Viens no tiem tātad atradās tūlīt aiz mūsu apelsīnu birzs. Baseinu puslokā ietvēra klinšaini pauguri un ap- ēnoja jau pieminēto mūžam zaļojošo koku tumšās lapotnes. Ūdens baseinā bija tīrs un skaidrs, un tā dzidrajās dzīlēs augu dienu varēja redzēt rotaļājamies zeltainas un sarkanas zivis, dzeltenos plaužus, raibos asarus un daudzus citus skaistus spurainās cilts pārstāvjus. Šis baseins bija mums dabisks zivju dīķis, un bez tam tas noderēja mūsu ģimenei ikā peldvieta, jo karstajā Floridas klimatā peldēšanās nav tikai izprieca, bet gan nepieciešamība.
No mājas uz baseinu cauri apelsīnu birzij veda grantēts celiņš, un pašā dīķa malā bija novietotas lielas akmens plātnes, lāi! peldētājam būtu ērti iekļūt ūdenī.
Protams, šās peldētavas atspirdzinošo veldzi drīkstēja izmantot tikai baltie ģimenes locekļi.
Aiz homoka pletās plantācijas apstrādātie lauki, kas sniedzās līdz pat tālumā redzamajam ciprešu un balto ciedru mežam. Tur sākās necaurejams dumbrājs, kas aizstiepās jūdzēm tālu.
Vienā pusē tīrumiem pienāca klāt plašs, neiežogots līdzenums, noaudzis ar biezu zāli. Tā bija savanna, dabiska pļava, kur ganījās plantācijas lopi un zirgi. Tur bieži parādījās arī brieži un meža tītaru bari.
Es biju tieši tajā vecumā, kad zēni mēdz aizrauties ar medībām. Kā vairums Dienvidu štatu jaunekļu, kam lāgā nekā cita nav ko darīt, es gandrīz augu dienu pavadīju medījot un ar visu sirds kaismi nodevos šim sportam. Tēvs imain bija sagādājis pāri brīnišķīgu kurtu, un vislabāk man patika paslēpties biezoknī pie dīķa, nogaidīt, kamēr brieži vai tītari pienāk tuvumā, un tad dzīt tos ar suņiem pāri savannai. Sādā veidā man daudzreiz izdevās nomedīt kā vienus, tā otrus, jo ātrie kurti spēj viegli panākt ari tītarus.
Parasti es šai iemīļotajai nodarbībai izvēlējos agrās rīta stundas, kad mājās visi vēl gulēja. Tas bija medībām vislabākais laiks, jo tad gandrīz vienmēr uz savannas iznāca gaidītais medījums.
Kādu rītu es kā parasti devos uz savu paslēptuvi pie dīķa un uzrāpos uz plakanas klints, kur pietika vietas kā man, tā maniem suņiem. No šejienes es varēju pārredzēt visu klajumu un novērot, ikas tur notiek, pats paliekot nepamanīts. Maignolija's platās lapas mani pilnīgi paslēpa, bet pa to spraugām es netraucēti varēju izlūkot apkārtni.
Tajā rītā es atnācu šurp jau pirms saullēkta. Zirgi vēl atradās staļļos un govis laidarā. Pārlaidis skatienu savannai, es uzreiz redzēju, ka tā ir pilnīgi tukša. Ari briežu šorīt nebija, visā plašajā klajumā nerēgojās neviens pats ragu žuburs.
Es jutos mazliet sarūgtināts. Mana māte todien gaidīja viesus un bija izteikusi vēlēšanos tos pusdienās pacienāt ar brieža cepeti. Es biju apsolījis, ka viņa to varēs, un nu, redzot tukšo savannu, jutos nepatīkami vīlies.
Es biju arī mazliet pārsteigts. Tas bija kaut kas
neparasts. Gandrīz katru ritu šajās plašajās ganībās vienā vai otrā vietā mēdza baroties brieži.
Vai kāds agrīns mednieks būtu aizsteidzies man priekšā? Pilnīgi iespējams. Varbūt jaunais Ringolds no kaimiņu plantācijas vai kāds no indiāņu medniekiem, kuri, šķiet, vispār nekad neguļ. Skaidrs, ka kāds te ir bijis pirms manis un aizbaidījis medījumu.
Savanna skaitījās brīva teritorija, un ikviens, kam patika, varēja tur medīt vai ganīt savus lopus. Tā bija visu kopējs īpašums un nepiederēja nevienam no plan- tatoriem — valsts zeme, kas nebija vēl pārdota.
Droši vien te bija bijis Ringolds vai arī vecais Hik- mens, aligatoru mednieks, kas dzīvoja uz mūsu plantācijas robežas. Vai varbūt kāds indiānis no upes pretējā krasta?
Tā minēdams, es mēģināju izskaidrot apstākli, ka uz savannas nebija briežu.
Es jutos apbēdināts. Es nevarēšu izpildīt savu solījumu, un pusdienās nebūs brieža cepeša. Kādu tītaru jau es varētu nomedīt, tie iznāk uz savannas vēlāk. Rāmajā un skanīgajā rītā es skaidri sadzirdēju viņu skaļo «buldurēšanu» tālā meža augsto koku galotnēs. Bet tie mani neinteresēja — mājās pieliekamajā jau stāvēja vesel's pāris, ko es-b'iju pārnesis iepriekšējā dienā. Es negribēju tītarus, es gribēju brieža cepeti.
Lai to dabūtu, man gribot negribot vajadzēja izmēģināt ci'tu medīšanas taktiku. Man bija līdz bise, es varēju doties uz mežu un tur kādā paslēptuvē nogaidīt parādāmies briežus. Bet vēl prātīgāk būtu aiziet pie vecā Hik- mena, varbūt viņš varēs manās bēdās palīdzēt. Iespējams, ka viņš jau rīta agrumā būs izmēģinājis roku un tādā gadījumā bez brieža gaļas vis mājās nebūs pārnācis. Es varēšu kādu gabalu paņemt no viņa, un mans solījums būs izpildīts.
Saules ripa pašreiz pacēlās virs horizonta. Tās stari skāra tālo ciprešu galotnes, un gaiši zaļās lapas iezai- a gojās zeltainā mirdzumā.
Jau nolēmis atstāt savu paslēptuvi, es vēlreiz pārlaidu skatienu savannai un pēkšņi ieraudzīju kaut ko tādu, kas man lika grozīt savu nodomu un palikt uz klints.
Tajā 'klajuma stūri, 'kur kāršu sēta atdalīja savannu no tīrumiem, ciprešu meža malā izskrēja briežu bars.
«Ahāl» es nodomāju. «Tie ir bijuši pamieloties ar jaunajiem kukurūzas stādiem.»
Es paskatījos uz to vietu, kur, kā man šķita, brieži varēja būt iznākuši no kukurūzas lauka. Es zināju, ka pie paša stūra sētā ir paliela sprauga ar izņemamām kārtīm. Taču es skaidri redzēju, ka tās visas ir savā vietā!
Tātad brieži nebija bijuši tīrumā? Viņi taču nevarēja būt pārlēkuši sētu, jo tā bija krietni augsta. Arī spraugas vietā kārtis sniedzās tikpat augstu. Acīm redzot viņi bija tikko iznākuši no meža.
Tūlīt es ievēroju arī to, ka dzīvnieki skrēja ļoti ātri, it kā tos būtu satraucis ienaidnieka tuvums.