Margareta Atvuda
Oriksa un Kreiks
Oriksa un Kreiks
Manai ģimenei
Šis ir daiļliteratūras sacerējums. Vārdi, tēli, vietas un notikumi ir vai nu autores iztēles auglis, vai izmantoti izdomātās situācijās.
Varbūt, līdzīgi citiem, es būtu varējis pārsteigt jūs ar savādiem, neticamiem stāstiem; taču es nolēmu izklāstīt skaidrus faktus visvienkāršākajā manierē un stilā; jo mans galvenais nolūks bija jūs informēt, nevis izklaidēt.
Džonatans Svifts. Gulivera ceļojumi
Vai tiešām nebija drošības? Vai nebija iespējams iemācīties pasaules paražas no galvas? Ne ceļveža, ne patvēruma, viss tikai brīnums, kas ielec gaisā no torņa smailes?
Virdžīnija Vulfa. Uz bāku
1
..
Mango
Sniegavīrs pamostas pirms ausmas. Viņš nekustīgi guļ, ieklausīdamies, kā nāk paisums, vilnis pēc vilna šļācas pār dažādajiem šķēršļiem, švīks švāks, švīks švāks, sirdspukstu ritmā. Viņš tik labprāt noticētu, ka vēl ir aizmidzis.
Austrumos pie apvāršņa plešas pelēcīga dūmaka, kuru tagad izgaismo rožaina, nāvīga blāzma. Savādi, ka šī krāsa vēl arvien šķiet maiga. Pret to tumšos siluetos iezīmējas piekrastes torņi, kas gluži neticami paceļas no sārtās un bāli zilās lagūnas. Klaigā putni, kas šeit ligzdo, drusku tālāk okeāns maļas ap viltotajiem rifiem, ko veido sarūsējušas autodaļas, jukjukām sasviesti ķieģeļi un dažādi lūžņi, un tas viss gandrīz vai līdzinās brīvdienu satiksmes troksnim.
Ieraduma pēc viņš ieskatās pulkstenī: nerūsējošā tērauda korpuss, pulēta alumīnija siksniņa, joprojām spīdīgs, taču vairs neiet. Tagad viņš to nēsā kā savu vienīgo talismanu. Tas rāda viņam tukšu ciparnīcu: nulles stunda. Oficiāls laiks vairs nepastāv, un, to apzinoties, viņam cauri iztriecas šausmu vilnis. Neviens un nekur nezina, kas ir laiks.
"Nomierinies!" viņš sev saka. Pāris reižu dziļi ievelk elpu, tad pakasa kukaiņu kodumus, nevis tieši tur, kur niez visvairāk, bet apkārt, cenzdamies nenoskrāpēt nost kreveles: vēl tikai trūka asins saindēšanās. Pēc tam paraugās lejup uz zemi, lai redzētu, vai tur nav kādu savvaļas dzīvnieku: viss kluss, ne zvīņu, ne astu. Kreisā roka, labā kāja, labā roka, kreisā kāja — viņš kāpj lejā no koka. Notraucis nost sīkos zariņus un mizas krikumus, viņš gluži kā togā ietinas netīrā palagā. Savu Red Sox beisbola cepurīti, precīzu autentiskās kopiju, viņš pa nakti drošības labad ir pakarinājis zarā; tagad ieskatās tajā, izkrata laukā zirnekli, uzliek cepuri galvā.
Pagājis dažus jardus pa kreisi, viņš izčurājas krūmos. "Galvu augšā!" uzsauc sienāžiem, kas aizšvīkst prom no strūklas. Tad aiziet kokam otrā pusē, labu gabaliņu no savas parastās čurātavas, un sāk rakņāties pa slēptuvi, ko uzmeistarojis no pāris betona plātnēm un izoderējis ar stiepļu režģi, lai iekšā netiktu žurkas un peles. Tur viņš ir paslēpis dažus mango, iesietus plastikāta maisiņā, kārbu ar kokteiļdesiņām Slaidums bez gaļas, nenovērtējami dārgo puspudeli viskija — nē, drīzāk jau trešdaļu pudeles — un enerģijas batoniņu ar šokolādes garšu, ļenganu un lipīgu folijas iesaiņojumā, uzietu kādā treileru parkā. Viņš vēl neuzdrošinās to apēst: varbūt tas ir pēdējais, ko izdevies atrast. Turpat glabājas arī konservu attaisāmais un — bez kāda īpaša iemesla — ledus cirtnis; un sešas tukšas alus pudeles — sentimentālu iemeslu dēļ un arī tādēļ, lai būtu kur turēt svaigu ūdeni. Vēl tur ir saulesbrilles; tās viņš uzliek. Vienas lēcas trūkst, tomēr tas ir vismaz kaut kas.
Viņš atraisa plastikāta maisiņa mezglu: atlicis viens pats mango. Jocīgi, viņš atceras, ka bija vairāk. Iekšā ir tikušas skudras, kaut gan viņš aizsējis maisiņu pēc iespējas cieši. Jau tās skrien augšup pa delmiem, melnās un tās negantās, sīkās, dzeltenās. Taisni brīnums, cik asi tās māk dzelt, sevišķi dzeltenās. Viņš notrauš skudras nost.
"Vienīgi stingra ikdienas kārtības ievērošana ļauj uzturēt augstu morāli un saglabāt veselo saprātu," viņš skaļi saka. Un pats jūtas tā, it kā lasītu to no grāmatas, kādas novecojušas, garlaicīgas direktīvas, kas sarakstīta, lai palīdzētu Eiropas kolonistiem vadīt kaut kādu plantāciju. Viņš nespēj atcerēties, ka jebkad būtu ko tamlīdzīgu lasījis, taču tas neko nenozīmē. Smadzeņu strupulī tur, kur reiz bijusi atmiņa, tagad ir daudz tukšu plankumu. Kaučuka plantācijas, kafijas plantācijas, džutas plantācijas. (Kas bija džuta?) Viņiem droši vien tika piekodināts nēsāt tropu cepures, pārģērbties pirms vakariņām, atturēties no iedzimto izvarošanas. Vārds izvarošana, visticamāk, netika lietots. Atturēties no brāļošanās ar iedzīvotājām. Vai, citiem vārdiem sakot…
Viņš var derēt, ka tie neatturējās vis. Deviņos gadījumos no desmit.
"Ņemot vērā mīkstinošus," viņš ierunājas. Un pieķer sevi stāvam ar vaļēju muti, pūlamies atcerēties teikuma turpinājumu. Tad apsēžas zemē un sāk ēst mango.
Krasta drazas
Pa plašo liedagu, pa sašķaidītiem koraļļiem un salauzītiem kauliem, soļo bērnu pulciņš. Viņi laikam peldējušies, jo vēl ir slapji un spīdīgi. Vajadzētu gan uzmanīties: kas zina, ar ko tā lagūna pilna? Taču viņi nemaz nepiesargās; toties Sniegavīrs nemērc ūdenī ne kājas pirkstu, pat naktī, kad saule netiek viņam klāt. Labojums: naktī jo sevišķi ne.
Viņš vēro bērnus ar skaudību — vai varbūt ar nostalģiju? Nē, nevar būt: bērnībā viņš nekad nemēdza peldēties okeānā, nemēdza bez drēbēm skraidīt pa liedagu. Bērni pēta zemi, pieliecas, paceļ izskalotas drazas; tad apspriežas savā starpā, dažas lietas patur, citas aizmet; dārgumi nonāk saplēstā maisā. Agrāk vai vēlāk — ar to viņš var rēķināties — tie sameklēs viņu tur, kur viņš sēd, ietinies irstošajā palagā, apskāvis stilbus, sūkādams mango augli koku paēnā, kur patveries no nežēlīgās saules. Bērniem — biezādainiem, izturīgiem pret ultravioleto starojumu — viņš ir pustumsas, mijkrēšļa radījums.
Un tie jau nāk. "Sniegavīr, o Sniegavīr!" tie skandē kā vienmuļu dziesmu. Par tuvu viņam nenāk nekad. Vai tā notiek aiz cieņas, kā viņam patiktos domāt, vai tāpēc, ka viņš smird? »
(Viņš smird un pats to labi zina. Viņš ir pretīgs, sasmacis, ož kā valzirgs — eļļaini, sāļi, pēc zivīm —, lai gan pats tādu zvēru nekad nav ostījis. Toties ir redzējis bildēs.)
Bērni ver vaļā savu maisu un korī sauc: "O Sniegavīr, ko mēs esam atraduši?" Velk ārā mantas, paceļ tās gaisā, kā piedāvādami pirkt: automašīnas disks, klavieru taustiņš, gaišzaļas limonādes pudeles lauska, ko nogludinājis okeāns. LaimePluss plastmasas spainītis, tukšs; Vistas Kumosiņu spainītis, tāds pats. Datora pele jeb apdauzītas paliekas no rās, ar garu vada asti.
Sniegavīram gribas raudāt. Ko viņš var tiem pateikt? Nav taču iespējams paskaidrot, kas ir šie savādie priekšmeti vai kas tie reiz bijuši. Taču bērni noteikti jau ir uzminējuši, ko viņš sacīs, jo viņš allaž saka vienu un to pašu.
"Tās ir lietas no agrākiem laikiem." Viņš cenšas runāt laipni, bet distancēti. Kā pedagogam, pareģim un labvēlīgam tēvocim reizē — tādā tonī vajag runāt.
"Vai tās nodarīs mums sāpes?" Lāgiem viņi atrod kannas ar motoreļļu vai kodīgu šķīdumu, plastmasas pudeles ar hlorkaļķi. Mīnas no pagātnes. Viņš tiek uzskatīts par lietpratēju attiecībā uz potenciāliem nelaimes gadījumiem: svilinošiem šķidrumiem, šķebinošiem izgarojumu tvaikiem, indīgiem pulveriem. Dīvaina veida sāpēm.