I.āgiem gadījās, ka mājās viņu gaidīja īstas pusdienas, tik glīti servētas un neparastas, ka nobiedēja viņu, jo — kam par godu? Šķīvja paliktnis, papīra salvete — krāsaina papīra salvete kā viesībās —, sviestmaize ar zemesriekstu sviestu un želeju, viņa iemīļotā kombinācija; viena pati apaļa maizes šķēle, zemesriekstu sviesta galva ar želejas smaidu. Māte bija rūpīgi saģērbusies, lūpukrāsas smaids atbalsoja sviestmaizes želejas smaidu, un viņa veltīja dzirkstošu uzmanību Džimijam un viņa muļķīgajiem stāstiem, skatījās tieši uz viņu, acis bija zilākas par zilu. Tādos brīžos māte atgādināja viņam porcelāna izlietni: spodru, mirdzošu, cietu.
Džimijs saprata, ka no viņa tiek gaidīta atzinība par lielajām pūlēm, ko māte veltījusi pusdienām, tāpēc viņš centās. "O, mana iecienītā sviestmaize!" viņš parasti iesaucās, bolīdams acis un glaudīdams vēderu, pārspīlēti tēlodams izsalkumu. Tomēr savu mērķi viņš sasniedza, jo māte parasti iesmējās.
Paaudzies un kļuvis viltīgāks, viņš atklāja, ka tajās dienās, kad neizdodas iekarot atzinību, var vismaz izmānīt kādu reakciju. Jebkas bija labāks par neizteiksmīgo balsi, tukšajām acīm, gurdo blenšanu pa logu.
"Paklau, nopirksim kaķi," viņš iesāka.
"Nē, Džiinij, mēs nepirksim kaķi. To mēs jau esam izrunājuši. Kaķiem var būt slimības, kuras kaitē cūkaniem."
"Bet tev taču ir vienalga." Tas tika pateikts gausi.
Nopūta, dūmu strūkliņa. "Citiem nav vienalga."
"Bet suni drīkst?"
"Nē. Arī suni ne. Vai tu nevari atrast kādu nodarbošanos savā istabā?"
"Bet papagaili?"
"Nē. Un tagad pietiek." Viņa tikpat kā neklausījās.
"Vai man nedrīkst būt nekas?" "Nē."
"Nu, brīnišķīgi!" viņš tad iesaucās. "Man nedrīkst būt nekas! Tātad kaut kam tomēr jābūt! Kas man būs?"
"Džimij, vai tu zini, ka tu dažreiz neciešami krīti uz nerviem?"
"Vai māsiņa man būs?" "Nē!"
"Tad brālītis? Lūdzu!"
"Nē, un punkts! Tu dzirdēji? Es teicu — nē!"
"Kāpēc ne?"
Tā bija atslēga, tas iedarbojās. Viņa varēja sākt raudāt, pielēkt kājās un izskriet no istabas, aizcirzdama durvis, blaukt. Vai arī — varēja sākt raudāt un apskaut viņu. Vai — aizsviest kafijas tasi pa gaisu un sākt kliegt: "Sūdi, galīgie sūdi, tas ir bezcerīgi!" Viņa varēja pat iepļaukāt Džimiju, tad apraudāties un apkampt viņu. Tas viss varēja veidot jebkuru kombināciju.
Citkārt viņa tikai raudāja, nolikusi galvu uz rokām. Drebēja pie visām miesām, elsoja, kampa gaisu kā smakdama, šņukstēja. Tad Džimijs nezināja, ko iesākt. Viņš tik ļoti mīlēja māti, kad apbēdināja viņu — vai kad māte apbēdināja pašu: tādos mirkļos Džimijs tikpat kā neatšķīra vienu no otra. Parasti viņš plikšķināja mātei pa muguru, stāvēdams pa gabaliņu kā pie sveša suņa, izstiepis roku, teikdams: "Piedod, piedod." Un viņam tiešām bija žēl, taču ne tikai: vienlaikus viņš tīksminājās un slavēja sevi, jo bija taču izdevies radīt šādu efektu.
Reizē viņam bija bail. Allaž jau pastāvēja šis naža asmens:
vai viņš ir aizgājis par tālu? Un, ja tā, tad kas notiks tālāk?
3
..
Dienasvidus
Dienasvidus ir vissliktākais laiks, svelmains un mitrs. Ap pulksten vienpadsmitiem Sniegavīrs atkāpjas mežā, kur nemaz vairs nav redzams okeāns, jo ļaunie stari atlec no ūdens un tiek viņam klāt pat tad, ja no debesīm viņš ir pasargāts, un tad āda kļūst sarkana un apmetas ar čulgām. Lieti noderētu tūbiņa ar stipru saules aizsargkrēmu, ja vien tādu izdotos atrast.
Pirmajā nedēļā, kad enerģijas bija vairāk, viņš uzmeistaroja nojumi, izmantodams nolūzušus zarus, izolācijas lentes rituli un plastikāta gabalu, ko bija atradis sadauzītas mašīnas bagāžniekā. Tolaik vēl bija ari nazis, bet to viņš pazaudēja pēc nedēļas — vai divām? Vajadzētu gan rūpīgāk skaitīt tādas lietas kā nedēļas. Tas bija kabatas nazis ar diviem asmeņiem, īlenu, sīciņu zāģīti, nagu vīlīti un korķviļķi. Un ar mazām šķērītēm, ko viņš izmantoja kāju nagu un izolācijas lentes griešanai. Viņš nožēlo, ka šķērītes zaudētas.
Līdzīgu nazi viņam devītajā dzimšanas dienā bija iedāvinājis tēvs. Tēvs vienmēr dāvināja darbarīkus, mēģinādams panākt, lai Džimijs apgūst praktiskas iemaņas. Pēc tēva domām, Džimijs neprata pat nodrāzt zīmuli. Un kam tagad vajag drāzt zīmuļus? Sniegavīra galvā ierunājas balss, šoreiz komiķa tonī. Man labāk patiktu drāzt skuki.
"Aizveries," saka Sniegavīrs.
"Vai tu iedevi viņam dolāru?" jautāja Oriksa, kad viņš bija pastāstījis par nazi.
"Nē. Kāpēc?"
"Ja kāds uzdāvina nazi, pretī ir jādod nauda. Lai asmens nenestu nelaimi. Man negribētos, lai tevi piemeklē nelaime, Džimij."
"Kas tev to teica?"
"Ak, kāds," Oriksa atbildēja. Viņas dzīvē kādam bija svarīga loma.
"Kas — kāds?" Džimijs ienīda šo kādu — bez sejas, bez acīm, ņirdzīgu, sastāvošu no rokām un diņķa, te tas bija viens, te dubultīgs, te vesels bars, — ber Oriksa bija pieliekusies viņam pie auss un čukstēja, Ak, ak, nu kāds tak, kāds, un reizē smējās, un kā lai viņš tur spētu koncentrēties uz savu veco, muļķīgo naidu?
īsajā nojumes laikposmā viņš bija nakšņojis saliekamajā gultā, atstieptā no vasaras mājiņas, kas atradās pusjūdzes attālumā; gulta sastāvēja no metāla rāmja un porolona matrača, kas uzklāts uz atsperu režģa. Pirmajā naktī viņam uzbruka skudras, tāpēc viņš pielēja četras konservbundžas ar ūdeni un ielika tajās gultas kājas. Skudras tas atvairīja. Tomēr zem plastikāta pārāk nepatīkami krājās karsts, mitrs gaiss: naktī, zemes līmenī, bez mazākā vējiņa mitrums šķita sasniedzam simt procentus: viņa elpa aizmigloja plastikātu.
Turklāt uzplijās skunnoti, čabinājās pa lapām, ošņāja viņam kāju pirkstus, ložņāja apkārt tā, it kā viņš jau būtu atkritums; un kādu rītu viņš pamodies ieraudzīja trīs cūkanus, kas lūkojās uz viņu caur plastikātu. Viens bija tēviņš; Sniegavīram šķita, ka viņš saredz zalgojam balta ilkņa smaili. Cūkaniem jau it kā nebija ilkņu* taču tagad, savvaļā, tie, iespējams, atguva cūku īpatnības, un tas bija straujš process, ņemot vērā ātrās nobriešanas gēnus. Viņš tiem uzkliedza, savicināja rokas, un tie aizrikšoja, bet — kas zina, ko tie darīs, ieradušies nākamreiz? Vai nu tie, vai vilkuņi: nepaies nekāda mūžība, līdz tie aptvers, ka viņam vairs nav vīruspistoles. To viņš bija aizmetis, kad izbeidzās virtuālās patronas. Stulbi, ka nebija nočiepis uzlādētāju: tāda pati kļūda kā tas, ka guļvietu bija ierīkojis uz zemes.
Tāpēc viņš bija pārvācies uz koka zariem. Tur netika ne cūkani, ne vilkuņi, arī skunnoti gandrīz nemaz: tie labprātāk uzturējās krūmos. Resnākajos zaros viņš ar izolācijas lentes palīdzību bija uzbūvējis vienkāršu platformu no koku šķēpelēm. Nostrādāts tīri labi: viņš vienmēr bija meistarojis šo un to krietni veiklāk, nekā likās tēvam. Sākumā bija uzstiepis augšā arī porolona matraci, tomēr bija spiests nomest to atpakaļ zemē, kad tas sāka pelēt un mokoši ost pēc tomātu zupas.
Plastikāta gabals, kas veidoja nojumi, ir aizrauts prom neparasti spēcīga negaisa laikā. Toties gultas rāmis palicis; dienasvidū viņš joprojām var to izmantot. Viņš ir atklājis: ja izstiepjas tajā uz muguras, ar plati izplestām rokām, bez palaga, kā svētais, kas sagatavots cepināšanai, tad gulēt ir labāk nekā uz zemes — vismaz gaiss piekļūst visām ķermeņa daļām.