- Vai jūs cerat, ka izdosies to noslēpt no Otrā Fonda cilvēkiem?
- Ļoti iespējams. Kāpēc gan ne? Vai jūs gribat tik viegli padoties? Varbūt mūsu kuģis kosmosā tika pamanīts. Kas tur neparasts, ja teritorijai ir savi robežposteņi? Ar! tad, ja mēs būtu parasti svešinieki, viņiem par mums rastos interese.
- Tik liela interese, lai pārvaldnieks pats brauktu pie mums, nevis mēs pie viņa?
Čanniss paraustīja plecus. - Par to domāsim vēlāk. Vispirms paskatīsimies, kāds ir šis viņu pārvaldnieks!
Pričers pikti atieza zobus un sarauca pieri. Situācija vērtās arvien smieklīgāka.
Čanniss ar mākslotu dzīvīgumu turpināja: - Mēs skaidri zinām vismaz vienu. Tazenda ir Otrais Fonds, vai ari miljoniem liecību vienlaikus rāda aplamu ceļu. Kā jūs izskaidrojat milzīgās bailes, ko šie iezemieši acīmredzami jūt pret Tazendu? Es neredzu politiskas kundzības pazīmes. Viņu Vecajie, šķiet, satiekas pavisam brīvi, un neviens viņus netraucē. Nodokļi, par kuriem viņi runā, man nebūt neizklausās milzīgi un netiek pārmēru cītīgi iekasēti. Zemnieki daudz runā par nabadzību, bet izskatās spēcīgi un paēduši. Viņu mājas ir nemīlīgas un ciemati primitīvi, bet labi redzams, ka viņu vajadzībām ar to pietiek. Patiesību sakot, šī pasaule mani fascinē. Tā ir skarbāka par citām, ko es jebkad esmu redzējis, tomēr jūtu, ka šeit nav ciešanu un cilvēku vienkāršā dzīve pat dod viņiem mērenu piepildījumu, kāds nav raksturīgs attīstīto vietu izsmalcinātajiem ļaudīm.
- Tātad jūs esat zemniecisku tikumu cildinātājs?
- Lai zvaigznes mani sargā! - Tāda doma Čannisu acīmredzami uzjautrināja. - Es vienkārši norādu uz šo apstākļu nozīmīgumu. Acīmredzot Tazendai ir prasmīga pārvaldība - prasmīga citādā nozīmē, nevis tādā kā vecajai Impērijai vai Pirmajam Fondam, vai pat mūsu pašu Savienībai. Visas šis pārvaldības ir panākušas savu padoto mehānisku pakļāvību un lietderību uz citu, netaustāmu vērtību rēķina. Tazenda ir pratusi sagādāt apmierinātību un pietiekamību. Vai tad jūs neredzat, ka visai viņu pārvaldībai ir citāda ievirze? Tā ir nevis fiziska, bet psiholoģiska!
- Tiešām? - Pričers ļāva balsi ieskanēties ironijai. - Un milzīgās bailes, ar kādām Vecajie runāja par nodevības sodiem šajā labsirdīgo psihologu pārvaldībā? Kā tas saskan ar jūsu pieņēmumiem?
- Vai tad sodi skāra viņus pašus? Runa bija tikai par sodiem, ko saņēmuši citi. Šķiet, apziņa par sodiem ir viņiem tik dziļi iedvesta, ka paši sodi vispār nekad nav vajadzīgi. Viņu prātos ir tik sekmīgi ieguldīta vēlamā psiholoģiskā attieksme, ka uz šis planētas, visticamāk, nav neviena Tazendas karavīra. Vai tiešām jūs to nesaprotat?
- Varbūt sapratīšu, kad tikšos ar pārvaldnieku, -Pričers salti atbildēja. - Starp citu, kas notiktu, ja viņi iedarbotos uz mūsu mentalitāti?
- Pie tā jūs, domājams, esat pieradis! - Čanniss atmeta ar brutālu izsmieklu balsi.
Pričers manāmi nobālēja un ar piepūli aizgriezās projām. Todien viņi viens ar otru vairs nesarunājās.
Aukstās nakts bezvēja klusumā, ieklausījies aizmigušā ceļabiedra rāmajos elpas vilcienos, Pričers bez skaņas noregulēja savu rokas raidītāju uz ultraviļņu reģionu, kas Čannisa raidītājam nebija pieejams, un ar nedzirdamiem naga pieskārieniem sazinājās ar kuģi.
Atbilde pienāca ar īsām bezskaņas vibrācijām, kas gandrīz nepacēlās virs jutības sliekšņa.
Divas reizes Pričers jautāja: - Vai sakari ir nodibināti?
Divas reizes atskanēja atbilde: - Nē. Mēs visu laiku gaidām.
Viņš piecēlās no gultas. Istabā bija auksts, un viņš ietinās zvērādas segā, apsēdās krēslā un pievērsa skatienu neskaitāmajām zvaigznēm, kuru spožums un dažādība tik ļoti atšķīrās no Galaktikas Lēcas vienveidīgās miglas viņa dzimtās Perifērijas nakts debesis.
Tur, starp zvaigznēm, kaut kur slēpās atbilde sarežģītajām miklām, kuras viņu nomāca, un viņš bezgala ilgojās, kaut atrisinājums pienāktu drīzāk un darītu galu visiem šiem notikumiem.
Bridi viņš atkal kavējās domās, vai Mūlim ir taisnība - vai Jaunpievēršana ir laupījusi viņam stingro, noteikto pašpaļāvību? Vai tomēr vainīgs tikai vecums un pēdējo gadu pārmaiņas?
Patiesībā viņam bija vienalga.
Viņš jutās noguris.
Rosemas pārvaldnieks ieradās bez īpašām ārišķībām. Viņa vienīgais pavadonis bija formā tērpies vīrietis, kas sēdēja pie automobiļa kontrolpults.
Pats automobilis bija ārēji grezns, bet Pričers tūlīt redzēja, ka tam ir neprasmīga konstrukcija. Tas neveikli veica pagriezienus un vairākkārt noraustījās, pēc visa spriežot, pārāk straujas ātruma maiņas dēļ.
No automobiļa ārienes uzreiz kļuva skaidrs, ka tam tiek izmantota ķīmiska, nevis kodolizcelsmes degviela.
I'azendiešu ieceltais pārvaldnieks klusi izkāpa uz plānās sniega kārtas un devās uz priekšu starp divām godbijīgu Vecajo rindām. Viņš uz tiem neskatījās, bet ātri iegāja ēkā. Vecajie sekoja.
Abi Mūļa Savienības vīri vēroja viņus no sev ierādītajām istabām. Pārvaldnieks bija masīvas miesasbūves vīrietis, augumā diezgan drukns un mazs, un nevarēja lepoties ar iespaidīgu ārieni.
Bet kas par to?
Pričers lamāja sevi par padošanos nervozitātei. Protams, viņa seja palika ledaini mierīga. Viņš nepazemosies Čannisa acīs - tomēr viņš zināja, ka asinsspiediens ir paaugstinājies un rīkle kļuvusi sausa.
Šīs nebija fiziskas bailes. Pričers nelīdzinājās tiem trulajiem nabadzīgas iztēles cilvēkiem, kas atgādināja bezjūtīgus miesas klučus un bija pārāk neaptēsti, lai mācētu baidīties, tomēr fiziskas bailes viņš spēja izprast un apspiest.
Bet šīs bija citādas izjūtas. Citādas bailes.
Pričers aši paskatījās uz Čannisu. Jaunais vīrietis nevērīgi pētīja pirkstu nagus un dīki bakstīja kādu niecīgu asumu.
Pričerā uzbangoja spējš sašutuma vilnis. Ko tāds Čanniss sajēdz no psihiskas apstrādes?
Viņš nedzirdami ieelsojās un mēģināja atkāpties atmiņās. Kāds viņš bija, pirms Mūlis viņu no nelokāma demokrāta pārvērta citādā cilvēkā? To bija grūti atcerēties. Viņš nespēja iztēloties toreizējo garīgo stāvokli. Viņš nespēja izlauzties no ciešajām saitēm, kas viņu emocionāli saistīja pie Mūļa. Ar prātu viņš atcerējās, ka reiz mēģinājis izdarīt atentātu pret Mūli, taču ne ar kādu piepūli nespēja atsaukt toreizējās emocijas. Bet varbūt tā bija prāta diktēta pašaizsardzība, jo intuitīvā doma par šim varbūtējām emocijām - neiekļaujot detaļas, tikai apjaušot galveno plūsmu, - izraisīja pakrūtē nelabumu.
Ko tad, ja pārvaldnieks iedarbosies uz viņa prātu?
Ko tad, ja Otrā Fonda cilvēka neredzamie un netaustāmie garīgie taustekļi iespiežas viņa psihes emocionālajās iedobēs, sašķeļ tās un savieno pēc savas patikas...?
Pirmajā reizē tas nebija izraisījis nekādas sajūtas. Nebija sāpju, nebija psihiska satricinājuma, nebija pat pārrāvuma apjautas. Viņš vienmēr bija mīlējis Mūli. Ja kādreiz, ļoti sen - tas ir, pirms pieciem neilgiem gadiem, - bija laiks, kad viņš domāja, ka nemīl Mūli, ka ienīst viņu, tad tā bija tikai baismīga ilūzija. Doma par šo ilūziju viņu mulsināja.
Bet sāpju toreiz nebija.
Vai tikšanās ar pārvaldnieku atkārtos šo procesu? Vai viss iepriekšējais - visa viņa kalpošana Mūlim, visa viņa dzīves ievirze - saplūdis kopā ar miglaino citpa-saules sapni, kas saistījās ar demokrātijas vārdu? Ari Mūlis kļūs par sapni, un paliks tikai lojalitāte Tazen-dai...?
Pričers strauji aizgriezās.
Viņu mocīja spēcīgs nelabums.
Un tad viņam ausis ielauzās Čannisa spalgā balss: - Šķiet, pienācis laiks, ģenerāli!