Šī greznā parāde tika sarīkota, lai ietekmētu indiāņu prātus.
Forta pagalmā vēl atradās vairāki labi ģērbušies civilisti, tuvākās apkārtnes plantatori, kuru vidū es ieraudzīju arī Ringoldus.
Tā nu būtu šās ainas iespaidīgā daļa. Tās gleznai- nurns pavērās skatienam viņpus forta sētas.
Līdzenajā klajumā, kas vairākus simtus jardu tālu izpletās forta priekšā, grupās stāvēja slaidi indiāņu karavīri, tērpušies visā savā iezemiešu greznībā — turbānos, spalvu rotās, izkrāsojušies. Skatiens veltīgi meklēja divus, kas būtu 'pilnīgi vienādi ģērbušies, un tomēr visu viņu ārienē izpaudās kopīgs stils. Dažiem bija briežādas mednieku krekli un tā paša materiāla stilbsargi un mokasīni, bagātīgi izrotāti ar stikla zīlītēm, bārkstīm un pušķiem. Citi bija tērpušies rūtota vai puķota kokvilnas auduma tunikās, ar ziliem, zaļiem vai sarkaniem drānas stilbsargiem, kas sniedzās no gurniem līdz potītēm un zem ceļiem bija apsieti ar zīlītēm izrakstītām prievītēm, kuru cilpiņām vai pušķiem rotātie gali nokarājās gar kāju ikriem. Viņu vidukļus apjoza krāšņās vampum jostas, aiz kurām bija aizbāzti garie indiāņu dunči, tomahauki un vienā otrā gadījumā arī spožām sudraba inkrustācijām bagātīgi rotātas pistoles, ko tie bija mantojuši no spāniešiem. Daži indiāņiem raksturīgās vampum jostasvietā bija apsējuši ap vidu spāniešu sarkano zīda šalli, kuras bārkstainie gali, nokarādamies slīpi pāri tunikas malai, padarīja apģērbu vēl impozantāku. Netrūka arī krāšņu galvas rotu, kas papildināja košo ietērpu, un šai ziņā dažādība bija vēl lielāka. Daži nēsāja skaistās, no spalvām darinātās diadēmas, kas zaigoja visās varavīksnes krasās, citiem galvā bija no raibiem zīda lakatiem savīti turbāni, vēl citiem — ķiveres veida cepures no melnās vāveres, lūša vai jenota ādas, pie tam bieži vien priekšpusē fantastiski rēgojās attiecīgā zvēra galva. Daudziem ap galvu bija platas, ar vampum izrotātas saites, virs kurām pacēlās karaliskās lijas vai arī smilšu dzērves tīmeklim līdzīgās spalva_s. Dažu ievērojamāko karavīru galvas greznoja lielā Āfrikas putna strausa līganās spalvas.
Visiem indiāņiem bija šautenes — garās mežinieku medību bises, un pār viņu pleciem nokarājās pulvera ragi un patronsomas. Lokus un bultas redzēja vienīgi jauniešu rokās, kuri bija te ieradušies krietnā skaitā līdz ar karavīriem.
Kādu gabalu tālāk es varēju redzēt teltis — tur indiāņi bija uzcēluši savu nometni. Tās nebija visas vienkopus, bet izkaisītas gar meža malu atsevišķās grupās, un pie katras no tām plīvoja karogs, norādot, kādam klanam jeb cilts nozarojumam tās pieder.
Nometnē varēja redzēt staigājam indiāņu sievietes viņu garajos lindrakos, un zaļajā mauriņā telšu priekšā rotaļājās mazi, melnīgsnēji bērneļi.
Kad es pirmoreiz palūkojos uz to pusi, indiāņu karavīri pašreiz pulcējās laukumā pie forta vārtiem. Daži bija jau ieradušies un sarunādamies stāvēja mazos bariņos, bet citi apstaigāja grupu pēc grupas, it kā apspriezda- rnies ar visiem.
Es nevarēju neievērot šo lielisko vīru stalto stāju. Es nevarēju neapbrīnot viņu nepiespiesto, vingro gaitu pretstatā dresēta kareivja stīvajam solim. Ikvienam,'raugoties uz tiem abiem, būtu jāatzīst indiāņa pārākums.
Pārlaižot acis sakšu un ķeltu kareivju rindām, redzot, kā viņi tur stāv — stīvi un kokaini, plecu pie pl'eca, papēdi pie papēža, un pēc tam palūkojoties otrpus sētai uz spalvām greznotajiem karavīriem, kas lepni soļoja pa savas dzimtās zemes zaļo mauru, es biju spiests nākt pie atziņas, ka, lai tos uzvarētu, mums katrā ziņā nepieciešams skaitlisks pārsvars.
Ja es šo domu būtu izteicis skaļi, mani izsmietu. Tā bija pretrunā ar visu līdzšinējo pieredzi un neskaitāmajiem bravūrīgajiem robežkaru nostāstiem. Indiāņi vienmēr bija padevušies, bet vai gan tādēļ, ka to baltais pretinieks būtu stiprāks un drosmīgāks? Nē, viņi tika uzvarēti ar skaitlisku pārspēku un vēl biežāk sava sliktākā apbruņojuma dēļ. Šeit slēpās mūsu pārākums. Ko gan varēja iespēt mitra loka stiegra un neveiklais šķēps pret nāvi inesošo šautenes lodi?
Tagad šās nevienlīdzības vairs nebija. Šie mednieku cilts karavīri nesa plecā uguns ieroci un prata ar to rīkoties tikpat izveicīgi kā mēs.
Indiāņi sagrupējās puslokā forta priekšā. Virsaiši, kas bija novietojušies šā pusloka pirmajā rindā, nosēdās zālē. Aiz viņiem ieņēma vietas apakšvirsaiši un izcilākie karavīri, tālāk aizmugurē rindu pēc rindas nostājās cilts vienkāršie karotāji. Pat sievietes un zēni pienāca tuvāk, sadrūzmējās cieši aiz vīru mugurām un ar klusu, bet dedzīgu interesi vēroja viņu izturēšanos.
Pretēji savam paradumam indiāņi bija sadrūmuši ūn klusi. Pēc sava rakstura seminoli nepavisam nav tādi, bet gan tikpat lieli runātāji <un smieklu mīļotāji kā cirka klauni. Pat bezrūpīgais nēģeris nevar jautrībā ar viņiem sacensties.
Bet tagad viņi izturējās tieši pretēji. Virsaiši, karavīri, sievietes un pat zēni, kas tikko bija pametuši savas rotaļas, — visi izskatījās svinīgi nopietni.