Bet kā būs ar pašu Mūli?
4 DIVI VĪRI UN VECAJIE
Šī konkrētā Rosemas reģiona Vecajie nebija gluži tādi, kā varētu gaidīt. Viņi nebija parasts izredzēto pulciņš no zemnieku vidus - vecāki, pavēlošāki, skarbāki ļaudis.
Nē, tas nebija viss.
Šie vīri jau pirmajā tikšanās brīdī bija izturējušies ar neparastu pašcieņu un pauda to arvien izteiksmīgāk, radot iespaidu, ka tā ir pati galvenā viņu īpašība.
Vīri sēdēja ap ovālu galdu, atgādinot nopietnus, smagnējus filozofus. Lielākā daļa bija pārkāpuši spēka gadu slieksni, bet nedaudzajiem, kuri nēsāja bārdas, tās bija īsas un sakoptas. Tomēr vērā ņemams skaits izskatījās jaunāki par četrdesmit, un tas nepārprotami liecināja, ka apzīmējums “Vecajie” drīzāk ir goda nosaukums nekā tiešs norādījums uz nodzīvotajiem gadiem.
Abi kosmosa viesi sēdēja galda galā un, svinīgā klusumā tiesādami visai pieticīgu maltīti, kas šķita vairāk dekoratīva nekā barojoša, centās iejusties jaunajā, atšķirīgajā vidē.
Pēc maltītes un dažiem godpilniem teikumiem -pārāk īsiem un vienkāršiem, lai tos sauktu par runām, -kurus viesiem veltīja, pēc visa spriežot, paši godājamākie Vecajie, tikšanās gaisotne kļuva atbrīvotāka.
Vīri sapulcējās ap svešiniekiem, un tad sākās jautājumu krusa.
Viņi jautāja, vai grūti esot vadīt kosmosa kuģi, cik cilvēku tādam darbam vajagot, vai esot iespējams izgatavot labākus motorus viņu automobiļiem, vai taisnība, ka citās pasaulēs reti krītot sniegs, jo tādi stāsti esot dzirdēti par Tazendu, cik cilvēku dzīvojot viņu pasaulē, vai tā esot tikpat liela kā Tazenda, vai tā atrodoties tālu, kā tiekot austi viņu apģērbi un kas tiem piešķirot tādu metālisku spīdumu, kāpēc viņi nevalkājot zvērādas, vai viņi skujoties katru dienu, kas tas esot par akmeni Pričera gredzenā... Saraksts turpinājās ilgi.
Un gandrīz ikviens jautājums tika uzdots Pričeram: šķiet, viņam kā vecākajam šie vīri piedēvēja lielāku autoritāti. Pričers bija spiests atbildēt arvien sīkāk un pamatīgāk. Viņš jutās kā bērnu bara ielenkumā. Rose-miešu jautājumi pauda neizmērojamu un aizkustinošu apbrīnu. Viņu dedzīgā zinātkāre bija nenoliedzama un neatvairāma.
Pričers paskaidroja, ka kosmosa kuģus neesot grūti vadīt, ka apkalpes lielums varot būt dažāds - no viena cilvēka līdz daudziem -, ka viņš detaļās nepārzinot vietējo automobiļu motorus, bet esot pārliecināts, ka tos var uzlabot, ka klimats dažādās pasaulēs esot bezgala daudzveidīgs, ka viņa pasaulē dzīvojot simtiem miljonu cilvēku, bet tā esot daudz mazāka un nenozīmīgāka par dižo Tazendas impēriju, ka viņu drēbes aužot no silikona plastikāta, kam metālisku spīdumu piešķirot atbilstošs virsmas molekulu izvietojums, un tās varot mākslīgi apsildīt, tāpēc zvērādas neesot vajadzīgas, ka viņi skujoties katru dienu, ka akmeni viņa gredzenā saucot par ametistu. Saraksts turpinājās ilgi. Pričers juta, ka gluži negribot iesilst sirsnībā pret šiem naivajiem provinciāļiem.
Un pēc katras viņa atbildes Vecajo vidū uzviļņoja satrauktas čalas, it kā viņi pārspriestu iegūto informāciju. Sekot šim savstarpējām sarunām bija grūti, jo viņi pārgāja uz savu akcentu un Galaktikas kopējās valodas vietējo versiju, kas pēc ilgstošas nošķirtības no aktīvās plūsmas bija kļuvusi arhaiska. Kaut gan viņu strupos izteikumus nebija grūti saprast, tomēr kopējā jēga allaž palika neskaidra.
Beidzot Čanniss pārtrauca sarunas, teikdams: - Krietnie kungi, tagad jums brītiņu vajadzēs atbildēt uz mūsu jautājumiem, jo mēs šeit esam svešinieki un ļoti vēlētos uzzināt pēc iespējas vairāk par Tazendu!
Pēc tam iestājās visaptverošs klusums, un visi līdz šim runīgie Vecajie palika sēžam kā mēmi. Daudzās plaukstas, kas raitām un izsmalcinātām kustībām bija pavadījušas runas plūdus, piešķirdamas vārdiem plašāku jēgu un daudzveidīgākas nozīmes nianses, piepeši kļuva nekustīgas. Viri paslepšus skatījās no viena uz otru, acīmredzami vēlēdamies nodot sarunas grožus citam.
Tad steigšus iejaucās Pričers: - Mans biedrs to lūdz kā draudzīgu pakalpojumu, jo Tazendas slava ir zināma visā Galaktikā, un mēs noteikti vēstīsim pārvaldniekam par Rosemas Vecajo uzticību un mīlestību.
Neatskanēja neviena atvieglojuma nopūta, tomēr viru sejas kļuva gaišākas. Kāds no Vecajiem ar īkšķi un rādītājpirkstu noglauda bārdu, ar vieglu kustību izlīdzinādams nelielo vilni, un teica: - Mēs esam uzticami kalpi Tazendas dižajiem kungiem.
Pričera aizkaitinājums par Čannisa bravūrīgo tiešumu pierima. Viņš juta, ka vecums, kas pēdējā laikā šķita arvien uzbāzīgāk spiežamies kaulos, vēl nav laupījis viņam spēju nogludināt citu cilvēku aplamības.
Viņš turpināja: - Mūsu tālajā Visuma apgabalā pārāk maz ir zināms par Tazendas dižo kungu vēsturi. Mēs pieņemam, ka viņi šeit ir augstsirdīgi valdījuši jau ilgu laiku.
Atbildēja tas pats virs, kurš bija ierunājies iepriekš. Neuzkrītoši un automātiski viņš bija kļuvis par Vecajo runasvīru. Viņš teica: - Pat mūsu visvecākā cilvēka vectēvs neatceras laikus, kad dižo kungu šeit nebūtu bijis.
- Vai šajā laikā ir valdījis miers?
- Šajā laikā ir valdījis miers! - Sekoja īsa, stomīga pauze. - Pārvaldnieks ir stiprs un varens kungs, kas nevilcinātos sodīt nodevējus. Protams, mūsu vidū nav nodevēju.
- Droši vien pagātnē viņam ir vajadzējis sodīt kādu, kurš to ir pelnījis.
Sekoja vēl viena īsa, stomīga pauze. - Ne starp mums, ne mūsu tēviem, ne tēvu tēviem nekad nav bijis neviena nodevēja. Bet citās pasaulēs tādi ir bijuši, un tie ir nevilcinoties nopelnījuši nāvi. Mums par to nepatīk domāt, jo mēs esam vienkārši ļautiņi, trūcīgi zemnieki, un neiesaistāmies politikā.
Viņa balsi nepārprotami skanēja bažas, un visu pārējo acīs atspoguļojās nepārprotams uztraukums.
- Vai jūs varētu mums pateikt, kā lai mēs norunājam tikšanos ar jūsu pārvaldnieku? - Pričers laipni jautāja.
Gaisotni tūlīt piesātināja neveikls mulsums.
Pēc krietna brīža Vecajo runasvīrs teica: - Ā, vai jūs nezinājāt? Pārvaldnieks rit ieradīsies šeit. Viņš jūs gaidīja. Šis apmeklējums mums dara godu. Mēs... mēs ļoti ceram, ka jūs atzinīgi pavēstīsiet viņam par mūsu lojalitāti.
Pričera smaida savilktās lūpas tikko jaušami notrīsēja. - Viņš mūs gaidīja?
Vecais vīrs neziņā pārlaida skatienu pārējiem. - Nūjā... Mēs jau veselu nedēļu esam jūs gaidījuši.
Viesiem ierādītās telpas neapšaubāmi bija šīs pasaules greznība. Pričers bija pieredzējis sliktākus apstākļus. Čanniss pret savu apkārtni izrādīja pilnīgu vienaldzību.
Taču spriedzei abu starpā bija pavisam citādi iemesli. Pričers juta, ka tuvojas laiks pieņemt izšķirošu lēmumu, tomēr juta vēlēšanos vēl mazliet nogaidīt. Vispirms tikties ar pārvaldnieku nozīmētu bīstami paaugstināt šīs spēles riska pakāpi, tomēr uzvarēt šajā spēlē nozīmētu divkāršu ieguvumu. Pričeru kaitināja rieviņa starp Čannisa uzacīm un izsmalcinātā neziņas izteiksme, ar kādu jaunais cilvēks kodīja apakšlūpu. Viņam nepatika šī bezjēdzīgā spēle, un viņš ilgojās, kaut tā beigtos.
- Izskatās, ka viņi ir paredzējuši mūsu ierašanos, -Pričers teica.
- Jā, - Čanniss vienkārši atbildēja.
- Vai tik vien jūs varat pateikt? Vai jums nerodas nopietnāki secinājumi? Mēs ierodamies šeit un uzzinām, ka pārvaldnieks mūs jau gaida. Droši vien no pārvaldnieka mēs uzzināsim, ka mūs gaida arī pati Tazen-da. Kāda tad vairs ir vērtība visai šai mūsu misijai?
Čanniss pacēla skatienu, nepūlēdamies slēpt gurduma pieskaņu balsī. - Gaidīt mūs ir viens, bet zināt, kas esam un kāpēc ierodamies, ir kaut kas cits.