- Vai tad labāk lai viņi iet pie kaimiņiem? - Narovi bija aukstumā pietvīcis gluži sarkans, tomēr izrāva rokas no kažokādu patvēruma un satvēra sievu aiz stūrainajiem pleciem.
- Sieva, mīļā sirds, - viņš izgrūda, - tu nonesīsi lejā no istabas abus mūsu krēslus, tu gādāsi, lai nokauj treknāko kazlēnu un sašmorē ar kartupeļiem, tu izcepsi jaunu plāceni! Bet es iešu apsveikt šos dižos vīrus no kosmosa... un... un... - Viņš apklusa, atstūma pakausī cepuri un stomīgi pakasīja galvu. - Jā, es uznesīšu arī krūzi ar savu pašbrūvēto graudu šņabi! Kārtīgs dzēriens būs īsti vietā.
Sieva tikmēr bez skaņas vārstīja muti, nespēdama izteikt ne vārda. Arī tad, kad pirmais apjukums bija norimis, viņa tikai neskanīgi iestenējās.
Narovi pacēla pirkstu. - Sieva, atceries, ko pirms nedēļām teica mūsu Vecajie! Tu neatceries? Pakustini smadzenes! Vecajie staigāja no sētas uz sētu - paši staigāja pa mājām, vai tu apjēdz, ko tas nozīmē? - un stāstīja visiem: ja nolaižas kāds kuģis no kosmosa, par to tūlīt jāziņo viņiem, un tāda ir pārvaldnieka pavēlei Vai es lai tagad palaižu garām izdevību iegūt augstāku ļaužu labvēlību? Paskaties uz to kuģi! Vai tu esi kaut ko tādu redzējusi? Tie cilvēki no kosmosa ir bagāti un vareni! Pats pārvaldnieks izdod par viņiem stingras pavēles un liek Vecajiem aukstā laikā staigāt no sētas uz sētu! Varbūt visā Rosemā ir izplatīta ziņa, ka Tazendas valdnieki ir ļoti labvēlīgi pret šiem cilvēkiem - un tagad viņi ir nolaidušies tieši uz manas zemes!
Viņš gluži vai lēkāja aiz satraukuma. - Tagad jāizrāda īstena viesmīlība, lai viņi piemin mani pārvaldniekam ar labu vārdu, un mums būs viss, ko vēlamies!
Narovi sieva pēkšņi sajuta aukstumu spiežamies cauri plānajam mājas apģērbam. Steigdamās uz durvīm, viņa pār plecu iesaucās: - Nu tad pasteidzies!
Bet vīrs jau tobrīd, cik aši spēdams, steidzās pretī pamalei, kuras fonā iezīmējās lielā kuģa apveidi.
Ģenerālim Hanam Pričeram neradīja bažas ne apkārtējās pasaules aukstums, ne drūmie, tuksnesīgie klajumi, ne apvidus nabadzība, ne satraukumā nosvīdušais zemnieks.
Bažas viņam radīja tikai domas par izvēlētās taktikas pareizību. Viņi ar Čannisu šeit bija ieradušies divi vien.
Kosmosa telpā atstātais kuģis parastos apstākļos varēja tikt galā arī bez viņiem, tomēr Pričers nejutās īsti drošs. Atbildīgs par šo soli, protams, bija Čanniss. Pričers paskatījās uz jauno cilvēku, un tas viņam jautri pamirkšķināja ar aci, pamādams uz kažokādu aizkara spraugu, kurā pazibēja ziņkārīgas sievietes acis un pavērta mute.
Čanniss, šķiet, jutās pilnīgi brīvi, un Pričers konstatēja šo faktu ar dzēlīgu apmierinājumu. Šī spēlīte ilgi vairs neturpināsies pēc viņa prāta! Tomēr pašlaik abu vienīgā saikne ar kuģi bija raidītāju aproces uz plaukstu locītavām.
Tad zemnieciskais namatēvs izplūda platā smaidā, vairākas reizes paklanījās un eļļaini glaimīgā balsī teica: - Dižie kungi, es lūdzu jūsu atļauju pavēstīt, ka mans vecākais dēls - krietns, vērtīgs puisis, ko trūkums diemžēl man neļauj skolot tā, kā būtu pelnījusi viņa gaišā galva, - ir atnesis ziņu, ka drīzumā šeit ieradīsies mūsu Vecajie. Ļoti ceru, ka jūsu uzturēšanās šeit ir bijusi tik patīkama, cik ļāvuši nodrošināt mani pieticīgie līdzekļi, jo es esmu nabaga zemnieks, bet ikkatrs jums apliecinās, ka esmu strādīgs, godīgs un pazemīgs cilvēks.
- Vecajie? - Čanniss bezbēdīgi noprasīja. - Vai tie ir šī apgabala pārvaldītāji?
- Jā gan, dižie kungi, viņi visi ir krietni un godīgi vīri, un mūsu ciemats ir pazīstams visā Rosemā ar savu krietnumu un taisnīgumu, kaut arī dzīve šeit nav viegla un ieguvumi no laukiem un mežiem ir gauži niecīgi.
Varbūt jūs varētu ieminēties Vecajiem, dižie kungi, ka esmu parādījis ceļotājiem cieņu un godu, un varbūt viņi parūpēsies par jaunu auto mūsu saimniecībai, jo vecais vairs knapi kust un no tā ir atkarīga visa mūsu iztikšana.
Viņa pazemība pauda lielu dedzību, un Hans Pri-čers pamāja ar galvu, apliecinādams atturīgi žēlīgu pretimnākšanu, kāda piederējās viņiem piešķirtajai "dižo kungu” lomai.
- Ziņa par jūsu viesmīlību noteikti nonāks līdz Vecajo ausīm.
Kad abi beidzot uz brīdi bija palikuši divatā, Pričers uzrunāja šķietami pusaizmigušo Čannisu.
- Es neesmu sajūsmā par tikšanos ar šiem Vecajiem, - viņš teica. - Ko par to domājat jūs?
Čanniss izskatījās pārsteigts. - Neko. Par ko jūs raizējaties?
- Manuprāt, mums šeit ir nopietnāki uzdevumi, un nav nekādas vajadzības pievērst sev lieku uzmanību.
Čanniss klusā, vienmuļā balsī attrauca atbildi: - Varbūt mums tomēr ir jāriskē ar lieku uzmanību, lai paveiktu turpmāko. Mēs neatradīsim vajadzīgos cilvēkus, Pričer, ja tikai grābstīsimies pa tumsu. Cilvēki, kuri valda ar prāta viltību, ne vienmēr ir redzamākie un varenākie. Visticamāk, Otrā Fonda psihologi ir ļoti maza daļa no kopējās iedzīvotāju masas, tāpat kā jūsu Pirmajā Fondā tehniķi un zinātnieki bija ievērojamā mazākumā. Vienkāršie iedzīvotāji droši vien ir tādi, kādi ir, - ļoti vienkārši. Iespējams, psihologi ir pat labi noslēpti un tie, kuri ieņem valdošo stāvokli, varbūt visā nopietnībā uzskata sevi par īstajiem saimniekiem. Atbildi uz to mēs varam atrast tieši šeit, šajā sasalušās planētas kaktā.
- Es nudien neko nesaprotu.
- Viss taču ir skaidri redzams! Tazenda droši vien ir milzīga pasaule ar miljoniem vai simt miljoniem iedzīvotāju. Kā lai mēs viņu vidū pamanām psihologus un kā lai sūtām Mūlim neapstrīdamu ziņu, ka esam atraduši Otro Fondu? Bet šeit, šajā mazajā zemnieku pasaulē uz niecīgas, pakļautas planētas, visi Tazendas valdnieki, kā stāstīja namatēvs, mājo viņu lielākajā ciematā Džentri. Tur varētu būt tikai daži simti, Pričer, un starp viņiem noteikti ir viens vai vairāki Otrā Fonda cilvēki. Mēs vēlāk dosimies turp, bet vispirms tiksimies ar Vecajiem -tas ir pilnīgi loģisks solis mūsu ceļā.
Viņi atrāvās viens no otra, jo istabā atgriezās meln-bārdainais namatēvs, izskatīdamies manāmi satraukts.
- Dižie kungi, Vecajie ir jau klāt! Es vēlētos vēlreiz lūgt, lai jūs viņiem ar labu pieminētu manu vārdu... -Viņš iztapībā saliecās gandrīz līdz zemei.
- Mēs katrā ziņā jūs pieminēsim! - Čanniss apsolīja. - Vai šie ir jūsu Vecajie?
Jā, tie bija viņi. Trīs cilvēki.
Viens no viņiem paspēra soli tuvāk. Bijīgi paklanījies, viņš teica: - Mēs jūtamies pagodināti. Transports ir nodrošināts, cienītie kungi, un mēs ceram, ka iepriecināsiet mūs ar savu klātbūtni Sapulču Namā!
TREŠĀ iNTERLŪDiJA
Pirmais Runātājs skumīgi raudzījās nakts debesis. Garām zvaigžņu mirdzumam slīdēja izspūrušas mākoņu grīstes. Visums izskatījās naidīgs un agresīvs. Arī citkārt tas bija auksts un nemīlīgs, bet tagad tajā turklāt slēpās dīvainais radījums Mūlis un viss izplatījums šķita izstrāvojam arvien melnākus draudus.
Sapulce bija beigusies. Tā nevilkās ilgi. Bija izskanējušas šaubas un jautājumi, ko izraisījusi sarežģītā matemātiskā problēma: kā tikt galā ar grūti izprotamas psihes mutantu? Vajadzēja apsvērt visas ekstrēmās permutācijas.
Vai tagad bija radusies kāda skaidrība? Kaut kur šajā kosmosa reģionā - Galaktikas telpas sasniedzamā attālumā - kavējās Mūlis. Ko viņš darīs?
Ar Mūļa vīriem tikt galā nebija grūti. To reakcijas bija paredzamas un atbilstošas iecerētajam plānam.