Taču nē. Tie nevarēja būt viņi. Viņi mūs nemaz netika pamanījuši un, ja arī būtu redzējuši, tad diez vai varētu tik drīz nokļūt līdz šejienei. Atstājuši viņus, mēs jājām raitā solī, bet viņi bija kājām.
Spenss un Viljamss bija jāšus, un, spriežot pēc tā, ko Džeks man pa ceļam pastāstīja par abu šo kaušļu agrākajām izdarībām, es biju gatavs ticēt, ka viņi ir spējīgi uz visu — pat uz šādu nelietību.
Bet arī tas likās maz iespējams, jo viņi mūs neredzēja, bez tam tie bija aizņemti ar savām darīšanām.
Ahā! Beidzot es to atminēju. Vismaz man ienāca prātā visiespējamākā varbūtība. Sis nelietis būs bijis kāds bēguļojošs vergs, kas droši vien sliktās apiešanās dēļ aizbēdzis no plantācijas un zvērējis mūžīgi ienīst visus baltos. Un tagad viņš atriebās pirmajam, kas gadījās ceļā. Droši vien tas bija mulats un varbūt mazliet līdzīgs Dzeltenajam Džekam, jo visiem mulatiem, tāpat kā nēģeriem, ir ārējā izskatā kaut kas kopējs.
Tas izskaidrotu arī mana pavadoņa kļūdīšanos, jo dabiski, ka šādā gadījumā viņš varēja pārskatīties. Ar šo pieņēmumu, vai nu tas bija pareizs, vai maldīgs, es biju spiests apmierināties.
Džeks tagad bija jau visu sakārtojis, un, vairs nekavēdamies, lai tālāk izdibinātu mīklaino notikumu, mēs uzlēcām seglos un auļojām projām no šīs vietas.
Kādu laiku mēs jājām, ik mirkli atskatīdamies, un, tā kā mūsu ceļš tagad veda caur klaju mežu, mēs varējām pārredzēt krietnu gabalu sev aiz muguras.
Ienaidnieks, lai viņš bija kas būdams, — baltais vai nēģeris, indiānis vai mulats, — neparādījās ne mums priekšā, ne sānos, ne aizmugurē. Mēs neredzējām nevienas dzīvas dvēseles, kamēr piejājām pie Kinga forta[19], kuru mēs sasniedzām tieši tajā brīdī, kad saule nogrima aiz tumšās meža sienas pie horizonta.
26. NODAĻA PIEROBEŽAS FORTS
Dzirdot vārdu «forts», iztēlē atainojas masīva celtne ar izvirzījumiem un ambrazūrāim, bastioniem un robotām mūra sienām, kazematiem un aizsargvaļņiem — stiprs un varens (nocietinājums, kā to jau izsaka pats šis vārds.[20]Šādus cietokšņus Floridā un citur ir uzcēluši spānieši. Daži no tiem arvien vēl stāv nesagrauti, bet citi pat ar savām drupām liecina, cik diženi un slavas apvīti tie bijuši toreiz, kad pāri to vaļņiem lepni plīvoja karogs ar leoparda attēlu.
Spāniešu kolonistu Amerikā būvētāis celtnes arhitektoniskā ziņā krasi atšķīrās no tām, ko cēlušas citas Eiropas nācijas. Spānieši būvdarbiem nežēloja ne pūliņu, ne līdzekļu, it kā domātu, ka viņu vara te būs mūžīga. Pat attiecībā uz Floridu viņi acīm redzot nenojauta un neparedzēja, ka to saimniekošanas laiks būs tik īss un tik drīz būs jāpiedzīvo padzīšana.
Galu galā šie varenie cietokšņi viņiem lieti noderēja. Ja nebūtu to aizsardzības, tumšādainie jamasi un. pēc tam uzvarētāji seminoli būtu spāniešus padzinuši no ziedošās pussalas sen pirms viņu faktiskās padošanās.
Savienotajām Valstīm ir savi lieli mūra nocietinājumi, bet pierobežas apgabalu forti, kas figurē indiāņu karu stāstos un vēl šobaltdien apjož visu Savienoto Valstu teritoriju kā gigantiska ķēde, ir pavisam citādi. Tos neietver no kaltiem akmeņiem celts robots mūris ar dārgajiem kazernatiem un nav ari nekādu lieku arhitektūras greznojumu. Tās ir primitīvas, cirstu baļķu būves, kuras paredzētas neilgam laikam un kuru uzcelšana prasījusi maz līdzekļu, tā ka arī to pamešana nesagādā lielus zaudējumus, un pie robežas, kas pastāvīgi mainās un strauji pārvietojas, drīz vien paceļas jauni šādi forti.
Nocietinājuma izveidošana pret indiāņu ienaidnieku notiek šādi:
Nocērtiet dažus simtus koku, sazāģējiet tos astoņpadsmit pēdu garos baļķos, pāršķeliet gareniski uz pusēm un sastatiet liela četrstūra veidā citu pie cita ar plakanajām pusēm uz iekšu. Tad sastipriniet tos ar dēļiem un augšējos galus notēsiet asus. Astoņu pēdu augstumā no zemes ierīkojjet šaujamlūkas, un zem tām novietojiet pakāpienus. Ārpusē izrociet grāvi, būves pretējos stūros uzceliet bastionus, kuros novietojiet savus lielgabalus^
Vēl pierīkojiet stiprus vārtus — un «pierobežas forts» jums ir gatavs.
Tas var būt trīsstūra, kvadrāta vai jebkura cita daudzstūra veidā, kas vispiemērotākais attiecīgajai vietai.
Jums vajadzīgi mitekļi karavīriem un noliktavas. Uzceliet iekšpus sētas stipras baļķu ēkas, ja vēlaties — dažas no tām var būt stūros. Arī tām izcērtiet šaujam- lūkas — gadījumam, ja sēta tiktu sagrauta. Kad tas padarīts, jūsu forts ir pabeigts.
Kā būvmateriāls labi noder priedes. To garos bez- zaru stumbrus viegli nocirst un sadalīt vajadzīgā garuma gabalos. Bet Floridā ir atrodams šim nolūkam vēl labāks koks — palma. Tās blīvo koksni šāviens tik viegli nesašķaida, un lode iestrēdz tajā, nenodarījusi nekāda ļaunuma. No šāda materiāla bija celts arī Kinga forts.
Es pēdējā laikā biju maz sēdējis seglos, tādēļ pēc ceļa jutos ļoti noguris. Es dzirdēju rīta jundu, bet, tā kā vēl neskaitījos ierindā, tad nepievērsu tai uzmanību un paliku guļam.
Pa atvērto logu ielauzušās taures skaņas un bungu rīboņa mani atkal pamodināja. Es pazinu parādes mūziku un izlēcu no gultas. Šai brīdī ienāca Džeks, lai palīdzētu man saģērbties.
— Žēlīgs dies, massa Džordž! — viņš izsaucās, rādīdams ārā pa logu. — Paskatieties! Tur sanākuši visi seminolu indiāņi, visi sarkanādaiņi, cik vien ir te, vecajā Floridā. Uh!
Es paraudzījos pa logu. Aina bija gleznaina un iespaidīga. Sētas iekšpusē šurp un turp steidzās kareivji, pa rotām kārtodamies parādei. Viņi vairs neizskatījās nevīžīgi ģērbušies un lempīgi kā iepriekšējā vakarā, bet braši un kareivīgi — formas svārki cieši aizpogāti, cepures lepni uz vienas auss, jostas notīrītas sniega baltumā, saulē mirdzošas pogas, šautenes, durkļi. Viņu vidū rosījās virsnieki, izceldamies ar saviem greznākajiem mundieriem un spožajiem uzplečiem, bet mazu gabaliņu tālāk stāvēja pats ģenerālis ar sava štāba virsniekiem, kuru ietērpu izteiksmīgi papildināja lielas, melnas cepures, izrotātas ar baltu un sarkanu gaiļa spalvu pušķiem. Blakus ģenerālim pilnā parādes uniformā stāvēja pilnvarotais, kas arī pats pēc pakāpes bija ģenerālis.