Mazi, kazām lidzigi dzīvnieki skrubināja trūcīgos zālājus, ar sīkām trīsnagu pēdām kārpīdami sānis plāno sniega segu.
Tādā ceļā Rosemas iedzīvotāji sarūpēja sev maizi un pienu, bet, ja varēja atļauties nokaut kādu dzīvnieku, tika pat pie gaļas. Tumšie, draudīgie meži, kas bija iekarojuši vairāk nekā pusi no planētas siltākajiem apgabaliem, nodrošināja cietu smalkšķiedras koku mājokļu būvei. Šis koks, tāpat kā daļa zvērādu un izrakteņu, bija gana vērtīga prece pat eksportam, un laiku pa laikam šeit ieradās Impērijas kuģi, kas apmaiņai atveda zemkopības tehniku, kodolsildītājus un pat televīzijas aparātus. Tie nebūt nebija tik neiederīgi, kā varētu izklausīties, jo garā ziema zemkopjiem uzspieda ilgu un vientulīgu mazkustības periodu.
Impērijas vēstures plūdums Rosemas zemniekiem aizšalca garām. Palaikam tirdzniecības kuģi atmeta kādu īsu, nepacietīgu stāstu no ārpasaules; šad tad ieradās jauni bēgļi - reiz pat vienlaikus atlidoja un palika dzīvot samērā liela grupa -, un tādā kārtā vietējie ļaudis saņēma ziņas par Galaktiku.
Tieši tā rosemieši uzzināja par plašām kaujām, apkautiem iedzīvotājiem, tirāniskiem imperatoriem un dumpīgiem vicerojiem. Sēdēdami ciemata skvērā un sildīdamies vārgajā saulē, viņi dvesa nopūtas, kratīja galvas un, savilkuši zvērādu apkakles ciešāk ap bārdainajām sejām, filozofēja par cilvēku ļaunumu.
Pēc kāda laika tirdzniecības kuģi pārstāja braukt šurp, un dzīve kļuva grūtāka. Apstājās tīkama citzemju ēdiena, tabakas un tehnikas piegāde. Miglaini izteikumi, pa druskai savākti no raidījumiem vietējo televizoru hiperkanālos, vēstīja arvien satraucošākus jaunumus. Un beidzot pienāca vēsts, ka izpostīts un izlaupīts varenais Trantors. Visas Galaktikas lielā galvaspilsēta, krāšņā, dižā un nesalīdzināmā daudzstāvu pasaule, imperatoru mītne, bija sagrauta, iznīcināta un pārvērsta pilnīgā postažā.
Tas šķita gluži neaptverami, un daudziem Rosemas zemniekiem, kuri kaplēja savus tīrumus, šķita, ka pienācis gandrīz vai Galaktikas gals.
Un tad kādu dienu, atšķirībā no visām citām dienām, uz planētas atkal nolaidās kuģis. Ciematu sirmie vīri gudri māja ar galvu un, vecīgos plakstiņus cilādami, sačukstējās, ka kaut kas tamlīdzīgs esot noticis viņu tēvutēvu laikos, tomēr šis gadījums bija citāds.
Tas nebija Impērijas kuģis. Tā priekšgalu nerotāja Impērijas mirdzošā kosmosa kuģa un saules emblēma. Tas bija neveikls darinājums no vecu kuģu fragmentiem, un cilvēki, kuri ar to atlidoja, sauca sevi par Tazendas karavīriem.
Zemnieki jutās samulsuši. Viņi nekad nebija dzirdējuši par Tazendu, tomēr uzņēma atbraucējus atbilstoši tradicionālajiem viesmīlības likumiem. Svešinieki sīki iztaujāja viņus par planētas īpatnībām, iedzīvotāju daudzumu, pilsētu skaitu - ar šo vārdu zemnieki, visiem klātesošajiem par apjukumu, maldīgi saprata “ciematus” saimniekošanas formu un tamlīdzīgām detaļām.
Vēlāk atlidoja citi kuģi, un visā Rosemā tika pasludināta vēsts, ka tagad valdošā pasaule esot Tazenda, ka pa visu ekvatoru - proti, apdzīvoto planētas daļu -tikšot izvietoti nodokļu vācēju posteņi un katru gadu atbilstoši noteiktiem aprēķiniem tikšot ievākti norādītie labības un zvērādu daudzumi.
Rosemieši to uzklausīja ar svinīgu mulsumu, lāgā nesaprazdami, ko nozīmē vārds “nodokļi”. Kad pienāca ievākšanas laiks, viņi maksāja un apjukuši noskatījās, kā formās tērptie citplanētieši piekrauj savus lielos automobiļus ar viņu sarūpētajiem graudiem un zvērādām.
Šur un tur sapulcējās sašutušu zemnieku grupas un izvilka savus senos medību ieročus, taču tas nedeva nekādu rezultātu. Kad ieradās Tazendas vīri, viņi kurnēdami izklīda un nelaimīgi noskatījās, kā viņu grūtā cīņa par eksistenci kļūst arvien grūtāka.
Ar laiku izveidojās jauns līdzsvars. Tazendas pārvaldnieks dzīvoja skarbajā Džentri ciematā, kas visiem rosemiešiem bija slēgts un nepieejams. Valdnieks un viņam padotie ierēdņi bija rēgainas citpasaules būtnes, kas reti skāra vietējo zemnieku prātus. Nodokļu vācēji, Tazendas nolīgtie rosemieši, periodiski apceļoja zemnieku saimniecības, bet tie bija kļuvuši par ierastu parādību, un zemnieks iemācījās slēpt labību, aizdzīt lopus mežā un gādāt, lai viņa būda neliecinātu par nevēlamu pārticību. Ar trulu neizpratnes izteiksmi sejā viņš uzklausīja skarbos jautājumus par savu mantību un vienkārši norādīja uz to, kas redzams acu priekšā.
Pat šī pieticīgā mantība raucās mazumā, un nodokļi pazeminājās, it kā Tazendai kļūtu pārāk nogurdinoši izspiest grašus no tik trūcīgas pasaules.
Sāka attīstīties tirdzniecība, un Tazendai tas, iespējams, bija ienesīgāk. Rosemas iedzīvotāji vairs apmaiņā nesaņēma skaisti spodrinātās Impērijas preces, taču pat tazendiešu tehnika un tazendiešu ēdieni bija labāki par vietējiem ražojumiem. Turklāt sievietes varēja valkāt kaut ko izskatīgāku par pelēkajām, pašaustajām drānām, un tas bija ļoti svarīgs jauninājums.
Tā nu atkal Galaktikas vēsture rāmi aizslīdēja Rose-mai garām, un zemnieki turpināja sūknēt dzīvības sulu no cietās zemes.
Narovi nopūtās bārdā, iziedams no savas zemnieka mājas. Pār sasalušo zemi sijāja pirmais sniegs, un apmākušās debesis pletās pelēki sārtas. Viņš uzmanīgi paskatījās augšup un nosprieda, ka nopietna vētra pašlaik nav gaidāma. Varētu bez īpašām pūlēm aizbraukt uz Džentri un atbrīvoties no graudu pārpalikuma, pretī saņemot pietiekami daudz konservu, lai izvilktu garo ziemu.
Pagriezies atpakaļ, viņš pavēra durvis spraugā un ieaurojās: - Vai auto ir uzpildīts, puika?
No mājas iekšienes atsaucās cita balss, un uz sliekšņa parādījās Narovi vecākais dēls, kura īsā, sarkanīgā bārda vēl nebija zaudējusi zēnisko pūkainību.
- Auto ir uzpildīts, - viņš īgni teica, - un kustas ciešami, tikai asis ir sliktā stāvoklī. Tā nav mana vaina. Es jau tev teicu, ka tas jāved remontēt pie meistara.
Vecais vīrs atkāpās atpakaļ un sarauktām uzacīm nopētīja dēlu, tad izslēja apaugušo zodu. - Un vai tā ir mana vaina? Kur un kā es varu tikt pie meistara, kas to salabotu? Vai raža jau piecus gadus nav bijusi ļoti bēdīga? Vai mans ganāmpulks nav cietis no sērgas? Vai zvērādas ir nodīrājušās pašas?
- Narovi! - viņu pārtrauca labi pazīstama balss no istabas. Narovi norūca: - Tā, tā... Un tagad vēl tavai mātei jājaucas tēva un dēla darīšanās. Piebrauc mašīnu un skaties, lai piekabe ir kārtīgi piestiprināta!
Viņš sasita cimdotās plaukstas un vēlreiz paskatījās debesis. Blāvi rūsganie mākoņi biezēja, un pelēkās debesis, kas vīdēja retajās spraugās, nesolīja siltumu. Saule bija paslēpusies.
Kad Narovi grasījās novērst skatienu, viņa acis pēkšņi sastapa kaut ko negaidītu un pirksts gandrīz automātiski izslējās gaisā. Nebēdādams par auksto gaisu, viņš brīdi stāvēja atvērtu muti un tad sparīgi iekliedzās:
- Sieva! Vecā, nāc ātri šurp!
Logā parādījās sašutusi seja. Sievietes skatiens sekoja vīra izstieptajam pirkstam, un viņa ieelsojās. Nākamajā brīdī viņa ar kliedzienu metās lejā pa koka kāpnēm, pa ceļam paķerdama vecu apmetni un lina lakatu. Pavirši uzmetusi apmetni plecos un ietinusi galvu lakatā, sieviete izskrēja no mājas.
- Tas ir kuģis no kosmosa! - viņa izdvesa.
- Kas tad vēl cits? - Narovi nepacietīgi atmeta. - Mums brauc ciemiņi, vecā, ciemiņi!
Kuģis lēni nolaidās zemē uz kailā, sasalušā lauka Narovi saimniecības ziemeļu galā.
- Ko lai mēs darām? - sieviete ieelsojās. - Kā lai parādām šiem cilvēkiem viesmīlību? Vai varam aicināt viņus nakšņot uz mūsu klona grīdas un ēst pagājušās nedēļas plāceņa paliekas?