Oceolas runa izraisīja sapulces norisē kritisku pagriezienu. Pilnvarotā pacietība bija galā. Bija pienācis laiks izteikt briesmīgos draudus, uzstādīt ultimātu, ar kuru prezidents bija viņu apbruņojis. Ne par matu neizmainīdams savu rupjo toni, viņš sāka nekrietni draudēt:
— Jūs neparakstīsiet? Jūs nepiekāpsieties un neiesiet projām ar labu? Nu tad es teikšu: jūs piespiedīs to darīti Pret jums izsludinās karu, jūsu zemē ienāks karaspēks, un jūs padzīs no šejienes ar durkļu palīdzību.
— PatiešāmI — iesaucās Oceola, zobgalīgi iesmiedamies. — Tad lai tā arī notiek! — viņš turpināja. — Lai tiek pasludināts karš! Kaut gan mēs mīlam mieru, mēs nebaidāmies kara. Mēs zinām jūsu spēku: jums ir miljoniem ļaužu vairāk nekā mums, bet, kaut viņu būtu vēl divtik, tie nepiespiedīs mūs pakļauties netaisnībai. Mēs esam nolēmuši iet nāvē, bet nepiedzīvot negodu. Lai tiek pasludināts karš! Sūtiet savu karaspēku uz .mūsu zemi, varbūt tas mūs nepadzīs tik viegli, kā jūs iedomājaties. Jūsu musketēm mēs pretosimies ar savām šautenēm, jūsu durkļiem — ar saviem tomahaukiem, un jūsu stīvajiem zaldātiem aci pret aci stāsies pretī seminolu karavīri. Lai tiek pasludināts karš! Mēs esam gatavi tā brāzmām. Krusa var sadragāt ziedus, bet stiprais meža ozols, par spīti vētrai, cels galvu pret debesīm stalts un neievainots.
Šās kaismīgās runas pēdējos vārdus pavadīja spējš izaicinājuma kliedziens no indiāņu karavīru rindām, un uzbudinātā sapulce draudēja pavisam izjukt. Daži virsaiši, šā kareivīgā aicinājuma satraukti, bija piecēlušies kājās un stāvēja, drūmi lūkodamies caur pieri un izstiepuši rokas uz priekšu bargā, draudošā žestā.
Ierindas virsnieki bija veikli aizslīdējuši uz savām vietām un pusbalsī deva pavēles karaspēkam sakārtoties kaujas gatavībā, bet forta bastionos pie lielgabaliem redzēja rosāmies artilēristus, un tieva zihi dūmu grīste liecināja, ka deglis ir aizdedzināts.
Neraugoties uz visu to, īstenībā sadursme vēl nedraudēja. Neviena puse šai brīdī nebija kaujai sagatavojusies. Indiāņi uz sapulci bija ieradušies bez naidīgiem nolūkiem, citādi viņi savas sievas un bērnus būtu atstājuši mājās. Būdami kopā ar tiem, viņi pat 'nedomāja uzbrukt, un viņu baltie pretinieki savukārt neuzdrošinājās to darīt bez svarīgāka iegansta. Šī demonstrācija bija tikai acumirklīga uztraukuma sekas un drīz vien norima.
Pilnvarotais bija izmēģinājis pēdējo ietekmēšanas līdzekli, bet veltīgi. Tā draudus ignorēja, tāpat kā iepriekš lišķīgo pierunāšanu, un viņš redzēja, ka nav vairs viņa spēkos sasniegt lol'oto mērķi.
Bet bija vēl cerība, ka laiks var kaut ko izmainīt. Te bija gudrākas galvas par viņējo, kas to saprata: tālredzīgais veterāns Klinčs un viltīgie Ringoldi.
Tie tagad ielenca aģentu un deva viņam padomu ieturēt citādu politiku.
— Dodiet viņiem laiku pārdomāt, — viņi ieteica — Nolieciet rīt jaunu satikšanos. Lai virsaiši apspriež šo jautājumu tikai savā starpā, atsevišķā sapulcē, nevis tā kā tagad — visas tautas klātbūtnē. Mierīgi apsverot un 'karavīru pūļa neiebaidīti, viņi var izlemt citādi, it īpaši vēl tagad, kad zina, kādas sekas būs viņu nepiekāpībai. Un varbūt, — piebilda Erenss Ringolds, kam līdz ar citām sliktām īpašībām piemita arī viltīga diplomāta spējas, — varbūt naidīgāk noskaņotie virsaiši nemaz nepaliks uz rītdienas sapulci, un jums taču nav vajadzīgi viņu visu paraksti.
— Pareizi, —- atbildēja pilnvarotais, pieķerdamies šai idejai. — Pareizi — tā jādara. — Un, izteicis šo lakonisko atzinumu, viņš no jauna pavērsās pret virsaišu sapulci.
—• Brāļi! — viņš sacīja, atkal runādams pirmītējā pieglaimīgajā tonī. — Jo, kā drosmīgais Holata teica, mēs visi esam brāļi. Kādēļ tad mēs lai šķirtos dusmās? Jūsu Lielais Tēvs justos apbēdināts, uzzinot, ka mēs esam šķīrušies ar naidu. Es negribu jūs steidzināt izlemt šo svarīgo lietu. Atgriezieties savās teltīs, pārrunājiet paši savā .starpā, brīvi un godīgi visu apspriediet, un tad rīt tiksimies atkal. Zaudēt vienu dienu neko nenozīmē ne juims, ne mums. Rīt jums būs diezgan laika pateikt savu lēmumu, bet līdz tam paliksim draugi un brāļi.
Daži no virsaišiem atbildēja uz šo priekšlikumu. Viņi teica, ka tā ir «laba runa» un ka viņi tai varētu piekrist. Tad visi piecēlās un izklīda.
Es ievēroju, ka atbildes bija diezgan juceklīgas. Attiecībā uz jauno priekšlikumu virsaišu vidū nebija vienprātības. Tie, kas to pieņēma, bija galvenokārt no Omatlas partijas, bet es dzirdēju, ka daži no naidīgi noskaņotajiem karavīriem, atstādami sapulces vietu, skaļi paziņoja savu nodomu te vairāk neatgriezties.