Džimijs nekad nebija bijis pilsētā. Bija tikai redzējis to pa televīziju — nebeidzamas reklāmas, neona uzraksti, augstu un zemu namu rindas; nebeidzamas netīras ielas, neskaitāmi visādu veidu braucamie, dažiem pa aizmuguri ārā nāk dūmu mākuļi; tūkstošiem cilvēku, kas steidzas, gavilē, ālējas. Bija vēl citas pilsētas, gan tuvu, gan tālu; tēvs teica, ka dažās esot labāki rajoni, gandrīz kā Teritorija, ar augstiem mūriem ap mājām, taču tos pa televīziju rādīja reti.
Teritorijas iedzīvotāji brauca uz pilsētu, tikai nepieciešamības spiesti, un nekad ne vienatnē. Pilsētas viņi dēvēja par plēbijām.
Lai gan visi tagad nēsāja līdzi pirkstu nospiedumu identifikācijas kartes, sabiedriskā drošība plēbijās bija vāja: tur apkārt klīda tādi (audis, kas prata uzviltot jebko un paši varēja būt jebkas, nemaz nerunājot par sīkajām pabirām — narkomāniem, laupītājiem, ubagiem, trakajiem. Tāpēc OrgānSIA Fermu darbiniekiem labāk bija dzīvot visiem vienuviet, kur valdīja pilnīga drošība.
Ārpus OrgānSIA mūriem, vārtiem un starmešiem pasaule bija neaprēķināma. Iekšpusē tā bija tāda pati kā Džimija tēva bērnībā, pirms viss kļuva tik nopietni, — vismaz tā sacīja Džimija tēvs. Džimija māte teica, ka tas viss esot mākslīgs, būtībā rikai atrakciju parks, un neesot iespējams atgūt to, kas reiz bijis, bet Džimija tēvs tad noprasīja: kāpēc jāpiesienas? Apkārt var staigāt bez bailēm, vai tad ne? Var braukāt ar divriteni, sēdēt ielas kafejnīcā, nopirkt saldējumu. Džimijs zināja, ka tēvam ir taisnība, jo to visu bija darījis arī pats.
Tomēr KopDroKorpusa vīriem — tiem, ko Džimija tēvs sauca par mūsējiem, — vajadzēja pastāvīgi būt modriem. Ja uz spēles likts tik daudz, kā lai uzmin, pie kādiem paņēmieniem ķersies pretējā puse? Pretējā puse, pretējās puses: bija vairāk nekā tikai viena pretējā puse, no kuras jāuzmanās. Citas firmas, citas valstis, dažādas frakcijas un sazvērnieki. Pastāv par daudz datoraparatūras, teica Džimija tēvs. Par daudz datoraparatūras, par daudz programmu, par daudz naidīgu bioformu, par daudz dažāda veida ieroču. Un par daudz skaudības, fanātisma un aplamas ticības.
Sen, sen, bruņinieku un pūķu laikos ķēniņi un hercogi bija dzīvojuši pilīs ar augstiem mūriem, paceļamiem tiltiem un vaļņu spraugām, pa kurām liet ienaidniekiem uz galvas verdošu piķi, tā stāstīja Džimija tēvs, un Teritorijai bija šāda pati jēga. Pilis pastāv tādēļ, lai tu ar saviem draugiem jauki un droši varētu dzīvot tur iekšā, bet visi pārējie paliktu ārā.
"Tad mēs esam ķēniņi un hercogi?" Džimijs jautāja.
"Nu, tieši tā!" tēvs smiedamies atbildēja.
Pusdienas
Reiz Džimija māte bija strādājusi OrgānSIA Fermās. Tā viņa bija iepazinusies ar Džimija tēvu: abi bija strādājuši vienā Teritorijā, pie viena projekta. Māte bija mikrobioloģe: viņas uzdevums bija pētīt proteīnus tajās bioformās, kas cūkaniem nav veselīgas, un modificēt to receptorus tā, lai tie neveidotu saiknes ar cūkanu šūnu receptoriem, vai arī izstrādāt medikamentus, kas iedarbotos bloķējoši.
"Tas ir ļoti vienkārši," viņa sacīja Džimijam, reiz atkal būdama izskaidrošanas noskaņojumā. "Sliktie mikrobi un vīrusi grib tikt iekšā pa šūnu durtiņām un apēst cūkanus no iekšpuses. Mammītes darbiņš ir — ierīkot durvīm slēdzenes." Uz sava datora ekrāna viņa parādīja Džimijam šūnu attēlus, mikrobu attēlus, tādus attēlus, kuros parādīts, kā mikrobi iekļūst šūnās, inficē un sagrauj tās, proteīnu tuvplānus, attēlus ar medikamentiem, kurus viņa reiz testējusi. Attēli atgādināja konfekšu konteinerus lielveikalā: caurspīdīgs plastmasas konteiners ar apaļām konfektēm, caurspīdīgs plastmasas konteiners ar želejas pupiņām, caurspīdīgs plastmasas konteiners ar garām lakricas spirālēm. Šūnas bija kā šie caurspīdīgie plastmasas konteineri ar paceļamiem vākiem.
"Kāpēc tu vairs netaisi slēdzenes durvīm?" Džimijs jautāja.
"Tāpēc, ka gribu būt mājās ar tevi," māte atbildēja, skatīdamās pāri Džimija galvai un kūpinādama cigareti.
"Bet cūkani?" Džimijs satraukts noprasīja. "Tajos ietiks mikrobi!" Viņš nevēlējās, lai viņa draugi dzīvnieki sabrūk tāpat kā inficētās šūnas.
"Par to tagad atbild citi cilvēki," māte paskaidroja. Likās, viņai tas ir gluži vienaldzīgi. Viņa ļāva Džimijam spēlēties ar attēliem savā datorā, un, iemācījies rīkoties ar programmām, viņš varēja spēlēt ar tiem kara spēles — šūnas pret mikrobiem. Viņa teica, ka tas nekas, ja daļa datu varbūt pazudīšot, jo viss šis materiāls tik un tā esot novecojis. Tomēr dažās dienās — tādās dienās, kad māte šķita lietišķa un mērķtiecīga, koncentrējusies un mierīga, — viņa pati gribēja paniekoties ar datoru. Džimijam patika, ja māte piesēdās pie datora un tas, cik redzams, sagādāja viņai prieku. Tad viņa arī izturējās draudzīgi. Viņa bija kā īsta māte un Džimijs — kā īsts bērns. Tomēr šie viņas noskaņojumi neturpinājās ilgi.
Kad viņa bija pārtraukusi strādāt laboratorijā? Tad, kad Džimijs sāka iet OrgānSIA skolas pirmajā klasē. Tas likās neloģiski, jo, ja jau māte bija vēlējusies dzīvot mājās ar Džimiju, tad kāpēc tieši tai laikā, kad Džimija paša vairs nebija mājās? Iemeslus Džimijs nespēja izprast, bet, pirmo reizi dzirdēdams šos paskaidrojumus, bija vēl pārāk mazs, lai vispār par tiem domātu. Viņš zināja tikai to, ka aukle, filipīniete Doloresa, tad tika atlaista, un Džimijam viņas ļoti pietrūka. Doloresa bija saukusi viņu par Džimdžimu, smaidījusi un smējusies, izvārījusi olu tieši tādu, kāda viņam garšoja vislabāk, dziedājusi dziesmas un izturējusies iecietīgi. Taču Doloresai bija jāiet prom, jo tagad mājās visu laiku bija Džimija īstā mamma — viņam šis fakts tika pasniegts kā dāvana —, un nevienam taču nevajag divas mammas, vai ne?
Kā 11u ne, vajag gan, domā Sniegavīrs. Vajag gan, un kā vēl.
Sniegavīrs skaidri atceras, kā viņa māte — Džimija māte — sēdēja pie virtuves galda, vēl arvien rītakleitā, kad viņš pārnāca no skolas uz pusdienām. Mātei priekšā uz galda stāvēja neskarta kafijas tase; viņa skatījās ārā pa logu un smēķēja. Rītakleita bija tumšsarkani violeta, un šī krāsa joprojām satrauc Sniegavīru, kad vien gadās acīs. Parasti pusdienas viņam nebija pagatavotas, tās vajadzēja gatavot pašam, un māte piedalījās tikai tādējādi, ka neizteiksmīgā balsī deva rīkojumus. ("Piens ir ledusskapī. Pa labi. Nē, pa labi. Vai tu nezini, kura tev ir labā roka?") Viņa izklausījās tik nogurusi; varbūt bija nogurusi no Džimija. Vai varbūt bija slima.
"Vai tu esi inficēta?" viņš kādu dienu pajautāja.
"Tas ir — kā, Džimij?"
"Kā tās šūnas."
"Ā, skaidrs. Nē, neesmu," viņa atbildēja. Un pēc mirkļa piebilda: "Bet varbūt esmu." Taču, kad Džimija sejiņa saraucās, viņa ņēma savus vārdus atpakaļ.
Vairāk par visu Džimijam gribējās viņu sasmīdināt — lai viņa ir laimīga, jo Džimijs domājās reiz viņu tādu atceramies. Viņš stāstīja mātei jocīgus atgadījumus no skolas dzīves vai kādus niekus, ko centās izstāstīt smieklīgi, vai gluži vienkārši kaut ko sagudrotu. ("Kerija Džonstona piekakāja uz gridas!") Viņš lēkāja riņķī pa istabu, šķielēdams un spiegdams kā pērtiķis; šis triks iedarbojās uz vairākām viņa klases meitenēm un uz gandrīz visiem zēniem. Viņš uzlika uz deguna zemesriekstu sviesta piciņu un centās nolaizīt to ar mēli. Tomēr lielākoties tas viss māti vienīgi aizkaitināja. "Tas nav smieklīgi, tas ir pretīgi!" — "Izbeidz, Džimij, man no tevis sāp galva!" Taču citreiz izdevās izvilināt no viņas smaidu vai ko vairāk. Džimijs nekad nevarēja uzminēt, kas iedarbosies.