30. NODAĻA SARUNAS PIE GALDA
Pie kopējā ēdamgalda es uzzināju daudz ko. Kad plūst vīns, vīru valodas ir brīvas, un šampanieša ietekmē visprātīgākie kļūst pļāpīgi.
Pilnvarotais necentās slēpt ne savus plānus, ne prezidenta viedokli, bet gandrīz visi jau bija tos uzminējuši.
Viņš bija mazliet sadrumis par diena notikušas sapulces neveiksmīgo nobeigumu, jo bažījās, ka sakarā ar to var ciest viņa diplomāta slava — slava, pēc kuras tik kaislīgi tiecās visi Savienoto Valstu valdības aģenti. Oceola un citi bija izrādījuši necieņu arī pret viņu personīgi, jo mierīgais, aukstasinīgais indiānis nicina nesavaldīga rakstura cilvēkus, un Tompsons visu dienu ar šo savu vājību bija devis tiem iemeslu izsmieklam. Viņš jutās sakauts, pazemots, sadusmots uz sarkanādai- najiem un mierināja sevi ar domu, ka rīt liks tiem sajust savu dusmu spēku, parādīs viņiem, ka ar visu savu ātro dabu var būt arī nelokāms un drosmīgs.
Iesilis no vīna, viņš to pateica diezgan lielīgā tonī un kļuva bravūrīgs un jautrs.
Kas attiecas uz armijas virsniekiem, tad tiem bija maza bēda par visas šīs lietas civilo pusi, un viņi ne visai aktīvi piedalījās tās apspriešanā no šā viedokļa. Viņi galvenokārt prātoja par bruņotas sadursmes varbūtību — būs karš vai nebūs. Šis jautājums interesēja karavīrus vairāk par visu. Es dzirdēju daudzus no viņiem lielāmies ar mūsu pārākumu un nonievājam paredzamā ienaidnieka spēku un drosmi. Taču daži veci indiāņu karu veterāni, kas piedalījās maltītē, bija par to citādās domās.
Lieki būtu teikt, ka tika runāts arī par Oceolu, un uzskati par jauno virsaiti bija tik atšķirīgi kā melns un balts. Daži viņā patiešām bija saskatījuši «cildenu iezemieti», bet es jutos pārsteigts, dzirdot, ka vairākums nepievienojas šim vērtējumam. «Piedzēries mežonis», «lopu zaglis», «krāpnieks» — tādiem un līdzīgiem apzīmējumiem bagātīgi tika apveltīts jaunais seminolu virsaitis.
Es sāku skaisties, jo nevarēju ticēt šiem apvainojumiem. Es ievēroju, ka vairums no tiem, kas tā izrunājās, nebija vietējie, bet gan nesen šeit ieradušies svešinieki un tātad nevarēja daudz neko zināt par tā cilvēka līdzšinējo dzīvi, kura vārdu atļāvās nomelnot.
Arī Ringoldi pievienojās zākātājiem. Viņiem jau nu gan vajadzēja Oceolu labi pazīt, bet es sapratu, .kāpēc viņi tā dara.
Es jutu, ka mans pienākums ir iejaukties un aizstāvēt Oceolu divu iemeslu dēļ: viņa paša te klāt nebija, un viņš bija izglābis manu dzīvību. Par spīti augstajai sabiedrībai, es nevarēju novaldīt savu mēli.
— Džentlmeņi, — es sacīju pietiekami skaļi, lai pievērstu sev runātāju uzmanību, — vai kāds no jums var pierādīt šos pret Oceolu vērstos apvainojumus?
Maniem izaicinošajiem vārdiem sekoja neveikls klusums. Neviens nevarēja tieši pierādīt ne dzeršanu, ne lopu zagšanu, ne krāpšanu.
— Ah! — beidzot iesaucās Erenss Ringolds savā griezīgi spiedzošajā balsi. — Jūs esat viņa aizstāvis, vai ne, leitnant Rendolf?
— Līdz tam brīdim, kamēr dzirdēšu pārliecinošāku pierādījumu nekā tukšu apgalvojumu, ka viņš nav aizstāvēšanas cienīgs!
— O, to nav grūti dabūt! — kāds kliedza. — Visi zina, ka šis zellis jau gadiem ilgi nodarbojas ar lopu zagšanu.
— Jūs maldāties, — es atbildēju pašapzinīgajam runātājam. — Es to nezinu. Un jūs to zināt, ser?
— Atzīstos, ne no personīgiem piedzīvojumiem, — viņš sacīja, pēkšņā jautājuma mazliet samulsināts.'
— Tā kā jūs runājat par lopu zagšanu, džentlmeņi, es varu jūs informēt, ka vēl vakar sastapos ar kādu retu gadījumu, kas ar to sakarā. Ja jūs man atļautu, es to pastāstītu.
— Ah, protams! Katrā ziņā pastāstiet!
Tā kā es šeit biju svešs, mani uzklausīja visai pacietīgi. Es izstāstīju gadījumu ar advokāta Grabsa ganāmpulku, neminot nevienu vārdā. Mans stāsts izraisīja gandrīz vai sensāciju; es redzēju, ka tas atstāja iespaidu uz virspavēlnieku, bet pilnvarotais izskatījās saīdzis, it kā viņam labāk būtu paticis, ja es būtu turējis muti. Taču visspēcīgāk tas iedarbojās uz Ringoldiem, tēvu un dēlu. Viņi abi bija nobāluši un manāmi satraukti. Varbūt, izņemot mani, neviens cits to nepamanīja, bet es to redzēju pietiekami skaidri, lai man rastos pārliecība, ka tie abi zina par šo lietu vairāk nekā es pats.
Tālāk sarunas pievērsās izbēgušajiem vergiem, tika spriedelēts, cik šo nēģeru varētu būt pie indiāņu ciltīm un kā viņi ietekmētu ienaidnieka pretošanos mums kara gadījumā.
Tas bija ļoti nopietns un svarīgs jautājums. Bija labi zināms, ka rezervātā ir apmeties krietns skaits nēģeru un mulatu: daži apstrādāja zemi, citi audzēja lopus, un ne mazums ar šauteni rokā klaiņoja pa savannām un mežiem, pilnīgi pieņēmuši indiāņu mednieku dzīves veidu.
Tika izteikti dažādi uzskati: vieni rēķināja, ka šo izbēgušo vergu nebūs vairāk par pieciem simtiem, citi domāja, ka viņu skaits sasniedz tūkstoti.
Tie visi līdz pēdējam vīram būs pret mums. Šai ziņā domstarpību nebija.
Daži apgalvoja, ka viņi būs vāji karotāji, citi — ka drosmīgi, un šis uzskats bija vairāk pamatots. Visi bija vienis prātis, ka viņi ievērojami palīdzēs ienaidniekam un sagādās mums nepatikšanas, bet daži aizrunājās pat tik tālu, ka mums no melnajiem «bēgļiem» esot vairāk jābaidās nekā no sarkanajiem «bēgļiem». Šai izteicienā bija slēpts izsmiekls.[31]
Nevarēja būt šaubu, ka sadursmes gadījumā nēģeri ķersies pie ieročiem, un tikpat skaidrs bija tas, ka viņi ar panākumiem cīnīsies pret mums. Te viņiem palīdzēs balto cilvēku dzīves veida un ieradumu pazīšana. Bez tam nēģeri nav gļēvuļi un bieži vien ir pierādījuši savu drosmi. Nostādiet nēģeri pretī mirstīgam ienaidniekam — būtnei no miesas, kauliem un asinīm, apbruņotam ar šauteni un durkli, — un viņš nebūs tas, kas atkāpsies. Cita lieta, ja ienaidnieks nav šāszemes radījums, bet pieder garu pasaulei. Neizglītotā Āfrikas bērna dvēsele ir dziļas māņticības varā, viņš dzīvo garu, spoku un rēgu pasaulē, un viņa bailes no šiem pārdabiskajiem spēkiem ir patiešām gļēvulība.