Vai, vēl trakāk, kāda meitene ko viņš pazīst vai ir pazinis, nāks viņam pretim no koku pudura un priecāsies, viņu redzot, taču pati būs veidota no tukša gaisa. Tomēr viņš labprāt ņemtu pretī pat tādu kompāniju.
Viņš pēta apvārsni caur saulesbriļļu vienīgo lēcu: nekā. Jūra kā karsts metāls, debesis balināti zilas, ja neņem vērā caurumu, ko tajās izdedzinājusi saule. Viss ir tik tukšs. Ūdens, smiltis, debesis, koki, pagājuša laika fragmenti. Neviena, kas varētu viņu dzirdēt.
"Kreik!" viņš iekliedzas. "Stulbeni! Sūdupaiiri!"
Viņš ieklausās. Pār vaigiem atkal plūst sāļais ūdens. Nekad nevar paredzēt, kad tas notiks, un nekad nav iespējams to apturēt. Elpa plūst rāvieniem, it kā krūtis žņaugtu milzīga roka — sažņaugtu, atlaistu, sažņaugtu atkal. Bezjēdzīga panika.
"Tu to izdarīji!" viņš uzkliedz okeānam.
Atbildes nav, un kāds tur brīnums. Tikai viļņi, švīks švāks, švīks švāks. Viņš novelk ar dūri pār seju, pār netīrumiem, asarām, puņķiem, bezpajumtnieka ūsām un lipīgo mango sulu. "Sniegavīr, Sniegavīr," viņš saka. "Sāc dzīvot!"
2
..
Ugunskurs
Reiz sensenos laikos Sniegavīrs nemaz nebija Sniegavīrs. Viņš bija Džimijs. Tolaik viņš bija labs puika.
Visagrākā un pilnīgākā atmiņu aina Džimijam bija liels ugunskurs. Viņam droši vien bija pieci gadi, varbūt seši. Kājās — sarkani gumijas zābaciņi ar smaidošas pīles galvu uz katra purngala; to viņš atceras, jo pēc ugunskura apmeklējuma ar šiem zābaciņiem vajadzēja brist cauri dezinficējoša šķīduma vanniņai. Bija piekodināts, ka šķīdums ir indīgs un ka nedrīkst šļakstināties, un nu viņš bažījās, ka inde var tikt acīs pīlēm un nodarīt tām sāpes. Viņam gan bija sacīts, ka šīs pīles ir kā bildītes, ka tās nav īstas un neko nejūt, tomēr viņš tam gluži neticēja.
Nu, tad teiksim — apmēram piecarpus gadu, domā Sniegavīrs. Tā apmēram būs bijis.
Varēja būt oktobris vai novembris; lapas tolaik vēl mēdza mainīt krāsu un laistījās oranžas un sarkanas. Zem kājām šķīda dubļi — viņš noteikti būs stāvējis laukā —, un smidzināja sīks lietus. Ugunskuru veidoja milzīga govju, aitu un cūku kaudze. Kājas rēgojās ārā stīvas un taisnas; virsū bija uzliets benzīns;
liesmas šāvās gaisā, dzeltenas un baltas, sarkanas un oranžas, gaisā virmoja apdegušas gaļas smaka. Tā atsauca atmiņā pagalma grilu, kad viņa tēvs tur kaut ko cepa, taču bija daudz stiprāka, un tai piejaucās degvielas uzpildes stacijas smārds un degošu matu dvaka.
Džimijs zināja, kā ož degoši mati, jo ar manikīra šķērītēm reiz bija nocirpis pats sev dažas šķipsniņas un tad ar mātes šķiltavām pielaidis tām uguni. Mati bija sačokurojušies, locīdamies kā sīku, melnu tārpu ņudzeklis, un viņš bija nocirpis un aizdedzinājis vēl. Kad viņš beidzot tika pieķerts, mati uz pieres bija vienos robos. Dzirdot pārmetumus, viņš atbildēja, ka ir veicis eksperimentu.
Tēvs toreiz smējās, bet māte ne. Vismaz (kā sacīja tēvs) Džimijam bija pieticis prāta vispirms nogriezt matus un tikai pēc tam pielaist tiem uguni. Māte piezīmēja: laime vēl, ka viņš neesot nosvilinājis māju. Pēc tam abi sastrīdējās par šķiltavām, kuras nebūtu tur atradušās (teica tēvs), ja māte nesmēķētu. Māte atcirta, ka visi bērni sirdī ir dedzinātāji un, ja nebūtu šķiltavu, viņš paņemtu sērkociņus.
Tiklīdz sākās strīds, Džimijs uzelpoja, jo saprata, ka tagad sodu nesaņems. Vajadzēja tikai klusēt, tad viņi itin drīz aizmirsīs, kāpēc vispār sākuši ķīvēties. Tomēr viņš jutās arī vainīgs, jo, paskat, uz ko pamudinājis vecākus. Viņš zināja, ka tas beigsies ar durvju aizciršanu. Sēdēdams krēslā, viņš sakumpa arvien zemāk, vārdi šaudījās šurpu turpu pār galvu, un beigu beigās, saceldamas vēju, noblīkšķēja durvis — šoreiz tās bija aizcirtusi māte. Vienmēr, kad aizcirtās durvis, bija jūtams šis vējš, viegls pff-uff! — taisni viņam ausīs.
"Neņem galvā, čomiņ," sacīja tēvs. "Sievietes vienmēr iekarst. Gan viņa atdzisīs. Ejam uzēdam saldējumu!" Tā viņi arī darīja, našķojās ar zemeņu saldējumu, ieliktu brokastu bļodiņās ar ziliem un sarkaniem putniem uz sāniem; tās bija roku darbs, darinātas Meksikā, tāpēc tās nedrīkstēja likt trauku mazgājamā mašīnā, un Džimijs izēda bļodiņu tukšu, lai apliecinātu tēvam, ka viss ir kārtībā.
Sievietes un tas, kas viņās norisinās. Karstums un aukstums, kas uznāk un pāriet svešajā, drēbju apslēptajā valstī, kura smaržo pēc muskusa un ziediem un kurā ir gaužām mainīgi laika apstākļi, — noslēpumainā, svarīgā, nekontrolējamā. Tāds bija tēva skatījums. Toties vīriešu ķermeņa temperatūra netika apspriesta nekad; tie netika pat pieminēti, vismaz Džimija bērnībā ne, ja nu vienīgi tēvs kādreiz pateica: "Atvēsini galvu!" Kāpēc tā? Kāpēc ne vārda par to, ka iekarst vīrieši? Ka tie sāk svīst zem savām gludajām, asstūrainajām apkaklēm ar tumšo, pēc sēra dvakojošo, saraino iekšpusi? Viņam būtu noderējušas pāris teorijas par to.
Nākamajā dienā tēvs aizveda Džimiju uz matu cirptuvi, kurai logā bija bilde ar glītu meiteni; uzmetusi lūpu un novilkusi no viena pleca melno T kreklu, viņa niķīgi skatījās ar miglaini apkrāsotām acīm, mati slējās gaisā stīvi kā dzeloņcūkas adatas. Iekšā pa visu flīzēto grīdu kumšķos un šķipsnās mētājās mati; tie tika saslaucīti ar grīdas birsti. Vispirms Džimijam ap pleciem aplika melnu pelerīni, taču tā vairāk atgādināja lācīti, un to nu Džimijs negribēja, jo tas bija bērnišķīgi. Matu cirpējs smējās un teica, ka tas neesot lācītis, jo kurš gan esot dzirdējis par zīdaini ar melnu lācīti? Nu, ja tā, tad labi; Džimijam īsi apcirpa visus matus, lai izlīdzinātu robainās vietas, un varbūt patiesībā viņš bija vēlējies tieši to — īsākus matus. Pēc tam tajos iesmērēja kaut ko no burciņas, lai tie spurotos. Smēre oda pēc apelsīnu mizām. Džimijs uzsmaidīja savam spoguļattēlam, tad drūmi sarauca uzacis.
"Varens zellis," matu cirpējs teica Džimija tēvam, mādams ar galvu. "īsts tīģeris." Nogrieztos Džimija matus viņš notrauca lejā uz grīdas pie visiem pārējiem matiem, tad ar plašu žestu noņēma pelerīni un nocēla Džimiju zemē.
Pie ugunskura Džimijs bēdāja par lopiem, jo tic tika dedzināti un tiem noteikti sāpēja. Nē, teica tēvs. Lopi esot beigti. Gluži kā steiki un desas, tikai vēl ar ādu.
Un ar galvu, nodomāja Džimijs. Steikiem nav galvas. Atšķirība slēpās galvās: viņam šķita, ka lopi pārmetoši raugās viņā ar degošām acīm. Kaut kādā ziņā šis viss — ugunskurs, sviluma smaka un visvairāk jau liesmojošie, ciešanām pakļautie lopi — bija viņa vaina, jo viņš nebija darījis neko, lai tos glābtu. Tomēr vienlaikus ugunskurs bija skaists — spožs kā Ziemassvētku eglīte, kā aizdedzināta Ziemassvētku eglīte. Viņš cerēja, ka varbūt kaut kas eksplodēs, kā mēdz rādīt televīzijā.
Tēvs stāvēja blakus un turēja Džimiju pie rokas. "Pacel mani!" Džimijs teica. Tēvs nosprieda, ka zēnam vajadzīgs mierinājums, kas tik tiešām tā bija; viņš pacēla Džimiju un apskāva. Taču reizē Džimijam bija gribējies arī labāk redzēt notiekošo.
"Tā nu tas beidzas," tēvs sacīja — nevis Džimijam, bet gan kādam vīram, kas stāvēja viņiem līdzās. "Tā tas ir, kad viss uzņem apgriezienus." Džimija tēvs izklausījās dusmīgs; un tāpat arī svešais vīrs, kad atbildēja.
"Runā, ka tā ievesta tīšām."
"Nebūtu nekāds brīnums," Džimija tēvs noteica.
"Vai es drīkstu paņemt vienu govs ragu?" iejautājās Džimijs. Viņš nesaprata, kāpēc ragiem būtu jāiet postībā. Bija gribējis lūgt divus, bet baidījās pāršaut pār strīpu.