"Sūds," Sniegavīrs nosaka. Kaut kāda lēta pašmācības apgaismības rokasgrāmata, nirvāna plānprātiņiem. Tomēr viņu urda nojauta, ka šo pērli varētu būt sacerējis viņš pats.
Labākos laikos, protams. Ak, tik nesalīdzināmi labākos.
Cūkanu orgānus varēja veidot pēc vajadzības, izmantojot individuālus cilvēkus donorus, un šie orgāni tika sasaldēti un glabāti, līdz pēc tiem radās vajadzība. Tas bija daudz lētāk nekā ļaut sevi klonēt, lai iegūtu rezerves daļas, — šajā jomā vēl bija jāpieslīpē daži negludumi, kā mēdza izteikties Džimija tētis, — vai slēpt vienu vai divus orgānaudzējošus bērnus kādā nelegālā bērnu dārzā. OrgānSIA spīdīgajās brošūrās un reklāmas materiālos, kuru teksts bija ietērpts visai apdomīgos vārdos, uzsvars tika likts uz cūkanu operācijas efektivitāti un relatīvajiem ieguvumiem veselības ziņā. Lai nomierinātu bažīgos, tika apgalvots, ka neviens savu laiku nokalpojis cūkans beigās nekļūst par šķiņķi un desām: neviens taču nevēlētos lietot pārtikā lopiņu, kura šūnas var būt identiskas vismaz dažām paša ēdēja šūnām.
Tomēr ar laiku, kad pazemes ūdens slāņi piekrastē kļuva sāļi, izkusa ziemeļu mūžīgais sasalums un milzīgajā tundrā burbuļoja metāns, kontinentu vidienes līdzenumos bezgalīgi turpinājās sausums, Āzijas stepes pārvērtās smilšu kāpās un gaļu iegūt kļuva grūtāk, daži sāka šaubīties. Pašās OrgānSIA Fermās viegli varēja pamanīt, cik bieži darbinieku kafejnīcas ēdienkartē parādās bekona un šķiņķa sendviči un cūkgaļas pīrāgi. Kafejnīcas oficiālais nosaukums bija Andrē bistro, taču pastāvīgie apmeklētāji dēvēja to par Ruksi. Kad Džimijs tur ieturēja pusdienas kopā ar tēvu — kā parasti, kad māte bija apskaitusies, — vīrieši un sievietes pie apkārtējiem galdiņiem mētāja bezgaumīgus jokus.
"Atkal cūkana pīrāgs," viņi teica. "Cūkana pankūkas, cūkana popkorns. Kas ir, Džimij, tiesā tik nost!" Džimiju tas uztrauca; viņš netika gudrs, kas ko drīkst ēst. Viņš negribēja ēst cūkana gaļu, jo cūkanus iztēlojās kā sev līdzīgus radījumus. Nedz viņam, nedz tiem nebija nekādas lielās teikšanas notiekošajā.
"Nepievērs viņiem uzmanību, mīlulīt," teica Ramona. "Viņi tikai ķircinās, saproti?" Ramona bija viena no tēta laborantēm. Viņa bieži gāja pusdienās kopā ar Džimiju un tēti. Viņa bija jauna, jaunāka par Džimija tēvu un pat par māti; un drusku atgādināja to meiteni skatlogā pie matu cirpēja — tādas pašas itin kā uzpūstas lūpas un lielas acis, lielas un izsmērētas. Taču viņa daudz smaidīja, un mati viņai nebija spuraini. Tie bija mīksti un tumši. Džimija māte dēvēja savus matus par netīri blondiem. ("Varētu gan būt vēl nešķīstāki," piezīmēja tēvs. "F.i! Joks. Tikai joks. Nesit mani nost!")
Ramona vienmēr ēda salātus. "Kā klājas Sāronai?" viņa mēdza apjautāties Džimija tēvam, raudzīdamās viņā ar platām, nopietnām acīm. Sārona bija Džimija māte.
"Diez kas nav," parasti atbildēja Džimija tēvs.
"Ak, cik žēl!"
"Tā ir problēma. Es pamazām sāku raizēties."
Džimijs vēroja, kā Ramona ēd. Viņa ēda ļoti maziem kumosiņiem un pamanījās sakošļāt salātlapas, nemaz nekrumšķinot. Un svaigos burkānus tāpat. Tas bija tik neticami, it kā viņa izšķīdinātu katru cieto, kraukšķīgo kumosu un uzsūktu to sevī, kā mēdza rīkoties odiem līdzīgi citplanētieši DVD filmās.
"Varbūt viņai vajadzētu, nu, es nezinu, ar kādu konsultēties?" Ramonas uzacis bažīgi pacēlās augšup. Uz plakstiem bija gaiši violets pūderis, mazliet par daudz; tāpēc plaksti šķita grumbaini. "Ir tik daudz metožu, ir tik daudz jaunu medikamentu…" Ramona, izdaudzināta par īstu laboratorijas ģēniju, runāja kā meičiņa dušas želejas reklāmā. Džimija tētis apgalvoja, ka viņa neesot dumja, tikai negribot šķiest savu neironu enerģiju gariem teikumiem. OrgānSLA esot daudz tādu ļaužu un ne jau tikai sievietes vien. Tas tāpēc, ka viņi esot skaitļu cilvēki, nevis vārdu cilvēki, teica Džimija tēvs. Džimijs pats jau bija sapratis, ka nav skaitļu cilvēks.
"Nedomā, ka es neesmu to ieteicis, es ievācu ziņas, atradu pašu labāko speciālistu, pierakstīju viņu uz pieņemšanu, bet viņa liedzās iet," sacīja Džimija tēvs, skatīdamies galdā. "Viņai ir pašai savas idejas."
"Cik žēl, tāds zaudējums! Viņa taču bija tik gudra!"
"O, gudra viņa ir joprojām," Džimija tēvs teica. "Gudrība nāk vai pa ausīm laukā."
"Bet agrāk viņa bija tik, zini…"
Tad dakšiņa parasti izslīdēja Ramonai no pirkstiem, un abi blenza viens otrā, kā meklēdami īsto īpašības vārdu, kas aprakstītu to, kāda gan bijusi Džimija māte. Tad pamanīja, ka Džimijs klausās, un apstaroja viņu ar smaidīgu uzmanību gluži kā ar kādiem ārpuszemes stariem. Neganti spožiem.
"Nu, Džimij, mīlulīt, kā tev iet pa skolu?"
"Ieturies kārtīgi, čomiņ, apēd garoziņas, lai ir buljons kaulos!"
"Vai drīkst aiziet paskatīties uz cūkaniem?" tad allaž jautāja Džimijs.
Lai pietiktu vietas visiem papildu orgāniem, cūkani bija daudz lielāki un resnāki par parastām cūkām. Tie tika turēti speciālās ēkās, stingrā apsardzē: ja kāda konkurējoša grupa nolaupītu cūkanu ar visu smalki izstrādāto ģenētisko materiālu, tas nozīmētu katastrofu. Kad Džimijs gāja apmeklēt cūkanus, vispirms vajadzēja uzvilkt bioskafandru, kas bija krietni par lielu, tad uzlikt masku un nomazgāt rokas ar dezinficējošām ziepēm. Vislabāk viņam patika mazie cūkani, pa divpadsmit vienai mātītei; saguluši rindiņā, tie kāri zīda pienu. Cūkaniņi. Tie bija jauki. Turpretī lielie nedaudz iedvesa bailes ar saviem mitrajiem šņukuriem un mazītiņajām ačelēm, ko ietvēra baltas skropstas. Tie skatījās uz Džimiju tā, it kā redzētu viņu, pa īstam redzētu un varbūt pat perinātu kādus plānus, ko iesākt ar viņu vēlāk.
"Cūkans, dūkans, cūkans, dūkans," Džimijs, pārliecies pār aizgalda malu, mēdza dūdot, lai tos nomierinātu. Ja aizgaldi bija tikko izmazgāti, tad nemaz tik briesmīgi neoda. Viņš priecājās, ka nedzīvo aizgaldā, kur būtu jāvāļājas kakās un čurās. Cūkaniem nebija tualetes, un tie nokārtojās visur; tas lika Džimijam just neskaidru kaunu. Taču viņš pats jau sen nebija slapinājis gultiņā, vismaz tā viņš domāja.
"Tikai neiekrrti iekšā!" brīdināja tēvs. "Tie aprīs tevi vienā mirklī."
"Neaprīs vis," Džimijs iebilda. Jo es esmu tiem draugs, viņš nodomāja. Jo es tiem dziedu. Žēl, ka nebija garas nūjas, ar ko tos pabikstīt — ne jau, lai nodarītu sāpes, bet gan tikai tādēļ, lai tie paskraidītu apkārt. Tie pārāk daudz laika pavadīja, nedarīdami neko.
Kad Džimijs bija pavisam mazs, viņi dzīvoja Keipkodas stila pildrežģu mājā vienā no Moduļiem, — fotogrāfijas, kurās viņš redzams nesamajā grozā uz mājas lieveņa, bija datētas un salīmētas fotoalbumā kaut kad tajos laikos, kad mātei tas vēl rūpēja, — bet tagad viņi mitinājās lielā Džordža stila namā ar centralizētu plānojumu, segtu peldbaseinu un mazu vingrošanas zāli. Mēbeles tajā tika dēvētas par reprodukcijām. Tikai krietni paaudzies, Džimijs atskārta, ko šis vārds nozīmē: proti, katram reproducētajam priekšmetam atbilda oriģināls, kurš atradās kaut kur citur. Vai reiz bija atradies. Vai tamlīdzīgi.
Māja, baseins, mēbeles — tas viss piederēja OrgānSIA Teritorijai, kur dzīvoja vissvarīgākie cilvēki. Uz turieni pārcēlās arvien vairāk vidējā līmeņa vadītāju un jaunāko zinātnieku. Džimija tēvs sacīja, ka tā arī esot labāk, jo tad nevienam nevajagot braukāt no Moduļiem uz darbu un atpakaļ. Par spīti sterilajiem transporta gaiteņiem un plūdlīniju šautrvilcieniem vienmēr pastāvēja risks, braucot pa pilsētu.