Pats «karalis» līdz šim vēl nebija izteicies, un tagad pilnvarotais griezās pie viņa. Onopa bija liels, drukns vīrs ar mazliet pastulbu seju, kurā tomēr izpaudās savas cieņas apziņa. Viņš neizcēlās ne ar gara spējām, ne oratora dāvanām, un, neraugoties uz augsto galvenā «miko» titulu, karavīru vidū tam nebija tādas ietekmes kā dažiem zemākajiem virsaišiem. Tādēļ Onopas lēmums nekādā ziņā netiktu uzskatīts kā galīgs un saistošs visiem, bet, tā kā viņš vārda pēc skaitījās «miko-miko» jeb virsaišu virsaitis un bija lielākā klana — mikosauku vadonis, tad viņa balss tomēr varēja nosvērt svaru kausus uz vienu vai otru pusi. Ja viņš izteiktos par labu pārvietošanās priekšlikumam, tad patriotu stāvoklis būtu diezgan bezcerīgs.
Iestājās saspringts klusums. Visi klātesošie — kā indiāņi, tā baltie — pievērsa skatienus karalim. Maz bija tādu, kas zināja Onopas noskaņojumu, lielākā daļa
sapulces dalībnieku nebija skaidrībā, kā viņš izlems, un tādēļ ar bažām gaidīja izšķirošos vārdus.
Šai kritiskajā momentā karalim aiz muguras stāvošie ļaudis sakustējās, pašķirdami ceļu kādam, kas nāca cauri pūlim. Acīm redzot tā bija visai cienījama persona, jo karavīri labprāt palaida viņu garām.
Pēc mirkļa viņš iznāca pusloka priekšā — jauns indiāņu karavīrs, lepni tērpies un dižciltīgs pēc izskata. Viņam bija virsaiša nozīmes, bet arī bez tām pēc viņa skatiena un stājas vien katrs šajā jauneklī tūlīt būtu pazinis ļaužu vadoni.
Viņa apģērbs bija grezns, taču ne izraibināts un ākstīgs. Viņa tunika, -apjozta ar košu vampum jostu, lieliski piegula stāvam, sarkanas drānas stilbsargi cieši apņēma kājas, izceļot to nevainojamo vingrumu. Viņa augums bija spēka iemiesojums — tvirts, labi noaudzis, samērīgs. Galvā viņam bija turbāna veidā savīta spilgti krāsaina šalle, un virs pieres pacēlās trīs melnas strausa spalvas, kas līgani nokarājās pāri galvai, ar galiem gandrīz skardamas plecus. Ap kaklu sakārtas vizēja dažādas rotas, bet uzmanību jo sevišķi piesaistīja viena uz krūtīm. Tā bija apaļa zelta plāksnīte, no kuras centra uz visām pusēm kā stari gāja līnijas. Tas bija simbolisks uzlecošas saules atveidojums.
Visa viņa seja bija noklāta ar spilgti sarkanu krāsu, taču tā nespēja noslēpt skatienam dižciltīgos vaibstus. Labi veidota mute un zods, plānas lūpas, nelokāmiem cilvēkiem raksturīgs apakšžoklis, viegli izliekts deguns, augsta, plata piere un acis, kuras, tāpat kā ērglim, šķita, spēj raudzīties pret sauli.
Parādoties šim ievērības cienīgajam vīram, visi klātesošie saspringa kā elektrizēti. Šis bridis līdzinājās tam momentam teātra zālē, kad publika ierauga iznākam uz skatuves lielo traģiķi, uz kuru visu laiku gaidījusi.
Ne pēc paša jaunā virsaiša izturēšanās, kas bija visai atturīga, bet gan pēc pārējo rīcības es sapratu, ka viņš patiešām ir šās dienas varonis.
Darbojošās personas, kas līdz šim bija uzstājušās, acīm redzot izpildīja tikai otrās šķiras lomas, bet šis bija tas vīrs, kura parādīšanos visi bija gaidījuši.
Pūlis sakustējās, taim pāršalca apslāpēts balsu troksnis un satraukuma trīsas, un tad varenā korī no tūkstoš mutēm atskanēja viens vārds: — OCEOLA!
28. NODAĻA UZLECOŠĀ SAULE
Jā, tas bija Oceola — Uzlecošā Saule, kura slava jau bija sasniegusi vistālākos zemes nostūrus un kura vārds izraisīja tādu interesi 'karaskolas audzēkņu vidū un arī ārpus tās sienām — ielās, augstākās sabiedrības salonos, it visur. Tas bija viņš, kas tik negaidīti parādījās virsaišu pusloka vidū.
Dažus vārdus par šo neparasto jauno cilvēku.
Sākumā viņš bija bijis vienkāršs karavīrs, pēc tam — neievērojams apakšvirsaitis gandrīz bez sekotājiem, bet tad pēkšņi izvirzījies un it kā uz burvja mājienu uzreiz ieguvis tautas uzticību. Šobrīd Oceola bija patriotu partijas cerība, visu pārvietošanās pretinieku iedvesmotājs, un ar katru dienu viņa ietekme pieauga. Grūti būtu atrast viņam atbilstošāku vārdu par šo indiāņu apzīmējumu.
Varētu iedomāties, ka tauta viņu šādi iesaukusi tikai pēdējā laikā, taču patiesībā tas bija viņa indiāņu vārds jau kopš bērnības. Šai zīmīgajā apstāklī bija kaut kas pravietisks, jo tagad viņš patiešām bija seminolu uzlecošā sa,ule. Par tādu viņu uzskatīja tauta.
Es ievēroju, ka Oceolas ierašanās manāmi ietekmēja karavīru noskaņojumu. Varbūt viņš te bija bijis jau visu laiku, tikai līdz šim brīdim stāvējis kaut kur aizmugurē. Viņa parādīšanās iedrošināja bailīgos un svārstīgos, bet nodevīgie virsaiši, viņu ieraugot, acīm redzami satrūkās. Es ievēroju, ka brāļi Omatlas un pat niknais Lusta Hadžo uzlūkoja viņu ar tramīgiem skatieniem.
Oceolas piepešā ierašanās atstāja iespaidu ne tikai uz indiāņiem, bet satrauca ari dažus citus no klātesošajiem.
No tās vietas, 'kur es stāvēju, varēja redzēt pilnvarotā seju, un es pamanīju, ka tā pēkšņi nobāl un neapmierināti saviebjas. Bija skaidrs, ka viņam Uzlecošās Saules parādīšanās nepavisam nav pa prātam. Viņa steigā pateiktie vārdi Klinčam sasniedza manas ausis, jo es stāvēju tuvu ģenerālim un gribot negribot biju spiests tos noklausīties.