tuvu, bet koku tumšajā ēnā tā melnais ķermenis vēl nebija saskatāms. Viņš arvien vēl turpināja (kliegt, un tagad es jau varēju saprast, ko viņš saka.
— Vai dieviņ! Vai dieviņ! — viņš kliedza galīgi pārbiedētā balsī. — Massa Džordž, jūs nav ievainots?
— Ievainots? Pie velna, kas tad lai mani būtu ievainojis?
Ja es nebūtu dzirdējis divus šāvienus, varētu iedomāties, ka Džeks ir izšāvis uz šo pusi un nobijies, ka lode ķērusi mani.
— Jūs nav nošauts? Paldies dievam, jūs nav nošauts, massa Džordž!
— Bet, Džek, ko tas viss nozīmē?
Šai mirklī viņš iznāca no biezokņa klajākā vietā un es viņu ieraudzīju.
Džeka izskats neizkliedēja manas aizdomas, ka noticis kaut kas savāds.
Manā priekšā bija šausmu pārņemts nēģeris, īsts pārbīļa iemiesojums. Viņa acis gandrīz spiedās ārā no dobumiem un bolījās tā, ka biežāk bija redzami acu baltumi nekā zīlītes vai varavīksnenes, lūpas baltas, bez asiņu pilītes, melnā sejas āda nobālusi pelnu pelēkumā un zobi runājot klabēja. Viņa kustības un žesti apstiprināja manu pārliecību, ka Džeks ir līdz nāvei pārbijies.
Ieraudzījis mani, viņš steigšus pieskrēja klāt un saķēra mani aiz rokas, tai pašā laikā bailīgi atskatīdamies uz mežu, no kura bija iznācis, it kā no turienes viņam draudētu kādas lielas briesmas.
Es zināju, ka parastos apstākļos Džeks nav nekāds ģļēvulis, bet gluži otrādi. Tātad bija noticis kaut kas patiešām briesmīgs. Bet kas gan?
Arī es atskatījos, bet meža ēnas tumšajos dziļumos nevarēju ieraudzīt nekā cita kā tikai koku brūnos stumbrus.
Es atkal jautāju viņam, lai paskaidro, kas noticis.
— Ak dies! Tas bi-bi-bij viņš! Džeks droši zin, tas bij viņš!
— Viņš? Kas tad?
— Ak massa Džordž, v-vai tik jūs . .. vai tik jūs nav ievainots? Viņš šāva uz jums. Es redzēju, ka mē-mē- mērķēja. Es šāvu viņam, vēlāk es šāvu, bet ne-ne-netrā- plju. Viņš a-a-aizbēga!