— Kāda neveiksme! — viņš pikti murmināja. — Ja neierastos viņš, mēs būtu panākuši savu. Es cerēju piespiest viņus pie sienas pirms tā atnākšanas. Es viņam tīšām paziņoju nepareizu laiku, bet veltīgi. Velns lai parauj šo puisi! Viņš visu izjauks. Redziet, viņš apvārdo Onopu, un šis vecais muļķis klausās viņā kā bērns. Eh! Viņš tam paklausīs kā liels zīdainis, kas viņš arī ir. Viss pagalam, ģenerāl, mums būs jāķeras pie ieročiem!
Dzirdot šo pusčukstus izteikto spriedelēšanu, es atkal pievērsu skatienu tam, par kuru tika runāts, un aplūkoju viņu uzmanīgāk. Oceola vēl arvien atradās karalim aiz muguras, bet tagad bija noliecies un čukstēja tam kaut ko ausī, — patiesību sakot, nevis čukstēja, bet runāja parastā balsī savā dzimtajā valodā. Vienīgi tulki būtu varējuši saprast, ko viņš teica, bet tie bija pārāk tālu, lai sadzirdētu. Taču viņa nopietnais tonis, nosvērtā, bet tomēr mazliet satrauktā izturēšanās, izaicinājuma liesmiņas, kas paplaiksnījās viņa acīs, pametot skatienu uz pilnvarotā pusi, tas viss liecināja, ka Oceola pats nedomā padoties un ieteic arī galvenajam virsaitim nepiekāpties un pretoties.
Kādu brīdi sapulces laukumā bija dzirdami tikai pilnvarotā čuksti balto pusē un^Oceolas paklusā saruna ar miko pretējā pusē. Pēc laiciņa noklusa arī šīs skaņas, un iestājās saspringts klusums.
Tas bija satrauktu gaidu un dziļas ieinteresētības pilns brīdis. No vārdiem, kurus Onopa gatavojās teikt, bija atkarīgi ļoti svarīgi notikumi, kas būtu nozīmīgi gandrīz ikvienam no klātesošajiem. Visi saprata, ka šai brīdī izšķiras jautājums: miers vai karš, tātad — dzīvība vai nāve. Pat kareivji ierindā stāvēja, kaklus izstiepuši, lai labāk sadzirdētu, bet indiāņu pusē pusaudži un sievietes ar bērniem uz rokām drūzmējās cieši aiz karavīru ■mugurām, un viņu bažīgie skatieni liecināja, cik ļoti tos interesē Onopas spriedums.
Pilnvarotais .kļuva nepacietīgs, .viņa seja atkal piesarka. Es redzēju, ka viņš ir uztraukts un sadusmots, bet tai pašā laikā par katru cenu cenšas izrādīties mierīgs. Līdz šim viņš nebija licies manām Oceolas klātbūtni, it kā nemaz nebūtu to ievērojis, kaut gan bija acīm redzams, ka šai brīdī tieši Oceola aizņem viņa domas. Tikai šad un tad, pagriezdamies pret ģenerāli, lai turpinātu savu sarunu, viņš pašķielēja uz jauno virsaiti.
Taču šī starpspēle nevilkās ilgi. Tompsons vairs ilgāk nespēja izturēt neziņu.
— Sakiet Onopam, — viņš teica tulkam, — ka sapulce gaida viņa atbildi.
Tulks darīja, kā pavēlēts.
— Man ir tikai viena atbilde, — sacīja nerunīgais karalis, neturēdams par vajadzīgu piecelties kājās. — Es esmu apmierināts ar savām tagadējām mājām. Es netaisos tās pamest.
Šim paziņojumam sekoja aplausu vētra no patriotu puses. Varbūt šie bija visietekmīgākie vārdi, ko tauta jebkad dzirdējusi no vecā Onopas mutes. No šā brīža viņš ieguva īstu karaļa varu un varēja pavēlēt savai tautai.
Es paskatījos uz puslokā sēdošajiem virsaišiem. Ho- lata Miko smalkie vaibsti atplauka smaidā, Hoitl-metti drūmā seja staroja priekā, Aligators, Mākonis un Arpiuki neapvaldīti izpauda savu sajūsmu, un pat Ābrama biezās lūpas bija nostieptas virs smaganām, atsedzot divas baltu zobu rindas apmierinātā uzvarētāja smīnā.
Turpretim brāļi Omatlas un viņu piekritēji izskatījās melni kā nakts. Viņu drūmie skatieni liecināja par neapmierinātību, un pēc to žestiem un pozām bija skaidri redzams, ka tie visi kā viens izjūt nopietnas bažas.
Tam ari bija pamats. Līdz šim viņus tikai turēja aizdomās par nodevību, bet tagad, par to vairs neviens nešaubījās — viņu nodevība bija kļuvusi acīm redzama.
Tā bija viņu laime, ka Kinga forts atradās tik tuvu un tepat stāvēja apbruņotu kareivju ierinda. Varēja gadīties, ka viņiem būs vajadzīga tās durkļu aizsardzība.
Tagad arī pilnvarotais zaudēja savaldīšanos. No oficiālas personas cienīguma nepalika vairs ne vēsts, un viņš sāķa dusmīgi kliegt, draudēt un nikni lamāties.
Pašās beigās viņš kļuva personīgs, sauca virsaišus vārdā un apvainoja tos neuzticībā un krāpšanā. Viņš pārmeta Onopam, ka tas jau esot parakstījis Oklavoho līgumu, un, kad pēdējais to noliedza, pilnvarotais apgalvoja, ka viņš melojot! Pat iezemietis neuzskatīja par vajadzīgu atbildēt uz šo rupjo apvainojumu, bet uzņēma to ar klusu nicinājumu.
Izgāzis krietnu porciju savas žults uz vairākiem virsaišiem, pilnvarotais pavērsās pret pusloka centru un dusmīgā balsī skaļi nokliedza:
— Jūs to izdarījāt — jūs, Pauel!
To dzirdot, es satrūkos un palūkojos apkārt, ar acīm meklēdams cilvēku, kuru viņš uzrunāja un kurš saucās šai labi pazīstamajā vārdā.
Pilnvarotā skatiens un žests palīdzēja man to atrast. Tompsons stāvēja, draudoši izstiepis roku un rādīdams ar pirkstu. Viņa acis bija pievērstas jaunajam virsaitim — Oceolam.
Pēkšņi man atausa gaisma. Jau iepriekš man domās bija pavīdējušas dīvainas atmiņas un licies, ka cauri sarkanajam krāsojumam es saskatu sejas vaibstus, ko jau kādreiz esmu redzējis.
Tagad es tos atcerējos. Jaunajā indiāņu varonī es pazinu savu jaunības draugu, manas dzīvības glābēju, Majumi brāli!
29. NODAĻA ULTIMĀTS
Jā, Pauels un Oceola bija viena un tā pati persona. Kā jau es paredzēju, zēns bija izaudzis par lielisku vīru — par varoni.
Agrāko draudzības jūtu un šodienas sajūsmas pārņemts, es būtu varējis mesties uz priekšu un apkampt viņu, taču pašreiz nebija ne īstais laiks, ne vieta, lai izrādītu šādu bērnišķīgu aizrautību. Etiķete un pienākums man to aizliedza. Es paliku uz vietas un centos paturēt mierīgu sejas izteiksmi, kaut gan nespēju novērst acis no šā cilvēka, kas tagad manī izraisīja divkāršu apbrīnu.