Šur un tur debesīs redzēja sīkus, baltus mākonīšus, bet tie bija tik viegli, ka mēness disks, pagājis aiz tiem, šķita slīdam zem caurspīdīga sudraba šķidrauta, nezaudējot ne stariņu no sava mirdzuma. Mēness gaisma bija ārkārtīgi spoža, un, tai atstarojoties uz magnoliju gludajām iapā.m, viss mežs vizuļoja, it kā tajā būtu miljons spoguļu. Brīnišķīgo skatu vēl papildināja spīguļmušiņas, kas bariem lidinājās koku ēnā, ar saviem ķermenīšiem uzzibsnījot tumsā sarkanu, zilu un zeltainu imirgu. Tās laidelējās gan taisni, gan riņķoja, gan šūpojās augšup un lejup, it kā izpildītu kādas sarežģītas dejas tūres.
Šās vizuļojošās ņirboņas vidū gulēja imazais ezeriņš, kais arī mirdzēja, bet .ar sudrabota stikla spožumu, gluži kā spogulis savā ar zeltu rotātajā ietvarā.
Gaisā vēsmoja smaržas, kas atgādināja vislabākos parfīmus. Nakts bija pietiekami vēsa, l'ai cilvēks justos labi, bet ne auksta. Daudzas puķes nebija aizvērušas savus ziedus, jo ne visas no tām mīl sauli. Arī mēnesim tiek sava daļa ziedu jaukuma. Lauru koki bija pilnos ziedos un izplatīja visapkārt savu smaržu, kas, sajaukdamās ar anīsa un apelsīnu saldo elpu, piepildīja gaisu ar brīnišķīgu aromātu.
Dabā valdīja miers, bet ne klusums. Dienvidu mežā naktī nekad nav kluss. Koku vardes un cikādes visskaļāk paceļ savas balsis ;pēc saules rieta, un Amerikas mežos mīt kāds putns, kas vismīļāk dzied mēnesnīcas stundās — slavenais mēdītāja putns. Viens no tiem, uzmeties augstā kokā pie pašas dīķa malas, ar savu jauko bal'stiņu it kā centās nomierināt manu satraukto prātu.
Es dzirdēju arī citas skaņas — kareivju balsu murdoņu fortā, kas sajaucās ar attālākajiem indiāņu nometnes trokšņiem. Šad tad kāda balss, izgrūžot lāstu, izsaucoties vai iesmejoties, atskanēja skaļāk par pārējām un pārtrauca vienmuļo dūkoņu.
Cik ilgi man būs jāgaida uz virsaišu atgriešanos? Varbūt stundu, divas vai vairāk — to es aptuveni varēju noteikt pēc mēness. Viņi teica, ka Holata atstās nometni, pirms spožā ripa būs norietējusi, vai arī paliks. Tātad apmēram divu stundu laikā šis jautājums izšķirsies, un es būšu brīvs.
Pusi dienas es biju pavadījis uz kājām, un tagad man vairs netikās stāvēt. Izvēlējies vietiņu uz klints tuvu ūdens malai, es apsēdos.
Mans skatiens pārslīdēja dīķim. Puse no tā atradās ēnā, bet otra puse sudrabaini laistījās mēness staros, kas cauri dzidrā ūdens slānim ļāva saskatīt baltos gliemežvākus un mirdzošos oļus dīķa dibenā. Gar līniju, kur gaisma sastapās ar tumsu, iezīmējās dažu dižciltīgo palmu silueti, kuru slaidie stumbri un pušķainie vainagi šķita tiecamies projām zemes centra virzienā, it kā tie piederētu citām, spožākām debesīm pie manām kājām. Koki, kuru attēli iluzoriski atainojās ūdenī, atradās kraujas virsotnē, kas pacēlās dīķa rietumu malā un aizturēja mēness starus.
Kādu brīdi es sēdēju, vērodams šo debess juma atspulgu, ar skatienu mehāniski izsekojot lielo, vēdekļveidīgo lapu kontūru zīmējumam.
Piepešii es satrūkos, pamainīdams ūdens spogulī kādu jaunu siluetu. Starp koku stumbriem pēkšņi parādījās kāds stāvs, pareizāk sakot, tā_ēna. Spriežot pēc apveida, tam vajadzēja būt cilvēkam. Ūdenī ēna izskatījās nedabiski Liela, bet neapšaubāmi tas bija cilvēka stāvs, taču ne vīrieša.
Mazā, acīm redzot neapsegtā galva, nolaidenais plecu apaļums, maigais krūšu izliekums un garās, brīvi krītošās drānas, kas sniedzās gandrīz līdz zemei, pārliecināja mani, ka šī ēna pieder sievietei.
Kad es to pirmoreiz pamanīju, tā kustējās starp palmu stumbriem; tagad tā apstājās un dažas sekundes palika stāvam uz vietas. Tajā brīdī es arī ievēroju šīs sievietei raksturīgās auguma īpatnības.
Mana pirmā doma bija apgriezties un paskatīties uz būtni, kas meta šo interesanto ēnu. Es sēdēju dīķa rietumu malā, un krauja atradās man aiz muguras. Pagriezies es nevarēju redzēt ,ne tās virsotni, ne palmas. Ari piecēlies kājās, es tomēr nekā neredzēju, jo lielais ozols, zem kura es biju apsēdies, aizsedza skatienu.
Steigšus es pagāju dažus soļus sānis, un tad manā acu priekšā pret debesīm skaidri iezīmējās kraujas mala un palmas virs tās, bet cilvēks — ne vīrietis, ne sieviete — nekur nebija saskatāms.
Es uzmanīgi nopētīju visu kraujas malu, bet tur nebija nevienas dzīvas būtnes. Es saskatīju vienīgi dažas pundurpalmiņu robotās lapas, kas pacēlās pāri kraujai.
Es atgriezos savā vecajā vietā, apsēdos tāpat kā iepriekš un atkal paskatījos ūdenī. Palmu ēnas tur gulēja tieši tāpat kā pirms brīža, bet cilvēka attēls bija nozudis.
Tur nebija nekā brīnumaina. Ne mirkli es nedomāju, ka esmu redzējis halucināciju. Kāds bija uznācis kraujas virsotnē — manuprāt, tā bija sieviete — un atkali aizgājis lejup aiz kokiem. Tas bija redzētās parādības dabisks iz skaidro jumis un, protams, mani apmierināja.
Tai pašā laikā klusā ēna bija pamodinājusi manu ziņkāri, un es vairs nespēju palikt sēžam un nodoties sapņainām pārdomām, bet piecēlos kājās un saspringtu gaidu pilns vēroju un klausījos.
Kas varēja būt šī sieviete? Protams, kāda indiāniete. Nebija ticams, ka šajā vietā tik vēlā stundā atrastos baltā sieviete. Arī ēnas savdabiskās 'kontūras liecināja, ka šī būtne nebija tērpusies civilizētās pasaules apģērbā. Neapšaubāmi tā bija indiāniete.
Ko viņa darīja šajā vientuļajā vietā viena pati?
Uz šo jautājumu nebija tik viegli atbildēt, kaut gan patiesībā viņas parādīšanās šeit nebija arī nekas tik sevišķs. Meža bērniem laika iedalījums nav tāds kā mums. Nakts vai diena — tas viņiem viss viens, un bieži vien nakts stundas tiem ir īstais darbošanās vai izklaidēšanās laiks. Dažādi varēja ibūt iemesli, kāpēc šī sieviete bija te atnākusi. Viņa varēja būt ceļā uz dīķi pēc ūdens vai ar nolūku izpeldēties; tā varēja būt arī kāda iemīlējusies meitene, kas šās nomaļās birzs noslēpumaino ēnu aizsegā nāca satikties ar savu mīļoto.