Kas šāva? Kas aizbēga?
— Ak dies! Tas bi-bi-bij viņš, viņš pats vai viņa ga-ga-gars!
— Dieva dēļ, paskaidro, kāds viņš! Kas par garu? Vai tu pašu nelabo redzēji, vai?
— Nūja, massa Džordž, nūja, ka tā! Tas bi-bi-bij nelabais, ko Džeks redzēja, tas bij Dzeltenais Džeks!
— Dzeltenais Džeks?
25. NODAĻA KAS BIJA SAVĒJS?
— Dzeltenais Džeks? — es neviļus atkārtoju jautājošā tonī, kaut gan man, protams, nenāca ne prātā ticēt sava pavadoņa apgalvojumam. — Tu saki, ka redzēji Dzelteno Džeku?
— Jā, massa Džordž, — mans zirgu puisis atbildēja, mazliet atguvies no izbīļa. — Tikpat droši, kā saule spīd, es viņu redzēju — viņu pašu vai viņa garu.
— Muļķības! Nekādu garu nav. Tavas acis tevi pievīla tumšajā koku ēnā. Tev būs tikai tā izlicies.
— Dieva vārds, massa Džordž! — melnais ļoti nopietni sacīja. — Zvēru, es viņu redzēju. Man neizlikās, es pats taisni redzēju — tas bij Dzeltenais Džeks vai viņa gars.
— Tas nav iespējams!
— Lai nav iespējams, bet tā bij. Nudie, nudie, es redzēju Dzelteno Džeku! Viņš bij noslēpies aiz sveķu koka un šāva uz jums. Tad es šāvu uz viņu. Massa Džordž, jūs tak dzirdējāt abus divus šāvienus?
— Taisnība: es dzirdēju divus šāvienus, vai visma.; man tā šķita.
—• Jānudie, massa Džordž, tas jums nešķita, nē, bij divi šāvieni. Uh! Tas sasodītais nelietis, viņš šāva, ticiet, kad es saku! Rau, rau, te, massa Džordž! Ko es sacīju? Rau, te!
Mēs bijām pagājuši uz dīķa pusi un tagad atradāmies līdzās magnolijai, kuras ēnā es biju gulējis. Noliecies pie koka, Džeks rādīja uz tā stumbru. Es paskatījos uz norādīto vietu. Gandrīz pie pašas zemes gludajā mizā es ieraudzīju skrambu. Lode bija skārusi koku un aizslīdējusi garām. Skramba bija zaļa un svaiga, un vēl arvien no tās sūcās sula. Neapšaubāmi kāds bija šāvis uz mani un kļūdījies tikai par collu. Svina gabaliņš bija pagājis tuvu garām manai galvai, kas atdusējās uz mugursomas, un tieši man gar ausīm, jo tagad es atcerējos, ka gandrīz vienā l'aikā ar pirmo šāvienu biju dzirdējis no- džinkstam lodi.
— Nu jūs ticēs man, massa Džordž? — pašapzinīgi iejautājās melnais. — Nu jūs ticēs, ka Džekam nav tik izlicies?
— Protams, es ticu, ka kāds ir šāvis uz mani…
— Dzeltenais Džeks, massa Džordž! Dzeltenais Džeks, dieva vārds! — nopietni apzvērēja mans pavadonis. — Es redzēju to dzelteno blēdi tik skaidri, kā redzu te to koku sev priekšā.
— Vai nu tas bijis ar dzeltenu vai sarkanu ādu, mums iespējami ātri jāpazūd no šejienes. Dod man šauteni, es pastāvēšu sardzē, kamēr tu apseglosi zirgus. Pasteidzies, lai varam tūlīt doties ceļā!
Es steigšus pielādēju šauteni un, nostājies aiz kāda koka stumbra, sāku raudzīties tajā virzienā, no kurienes bija nācis šāviens. Melnais Džeks aizveda zirgus man aizmugurē, veikli tos apsegloja un piesprādzēja mūsu ceļasomas.
Vai gan vēl jāsaka, ka es ar bažām, pat ar bailēm vēroju apkārtni. Šis mēģinājums mani nogalināt liecināja, ka tuvumā ir nāvīgs ienaidnieks, lai kas viņš būtu. Domāt, ka tas ir Dzeltenais Džeks, bija pārāk absurdi. Es, -protams, neņēmu to nopietni. Es pats biju bijis viņa neapšaubāmās un drausmīgās bojā ejas aculiecinieks, un vajadzētu pārliecinošāku pierādījumu nekā mana pavadoņa gan visai nopietnais apgalvojums, lai es ticētu rēgiem vai augšāmcelšanās iespējai. Uz mani tika šauts — šis fakts nebija apšaubāms, un cilvēku, kas šāva, mans baiļu apstulbinātais pavadonis krēslainā meža nenoteiktajā gaismā bija noturējis par Dzelteno Džeku. Protams, tā bija tikai fantāzija — Melnais Džeks bija kļūdījies, domādams pazīstam mūsu nezināmo ienaidnieku. Te nevarēja būt cita izskaidrojuma.
Jā, bet kāpēc es tieši tajā brīdī sapņoju par viņu — par mulatu? Kādēļ tāds sapnis? Ja ticētu Melnā Džeka apgalvojumam, tad iznāktu, ka nejaukais murgs, kas mani mocīja miegā, piepildījies īstenībā.
Domājot par šo dīvaino sakrišanu, man pārskrēja aukstas tirpas pār kauliem un asinis dzīslās sastinga. Tajā bija kaut kas šausmīgs un tik sasodīti iespējams, ka es gandrīz sāku ticēt nēģera nopietnajam apgalvojumam. Un, jo vairāk es par to domāju, jo nevarīgāks jutos apšaubīt tā patiesīgumu.
Kādēļ gan kāds indiānis, kam es nekā neesmu darījis, būtu izvēlējies ma.ni par mērķi savai lodei? Tiesa, indiāņu un balto savstarpējās attiecības bija naidīgas, bet karot tie pagaidām nekaroja. Karš vēl noteikti nevarēja būt sācies. Virsaišu sapulce vēl nebija sanākusi, tai vajadzēja notikt nākošajā dienā, un, iekāms nebūs zināmi tās rezultāti, nebija sagaidāms, ka viena vai otra puse ķersies pie ieročiem. Tāda rīcība būtu jūtami ietekmējusi paredzamās sapulcēs lēmumus. Indiāņi bija tikpat ieinteresēti saglabāt mieru kā viņu baltie pretinieki — patiesībā vēl vairāk, un viņi noteikti zināja, ka šāda veida izlēciens nelaikā nāktu viņiem tikai par ļaunu un sagādātu pārvietošanās piekritējiem kāroto ieganstu.
Tātad vai tas varēja būt kāds indiānis, kas tīkoja pēc manas dzīvības? Ja ne, tad kam gan citam pasaulē vēl būtu iemesls mani nogalināt? Es nevarēju iedomāties nevienu, ko es būtu apvainojis, vismaz ne tik ļoti, ka tas alktu pēc tik briesmīgas atmaksas.
Man ienāca prātā piedzērušies lopu dzinēji. Tiem jau gan būtu maza bēda par līgumiem vai sapulces iznākumu. Zings, segli, šautene, kāds spožs nieks tādiem ir vairāk vērts nekā visas cilts drošība. Tie abi acīm redzot bija īsti bandīti, jo indiāņu vidū tāpat ir laupītāji kā starp baltajiem.