Sarunai par nēģeriem turpinoties, es nevarēju nepamanīt stipri naidīgo noskaņojumu, kas rosināja runātājus, it īpaši plantatorus civilapģērbā. Daži iedegās dusmās un izgāza savu niknumu, rupji lamādamies un draudēdami ar visvisādiem sodiem tiem izbēgušajiem vergiem, kas varbūt tiktu noķerti. Viņi tīksminājās par izredzēm atgūt tos savā īpašumā, bet ne mazāk priecājās par drīzo atriebšanos. Viņi runāja par nošaušanu, pakāršanu, sadedzināšanu, cepināšanu un vēl dažādām citām mocībām, kas raksturīgas šajā dienvidu zemē. Izmeklēti nežēlīgi sodi cits pēc cita vienā elpas vilcienā
tika apsolīti nelaimīgajam bēglim, kam gadītos krist viņu rokās.
Jums, kas dzīvojat tālu no šejienes, būs grūti saprast kastu un rasu savstarpējās attiecības. Parastos apstākļos starp baltajiem un melnajiem nemēdz būt naidīgu jūtu. Gluži otrādi — baltais cilvēks ir diezgan labvēlīgi noskaņots pret savu krāsaino brāli, bet tikai tik ilgi, kamēr pēdējais pakļaujas viņa gribai. Tiklīdz nēģeris izrāda pretestību, kaut vai visniecīgāko, ātri vien iedegas naids, taisnīguma un žēlsirdības principi tiek aizmirsti un valda tikai atriebības kāre.
Tā ir vispār zināma patiesība un attiecas uz ikvienu, kam pieder kāds vergs.
- Izņēmuma gadījumos attiecības ir sliktākas. Dienvidu štatos ir baltie saimnieki, kas nēģera dzīvību vērtē visai zemu — tieši tikpat, cik ir viņa tirgus cena. Kā piemēru es minēšu kādu gadījumu no jaunā Ringolda medību gaitām. Tikai iepriekšējā dienā to bija pastāstījis mans «ieroču nesējs» Melnais Džeks.
Šis jauneklis kopā ar citiem pazīstamiem zēniem, tikpat izlaidīgiem pēc rakstura, mežā medījis. Suņi aizskrējusi tālu uz priekšu, tos vairs nebijis iespējams sadzirdēt, un neviens nevarējis pateikt, kādā virzienā tie devušies. Nebijis nozīmes jāt tālāk, un kompānija apstājusies, puiši izlēkuši no segliem un piesējuši zirgus pie kokiem.
Ilgu laiku mednieki nevarējuši saklausīt kvekšu riešanu, un viņiem kļuvis garlaicīgi. Kā gan lai pakavē laiku?
Tuvumā gadījies nēģeru zēns, kas cirtis malku. Baltie mednieki viņu labi pazinuši, tas bijis viens no kaimiņu plantācijas vergiem.
— Pajokosim mazliet ar šo melno! — ieteicies viens.
— Kā tad?
— Joka pēc pakārsim viņu.
Šis priekšlikums, protams, izraisījis vispārējus smieklus.
— Jokus pie malas, — teicis pirmais runātājs, — man tiešām gribētos pamēģināt, cik ilgi viens melnais var karāties, neizlaidis garu.
— Man arī, — pievienojies otrs.
— Un man arī, — piebildis trešais.
Šī doma visiem iepatikusies, jo solījusi izklaidēšanos.
— Nu tad sarīkosim tiesu, tas ir vislabākais veids, kā to lietu izdarīt.
Un «tiesāšana» tiešām notika — es stāstu patiesību. Nelaimīgo zēnu saķēra, aplika viņam cilpu ap kaklu un uzvilka augšā pie kāda koka zara.
Tieši šai momentā garām aizdrāzās briedis un tam pakaļ suņi, skaļi riedami. Mednieki metās pie saviem zirgiem un šajā kņadā aizmirsa pārgriezt virvi, kurā bija pakārts viņu neģēlības upuris. Viens domāja, ka to izdarīs otrs, bet visi aizmirsa!
Kad medības bija beigušās, viņi atgriezās uz šo vietu. Nēģeris vēl arvien karājās pie zara — viņš bija beigts!
Vainīgos sauca tiesas priekšā, bet tā bija tīrā komēdija. Kā tiesnesis, tā zvērinātie bija noziedznieku radinieki, un tiesas spriedums skanēja: par nēģeri jāsamaksā! Verga īpašnieku cena apmierināja; taisnīgums bija ievērots, vismaz šķietami. Un Džeks bija dzirdējis simtiem balto kristiešu, kas zināja, ka šis notikums ir patiesība, smejamies par to kā par labu joku. Un kā tādu to bieži vien visos sīkumos mēdza stāstīt pats Erenss Ringolds!
Jūs, kas mītat otrpus Atlantijas okeāna, paceļat savas rokas un kliedzat: «Šausmīgi!» Jūs dzīvojat iedomās, ka jums nav vergu un ka pie jums nenotiek tādas neģēlības. Bet jūs rūgti maldāties. Es te pastāstīju par vienu izņēmuma gadījumu un vienu atsevišķu upuri. Darba namu un cietumu zeme![32] tavu upuru ir tūkstošiem!
Smaidošais kristieti! Tu gan izrādi savu līdzjūtību, bet pats esi vainojams postā, kas to modina. Ar labprātīgu sadarbību tu atbalsti sistēmu, kas rada visas ciešanas, un nomierini savu dvēseli, sludinādams, ka noziegumiem un nabadzībai ir dabiski cēloņi. Bet dabu nevar apmelot nesodīti. Velti tu centies izvairīties no personīgas atbildības. Par katru vaidu un asaru tev būs jāatbild dieva vaiga priekšā.
Saruna par izbēgušajiem vergiem dabiski novirzīja manas domas uz otru — vēl neizprotamāko vakardienas piedzīvojumu. Es biju šo gadījumu garām ejot pieminējis, un mani uzaicināja pastāstīt to sīkāk. Es to arī darīju, protams, nepieļaujot domu, ka uzbrucējs, kas gribēja mani nogalināt, varētu būt bijis Dzeltenais Džeks. Laba dala no klātesošajiem zināja notikumu ar mulatu nn apstākļus, kādos viņš bija gājis bojā.
Bet kādēļ gan, kad es pieminēju viņa vārd.u, stāstot par sava melnā ieroču nesēja nopietno apgalvojumu, kādēļ gan Erenss Ringolds pēkšņi satrūkās, nobālēja un kaut ko iečukstēja savam tēvam ausī?
31. NODAĻA NODEVĪGIE VIRSAIŠI
Drīz vien es atstāju kopējo vakariņu galdu un izgāju forta pagalmā.
Saule jau bija norietējusi. Bija izdota pavēle nevienam neatstāt fortu, bet, uzskatīdams to par saistošu tikai kareivjiem, es nolēmu doties tālākā pastaigā.