Man nebija daudz laika pārdomām. Klusuma brīdis, kas sekoja pēc pilnvarotā rupjās runas, nebija ilgs, to atkal pārtrauca — un šoreiz pats Oceola.
Jaunais virsaitis, saprazdams, ka pēdējie vārdi zīmējušies uz viņu, iznāca pāris soļu uz priekšu un nostājās tieši pretī pilnvarotajam, cieši raudzīdamies viņā ar mierīgu, bet stingru un pētījošu skatienu.
— Vai jūs runājat ar mani? — viņš jautāja bez mazākās dusmu vai uztraukuma pieskaņas balsī.
— Ar ko gan citu? — strupi atbildēja pilnvarotais, — Es jūs nosaucu vārdā — Paliels.
— Mans vārds nav Pauels.
— Jūsu vārds nav Pauels?
— Nē! — indiānis ļoti skaļi atbildēja, ar lepnu izaicinājumu raudzīdamies pilnvarotajā. — Jūs varat mani saukt par Pauelu, ja jums tā tīk, jūs, ģenerāl Vailej Tompson, — lēnām un ar sarkastisku smīnu viņš nosauca aģenta pilnu titulu. — Bet jūsu zināšanai, ser: es nicinu vārdu, ko man devuši baltie. Es esimu indiānis. Es esmu savas mātes dēls,[29] un mans vārds ir Oceola.
Pilnvarotais pūlējās savaldīt savu niknumu. Viņa plebejiskā uzvārda izsmiešana koda tam kaulā, jo Pauel's pietiekami labi orientējās angļu leksikā, lai zinātu, ka «Tompsons» nav aristokrātisks vārds. Un indiāņa sarkasms trāpīja vārīgā vietā.
Pilnvarotais bija tā pārskaities, ka būtu pavēlējis uz vietas izrēķināties ar Oceolu, ja vien tas būtu viņa varā. Bet tas nebija viņa varā. Seit stāvēja trīssimt indiāņu karavīru gatavi kuru katru mirkli satvert šautenes, un tas bija pilnīgi pietiekams pretspēks forta garnizonam. Bez tam pilnvarotais zināja, ka šāda pārsteidzīga dusmu izpausme var nepatikt viņa valdībai. Pat Ringoldi, viņa mīļie draugi un pakalpīgie padomdevēji, lai cik ļoti viņi būtu ieinteresēti Uzlecošās Saules bojā ejā, neieteica tā rīkoties.
Tādēļ, neko neatbildējis uz jaunā virsaiša dzēlību. pilnvarotais vēlreiz griezās pie sapulces.
— Es nevēlos turpināt sarunas, — viņš sacīja tādā tonī, kā cilvēks mēdz runāt ar apakšniekiem. — Mēs esam jau diezgan izrunājušies. Jūs te runājāt kā bērni, kā nesaprātīgi un neuzticami ļaudis. Es negribu vairāk jūsos klausīties.
— Tad dzirdiet, ko saka jūsu Lielais Tēvs un ko jums pateikt viņš ir mani šurp sūtījis. Viņš man uzdeva nolikt jums priekšā šo dokumentu. — Runātājs , izņēma salocītu pergamentu un, to atvērdams, turpināja: — Tas ir Oklavoho līgums. Lielākā daļa no jums ir to jau parakstījuši. Es lūdzu jūs tagad iznākt priekšā un apstiprināt savus parakstus.
— Es neesmu to parakstījis, — sacīja Onopa, Oceolas pamudināts, kas stāvēja viņam aiz muguras. — Es arī tagad to neparakstīšu. Citi var darīt, kā viņiem patīk. Es neiešu projām no savām mājām. Es neatstāšu Floridu.
— Es arī ne, — piebilda Hoitl-metti apņēmīgā tonī. — Man ir piecdesmit muciņu pulvera. Kamēr kaut graudiņš no tā būs palicis nesadedzināts, nekas mani nespēs šķirt no dzimtās zemes.
— Es domāju tāpat kā viņš, — piemetināja Holata.
— Un es arī! — iesaucās Arpiuki.
— Un es arī! — piebalsoja Pošalla (Punduris), Koa Hadžo, Mākonis un nēģeris Ābrams.
Runāja tikai patrioti. Nodevēji neteica neviena vārda. Šī parakstu apstiprināšana bija viņiem pārāk bargs pārbaudījums. Viņi visi bija parakstījuši Oklavoho līgumu, bet tagad, visas tautas priekšā, neuzdrošinājās to atzīt. Viņi baidījās pat taisnoties par savu rīcību. Viņi klusēja.
— Pietiek! — sacīja Oceola, kurš vēl nebija publiski izteicis savus uzskatus, bet kura vārdus visi gaidīja gatavi tos uzklausīt ar vislielāko uzmanību. — Virsaiši ir pateikuši savas domas: viņi atsakās parakstīt. Tā ir tautas balss, kas runā ar virsaišu muti, un tauta paliks pie saviem vārdiem. Aģents mūs nosauca par bērniem un muļķiem. Lamāties ir viegli. Mēs zinām, ka mūsu vidū ir muļķi un bērni arī, un vēl sliktāki par šiem abiem — nodevēji. Bet mūsu vidū ir vīri un daži no tiem tikpat uzticami un drošsirdīgi kā pats aģents. Viņš negrib vairāk sarunu. Lai notiek tā: mums nav viņam vairāk ko teikt, mūsu atbildi viņš ir dzirdējis. Viņš var palikt vai aiziet.
— Brāļi! — runātājs turpināja, pagriezdamies ar seju pret virsaišiem un karavīriem un it kā nemaz neievērodams balto klātbūtni. — Jūs esat rīkojušies pareizi. Jūs esat izteikuši tautas gribu, un tauta ir jums par to pateicīga. Nav taisnība, ka mēs vēlamies atstāt savas mājas un doties uz Rietumiem. Tie, kas tā saka, ir krāpnieki un nepauž mūsu domas. Mēs netīkojam pēc šās jaukās zemes, uz kuru viņi grib mūs aizsūtīt. Tā nav tik laba kā mūsu pašu zeme. Tas ir mežonīgs tuksnesis, kur vasarā avoti izžūst un grūti nākas atrast ūdeni. Aiz slāpēm tur mednieks bieži vien mirst ceļmalā. Ziemā tur kokiem nobirst lapas, sniegs pārklāj laukus, sals sastindzina velēnu un saldē cilvēku miesu, kamēr viņi sāk drebēt aiz sāpēm, un visa zeme izskatās, it kā būtu mirusi. Brāļi! Mēs negribam tādu aukstu zemi, mums labāk patīk mūsu pašu zeme. Ja šeit kādreiz ir par karstu, mums ir dota ozola, lielā lauru koka[30] un dižciltīgās palmas ēna. Vai lai mēs atstātu savu palmu zemi? Nē. Mēs esam dzīvojuši šo palmu ēnā, un to ēnā mēs mirsim!
Oceolas runa tika uzklausīta ar pieaugošu interesi. Patiešām, kopš jaunā virsaiša ierašanās brīža sapulces kopskats bija kļuvis visai iespaidīgs un mūžam neaizmirstams, kaut gan vārdos to grūti aprakstīt. Vienīgi gleznotājam būtu pa spēkam attēlot šo ainu.
Tā bija caurcaurēm saviļņojoši dramatiska aina: vienā pusē uztrauktais aģents, otrā — mierīgie virsaiši; jūtu kontrasti; sievietes, kas, atstājušas savus puskailos mazuļus draiskuļoties zālē un rotaļāties ar puķēm, līdz ar karavīriem, spraigas, bet apvaldītas intereses mudinātas, drūzmējas cieši apkārt sapulces dalībniekiem, uztverdamas katru Oceolas kvēlo skatienu un kāri uzklausīdamas ikvienu vārdu, kas atskan no viņa lūpām. Un Oceola pats — tik cieņas pilns un apvaldīts, ar mierīgu, bet nopietnu un ciešu skatienu, plānās lūpas sakniebtas nelokāmā apņēmībā, stāja vīrišķīga, stalta un gracioza, solis noteikts, bet atraisīts un vingrs. Visu laiku viņš svinīgi .klusē, izņemot vienīgi to brīdi, kad saka savu izteiksmīgo runu. Ar lepni atmestu galvu, rokas sakrustojis virs muskuļotajām krūtīm, viņš klausās pilnvarotā vārdos, um ik reizes, kad tas izsaka kādu sofistisku vai melīgu apgalvojumu, visa viņa būtne, kā elektriskās strāvas skarta, momentā izmainās — acis uzliesmo sašutumā, savilktajām lūpām pārslīd nicīgs smīns, kāja vairākkārt nikni uzsper uz zemes, roka savelkas dūrē un paceļas spējā žestā, krūtis strauji cilājas satrauktā elpā kā vētras sabangota okeāna viļņu klaids vēja brāzienos, bet tad atkal viss norimst, atgriežas melanholisks rāmums, un jaunā virsaiša poza un izskats pauž vienīgi to cēlā miera noskaņu, ar kādu senie skulptori mēdza apveltīt Grieķijas dievus un varoņus.