Nav brīnums, ka viņus pārņēma bažas. Es daudzās sejās pamanīju baiļu izteiksmi, un likās, ka pat patriotiski noskaņotie virsaiši nejutās droši par sapulces iznākumu.
Tomēr viņi nebija nobijušies. Pēc maza laiciņa piecēlās Hoitl-metti, viens no visstingrākajiem pārvietošanās pretiniekiem, lai atbildētu pilnvarotajam. Šādos gadījumos seminoli neievēro padotības kārtību. Katrā ciltī ir savi atzīti runātāji, kam parasti atļauj izteikt pārējo domas. Šeit bija arī galvenais virsaitis, viņš sēdēja pusloka vidū, uzlicis galvā britu kroni — relikviju no Amerikas revolūcijas[27] laikiem. bet onopa nebija orators un ar rokas mājienu atteicās no savām tiesībām atbildēt, uzdodams to savam znotam Hoitl-metti.
Pēdējais bija slavens kā gudrs padomnieks un drošsirdīgs karavīrs, vēl vairāk — viņš skaitījās viens no daiļrunīgākajiem seminolu oratoriem. Viņš bija Onopas «premjerministrs», un, ja izvēlētos salīdzinājumu no klasiskās senatnes, viņu varētu dēvēt par savas tautas
Odiseju. Viņš bija garš, kalsns vīrs ar tumšu, ādas krāsu, asiem ērgļa vaibstiem un draudīgu sejas izteiksmi. Viņš pēc izcelšanās nebija seminols, bet, kā pats izteicās, kādas senas cilts pēcnācējs, kura dzīvojusi Floridā pinmo spāniešu ienācēju laikā. Varbūt viņš bija jamass, — ņemot vērā tumšo ādas krāsu, tas likās visai iespējams.
Par Hoitt-metti oratora spējām var spriest pēc viņa runas:
— Moultri līgumā tika ierakstīts, ka mēs varēsim mierīgi dzīvot šai zemē, kas mums atdota uz divdesmit gadiem. Visas nesaskaņas tika izlīdzinātas, un mums apsolīja: ja mēs mirsim, tad tikai dabiskā nāvē, nevis no baltā cilvēka rokas. Koku nesašķels un nesadragās zibens, tā sulu izžāvēs vecuma stingums, lapas novītīs un nobirs, zari nokaltis, stumbrs satrūdēs un mirs.
Oklavoho sarunās mēs vienojāmies, ka tautas izvēlētie pārstāvji, kas dosies uz zemi, kur paredzēts mūs pārvietot, būs pilnvaroti tikai apskatīt šo zemi un pēc atgriešanās pavēstīt tautai par turienes apstākļiem. Saskaņā ar norunu mēs devāmies turp un redzējām šo zemi. Tā, bez šaubām, ir laba zeme, varbūt tās augļi smaržo saldi un garšo labi, un ir veselīgi, bet visapkārt tai ir ļauni un naidīgi kaimiņi, un ļauni kaimiņi briedē citādus augļus — asinis, kas sabojā zemi, un uguni, kas izžāvē strautus. Pat dažus zirgus mums nozaga šie pavniji, un jātniekiem vajadzēja nest savus saiņus uz muguras. Jūs gribat mūs aizsūtīt sliktu indiāņu vidū, ar kuriem mēs nekad nevarēsim sadzīvot mierā.
Kad mēs redzējām šo zemi, mēs neteicām nekā, bet Savienoto Valstu aģenti lika mums parakstīt kādu papīru, kurš, jūs sakāt, apstiprinot mūsu piekrišanu pārvietoties, bet mēs ar to domājām tikai apliecināt, ka mums šī zeme patika un ka visu izlems tauta pēc mūsu atgriešanās. Vairāk apsolīt mums nebija tiesību.
Jūs runājāt labi, bet mana tauta nevar sacīt, ka viņa ies. Tautā ir dažādi uzskati, un tai vajag ļaut laiku pārdomāšanai. Seminoli pašreiz nevar dot savu piekrišanu, viņi negrib aiziet. Ja arī viņu mēles saka «jā», to sirdis kliedz «nē» un sauc viņus par meļiem. Mēs netīkojam pēc citām zemēm, kādēļ mums jāiet un tās jāmeklē? Mums patīk mūsu pašu zeme, mēs te esam laimīgi. Ja mēs
piepeši atrausim savas sirdis no mājām, kas tām tik dārgas, mūsu sirds stigas pārtrūks. Mēs nevaram piekāpties — mēs negribam aiziet.
Kā nākošais runāja virsaitis no pārvietošanās piekritēju partijas. Tas bija Omatla, viens no visvarenākajiem, seminolu virsaišiem, kuru turēja aizdomās par sadarbošanos ar aģentu. Viņa runai bija miermīlīgs raksturs, tā aicināja sarkanādainos brāļus neradīt sarežģījumus, bet rīkoties, kā godīgiem vīriem pienākas, un pakļauties Ok- lavoho līgumam.
Bija skaidri redzams, ka šis virsaitis nejūtas brīvs un drošs. Viņš sargājās pārāk atklāti izpaust savu labvēlību pilnvarotā plāniem, baidīdamies patriotiski noskaņoto karavīru atriebības, kuri drūmi sarauca pieres, kad viņš piecēlās, lai runātu. Bieži vien viņu pārtrauca Arpiuki, Koa Hadžo un citu starpsaucieni.
Drošāku runu, kas pauda līdzīgus uzskatus, teica Lusta Hadžo (Melnais Māls). Viņa argumenti nebija pārliecinošāki, bet brīvā un bezbailīgā uzstāšanās atjaunoja nodevēju partijas pašapziņu un nomierināja pilnvaroto, kas jau bija sācis izrādīt nepacietības un uztraukuma pazīmes.
No pretējās puses kā nākošais piecēlās Holata Miko — lēnīga rakstura indiānis ar džentlmeņa manierēm, viens no cienījamākiem virsaišiem. Jau pēc izskata bija redzams, ka viņš ir nevesels, un tādēļ arī viņa runa bija miermīlīgāka, nekā to varēja gaidīt, jo visi šo vīru pazina kā nelokāmu pārvietošanās pretinieku.
— Mēs esam šodien te atnākuši, lai pateiktu, kas mums sakāms. Mūs visus ir radījis viens un tas pats Lielais Gars, un mēs visi esam viņa bērni. Mūs dzemdējusi viena māte un barojusi viena krūts. Tādēļ mēs esam brāļi, un brāļiem nevajag strīdēties un iedegties dusmās citam pret citu. Ja viens no mums pacels roku pret otru un izlies asinis, tās aptraipīs zemi un brēks pēc atriebības, un pār brāļu asinīm slacīto zemi nāks Lielā Gara dusmas un pērkoni. Es jūtos savārdzis. Lai runā citi, kas ir stiprāki, un izsaka savas domas.
Gits pēc cita piecēlās vairāki virsaiši un izteica savus uzskatus. Tie, kas atbalstīja pārvietošanos, runāja tād$
pašā garā kā Omatla un Melnais Māls. Tie bija Ohala (Dižais Karavīrs), brāļi Itolasse, Čarlzs Omatla un vēl daži mazāk ievērojami virsaiši.
Pret viņiem uzstājās patrioti Akola, Jaha Hadžo (Trakais Vilks), Eča Matta (Ūdens Čūska), Pošalla (Punduris) un nēģeris Ābrams. Pēdējais bija kādreizējais «bēglis» no Pensakolas, bet tagad mikosauku[28] ciltī dzīvojošo nēģeru virsaitis un viens no visietekmīgākajiem un ieredzētākajiem Onopas padomniekiem. Viņš tekoši runāja angliski un šajā sapulcē, tāpat kā toreiz pie Okla- voho upes, bija galvenais tulks ,no indiāņu puses. Viņš bija tīrasinīgs nēģeris ar biezām lūpām, lieliem vaigu kauliem un citām savas rases raksturīgām ārējām pazīmēm. Viņš bija drošsirdīgs, aukstasinīgs un gudrs vīrs un, kaut gan pats nepiederēja pie seminoliem un skaitījās tikai «pieņemts» virsaitis, līdz pēdējam brīdim izturējās kā īsts tās tautas draugs, kura viņam bija dāvājusi savu uzticību. Viņa runa bija īsa un apvaldīta, un tomēr tajā izpaudās nelokāma apņemšanās pretoties aģenta gribai.