Lietusgāze
Viņu pamodina pērkons un vēja brāzma: tuvojas pēcpusdienas negaiss. Viņš pietrūkstas kājās, pagrābj palagu. Šādi negaisi virzās uz priekšu ļoti strauji, un metāla gultas rāmis nav tā labākā vieta, kur pārlaist pērkonu. Dziļāk mežā viņš ir uzbūvējis sev autoriepu saliņu; vajag tikai notupties uz tām, lai starp pēdām un zemi saglabātos izolācija, līdz negaiss būs pāri. Reizumis krīt krusa, graudi tik lieli kā golfa bumbiņas, un meža lapotne pieslāpē krusas sparu.
Riepu kaudzi viņš sasniedz tieši tobrīd, kad negaiss iet vaļā. Šodien gan tikai parastais lietus, kas gāž kā no spaiņa, tik spēcīgi, ka trieciens pārvērš gaisu miglā. Ūdens šļācas viņam virsū, nosprēgā zibens. Zari virs galvas kulstās, pa zemi tek urdziņas. Gaiss jau sāk atdzist; visapkārt smaržo pēc svaigi nomazgātām lapām un mitras zemes.
Kad lietus ir pārvērties par smidzināšanu un pērkona dārdi pieklusuši, viņš velkas uz cementa plātņu slēptuvi, lai paņemtu tukšās alus pudeles. Pēc tam dodas pie robainas betona pārkares, kas reiz bijusi daļa no tilta. Zem tās ir trīsstūraina, oranža ceļazīme, kurā attēlots melns cilvēka siluets ar lāpstu rokā. Tas reiz nozīmēja Refhonta darbus. Savādi, ja iztēlojas, cik bezgalīgi un smagi ir strādāts, rakts, dauzīts, kalts, celts, urbts, dienu pēc dienas, gadu pēc gada, gadsimtu pēc gadsimta; un tagad šis bezgalīgais sabrukums, kas droši vien risinās it visur. Smilšu pilis vējā.
Pa caurumu, kas izsists vienos betona sānos, plūst lietus ūdens. Viņš nostājas zem tā ar atvērtu muti, kāri dzer ūdeni ar visām smiltīm, sīkiem zariņiem un citām lietām, par ko nevēlas domāt, — šis ūdens noteikti ir lauzis sev ceļu caur pamestām mājām, sasmakušiem pagrabiem, aizsērējušiem grāvjiem un, kas zina, caur ko vēl. Pēc tam viņš noskalojas pats, izgriež palagu. Šādi nevar nomazgāties sevišķi labi, tomēr vismaz no netīrumu virskārtas var tikt vaļā. Derētu ziepju gabaliņš; čiepšanas ekspedīcijās vienmēr piemirstas kādu savākt.
Pēdīgi viņš pielej alus pudeles. Vajadzētu sameklēt labāku trauku, kādu termosu vai spaini — kaut ko ar lielāku tilpumu. Turklāt pudeles ir neparocīgas: slidenas, grūti novietojamas. Viņš joprojām iztēlojas, ka tajās spēj saostīt alus smaržu, kaut gan tās ir tikai vēlmes. Iedomāsimies, ka tas ir alus.
Nevajadzēja par to domāt. Nevajag sevi spīdzināt. Nevajag kārdināt sevi ar neiespējamo, it kā viņš būtu būrī iesprostots, pie vadiem pievienots laboratorijas dzīvnieks, kas nevar izvairīties no veltīgiem un perversiem eksperimentiem ar paša smadzenēm.
Laidiet mani ārā! — viņš dzird sevi domājam. Taču viņš nekur nav ieslēgts, nav cietumā. Kur gan būtu vēl vairāk ārā nekā te, kur atrodas viņš?
"Es to neizdarīju tīšām," viņš saka žēlabainā bērna balsī, kādā sāk runāt, kad uznāk šāds noskaņojums. "Viss notika pats no sevis, man nebija ne jausmas, nebija nekādas teikšanas! Ko tad es varēju darīt? Ei, kāds, jel kāds, uzklausiet, lūdzu, mani!"
Cik draņķīgs priekšnesums! Pat viņu pašu tas nepārliecina. Taču tagad viņš atkal raud.
Svarīgi ir, vēsta grāmata viņa galvā, ignorēt sīkus kairinātājus, izvairīties no bezjēdzīgas sūrošanās un pievērst psihisko enerģiju pašreizējai realitātei un tuvākajiem uzdevumiem. To viņš būs kaut kur i/lasījis. Viņa prāts pats no sevis nudien nespētu izgudrot bezjēdzīgu sūrošanos.
Viņš noslauka seju palaga stūrī. "Bezjēdzīga sūrošanās," viņš skaļi atkārto. Un, kā gadās bieži, tūdaļ jūt, ka viņam ir klausītājs: neredzams, paslēpies lapu aizsegā, tas viltīgi viņu vēro.
4
..
Skunnots
jā, klausītājs ir: skunnots, vēl pavisam jauns. Tagad viņš to ierauga, spožās acis lūkojas viņā no krūma pazarēm.
"Nāc, meitenīt, nāc," viņš pielabinādamies aicina. Skunnots atkāpjas brikšņos. Ja viņš piestrādātu, ja tiešām pacenstos, tad vienu varbūt varētu piejaucēt, un tad būtu kāds, ar ko runāt. Ir jauki, ja ir kāds, ar ko parunāt, tā mēdza sacīt Oriksa. "Tev kādreiz vajadzētu pamēģināt, Džimij," viņa teiktu un nobučotu viņam ausi.
"Bet es taču runāju ar tevi," viņš iebilstu.
Vēl viena bučiņa. "Tiešām?"
Kad Džimijam bija desmit gadu, tēvs viņam uzdāvināja piejaucētu skunnotu.
Kā tēvs izskatījās? Sniegavīrs īsti neatceras. Džimija māte ir skaidrs tēls, krāsains, ar spīdīgu, baltu papīra ietvaru apkārt kā polaroīda bilde, turpretī tēvu viņš atceras tikai detaļās: ādamābols rijot cilājas augšup lejup, ausis spīd cauri pret virtuves logu, uz galda atbalstīta kreisā plauksta, ko pārcērt krekla aproce. Tēvs ir kā kolāža. Varbūt Džimijs nekad nespēja attālināties pietiekami, lai ieraudzītu visas viņa daļas uzreiz.
Skunnots droši vien tika uzdāvināts tāpēc, ka Džimijam bija dzimšanas diena. Dzimšanas dienas viņš ir izstūmis no apziņas: pēc aukles filipīnietes Doloresas aiziešanas tās vairs nedeva iemeslu vispārējām svinībām. Dzīvodama mājā, Doloresa vienmēr atcerējās Džimija dzimšanas dienu; izcepa vai varbūt nopirka torti, bet, lai nu kā, torte bija vienmēr, īsta, ar glazūru un svecītēm, — vai tad nav tiesa? Viņš tveras pie šo toršu realitātes; aizver acis, uzbur tās visas rindiņā, ar iedegtām svecītēm, ar saldu, mierinošu vaniļas smaržu, kāda dvesmoja arī no Doloresas pašas.
Savukārt māte acīmredzot nekādi nespēja atcerēties, cik Džimijam gadu vai kurā dienā viņš piedzimis. Viņš bija spiests pats to atgādināt pie brokastgalda; tad viņa pamodās no sava transa un nopirka viņam kādu pazemojošu dāvanu — maza bērna pidžamu ar ķenguriem vai lācīšiem, mūzikas disku, kādu neklausītos neviens, kas jaunāks par četrdesmit gadiem, apakšveļu ar vališiem, ietina to visu zīdpapīrā un pie vakariņu galda uzkrāva viņam šo nastu, ko pavadīja smaids, kurš kļuva aizvien dīvaināks, it kā viņai kāds būtu uzbrēcis: Smaidi! — un vēl iedūris ar dakšiņu.
Pēc tam tēvs lika visiem noklausīties neveiklu aizbildināšanos par to, ka šis ārkārtīgi īpašais un svarīgais datums sazin kā izkritis viņam no prāta, un apjautājās Džimijam, vai viss ir kārtībā, un atsūtīja viņam e-apsveikumu — OrgānSlA standarta bildīti ar pieciem spārnotiem cūkaniem, kas virtenē dejo kongu, un ar uzrakstu Džimij, daudz laimes dzimšanas dienā, lai piepildās visi Tavi sapņi, — un nākamajā dienā ieradās ar dāvanu, kas nebija-nekāda dāvana, bet gan kāds darbarīks, prāta asināšanas spēle vai kāda cita slēpta prasība, lai taču Džimijs attaisno cerības. Taču — kādas cerības? Nekad nebija nekādas normas; vai varbūt bija, bet tik miglaina un neaptverama, ka neviens nespēja to saskatīt, Džimijs jau nu nepavisam. Nekas, ko viņš jebkad spēja sasniegt, nebija īstais, nebija pietiekams. Pēc OrgānSIA matemātikas, ķīmijas un praktiskās bioloģijas mērauklām viņš droši vien bija garlaicīgi normāls: varbūt tieši tāpēc tēvs mitējās atgādināt, ka viņš varētu gūt labākas sekmes, ja vien saņemtos, un sāka izteikt uzslavas, kurās slēpās vilšanās, it kā Džimijam būtu kāda smadzeņu trauma.
Tāpēc Sniegavīrs no Džimija desmitās dzimšanas dienas atceras vienīgi skunnotu, ko tēvs pārnesa mājās, ievietotu būrī. Skunnots bija maziņš, pats mazākais no metiena, kas piedzimis otrās paaudzes skunnotiem, pirmā hibrīdu pāra atvase. Viss metiens bija izķerts acumirklī. Džimija tēvs lika noprast, ka ir bijis spiests tērēt daudz laika, likt lietā savu ietekmi un izmantot dažādas sviras, lai tiktu pie šī, tomēr jebkuras pūles attaisnoja šī ārkārtīgi īpašā diena, kurai, kā parasti, bija gadījies iekrist iepriekšējā.