Pričers pagriezās vēlreiz. Viens no Vecajiem bija klusi atvēris durvis un stāvēja uz sliekšņa. Viņa stāja pauda pašcieņu un rāmu godbijību.
Vīrietis teica: - Viņa ekselence Rosemas pārvaldnieks Tazendas lordu vārdā ar prieku piešķir atļauju audiencei un aicina viesus stāties viņa priekšā!
- Skaidrs! - Čanniss ar strauju kustību savilka siksnu ciešāk un sakārtoja virs galvas rosemiešu apmetņa kapuci.
Pričers sakoda zobus. Tagad sākas īstenā spēle!
Rosemas pārvaldnieka izskats neiedvesa bailes. Viņam nebija galvassegas, un plānie, gaišbrūnie, sirmot sākušie mati piešķīra sejai labsirdīgu izteiksmi. Sīku krunciņu ietvertās acis zem kaulainās pieres daļas raudzījās atnācējos ar vēsu aprēķinu, bet gludi skūtais zods bija neizteiksmīgs un noapaļots, un pseidozinātnes piekritēji, kuri mēdza noteikt raksturu pēc sejas uzbūves, atbilstoši tradicionālajam principam nosauktu to par vāju.
Pričers vairījās raudzīties pārvaldniekam acīs un pievērsa skatienu viņa zodam. Viņš nezināja, vai tas palīdzēs - un vai vispār jebkas varēja palīdzēt.
Pārvaldnieka balss skanēja spalgi un bezkaislīgi: - Esiet sveicināti Tazendā! Mēs uzņemam jūs ar mieru! Vai esat paēduši?
Viņa plauksta ar gariem pirkstiem un mezglotām vēnām gluži vai karaliski pamāja uz U veida galdu. Abi viri paklanījās un apsēdās. Pārvaldnieks ieņēma vietu U pamatnes ārmalā, viņi - loka iekšpusē; gar abām taisnajām malām divās rindās klusēdami sēdēja Vecajie.
Pārvaldnieks runāja īsiem, aprautiem teikumiem: slavēja Tazendas ievesto ēdienu, kas patiešām bija savdabīgs, tomēr kvalitātes ziņā īpaši nepārspēja Vecajo primitīvāko cienastu, pukojās par Rosemas laika apstākļiem un šķietami nevērīgi pieminēja kosmosa ceļojumu komplicētos aspektus.
Čanniss runāja maz. Pričers nerunāja nemaz.
Tad maltīte bija galā. Sīko augļu kompots bija notie-sāts, salvetes izlietotas un izmestas, un pārvaldnieks atlaidās dziļāk krēslā. Viņa mazās acis vērīgi zibēja.
- Es apjautājos par jūsu kuģi. Protams, es gribētu gādāt, lai tas tiek uzturēts kārtībā un saņem pienācīgu tehnisko apkopi. Man teica, ka tā atrašanās vieta neesot zināma.
- Taisnība, - Čanniss bezbēdīgi atbildēja. - Mēs to atstājām kosmosā. Tas ir liels kuģis, piemērots ceļojumiem caur naidīgiem apgabaliem, un mēs spriedām, ka tā atrašanās šeit, uz jūsu planētas, varētu izraisīt šaubas par mūsu mierīgajiem nodomiem. Nolēmām, ka labāk būs nolaisties divatā un ierasties pie jums neapbruņotiem.
- Draudzīga rīcība, - pārvaldnieks noteica, taču viņa balsi nebija pārliecības. - Jūs sakāt, ka tas ir liels kuģis?
- Tas nav karakuģis, jūsu ekselence.
- Hm-m-m... No kurienes jūs lidojat?
- No mazas pasaules Santanni sektorā, jūsu ekselence. Iespējams, ka jūs nezināt par tās esamību, jo tā nav nozīmīga vieta. Mēs meklējam iespējas nodibināt tirdzniecības sakarus.
- Tirdzniecības sakarus, jūs sakāt? Un ko jūs gribat pārdot?
- Visdažādākās ierīces, jūsu ekselence. Pretī saņemot produktus, koku, rūdu.
- Hm, hm-m... - pārvaldnieks šaubīgi novilka. - No tā es daudz neko nesaprotu. Varbūt ir iespējams iekārtoties tā, lai ieguvums būtu abpusējs. Varbūt pēc tam, kad būšu sīkāk izpētījis jūsu dokumentus - jo, saprotiet paši, mana valdība vēlēsies plašu informāciju, pirms spers nopietnu soli, - un būšu apskatījis jūsu kuģi, jums būs ieteicams doties uz Tazendu.
Uz šo ierosinājumu atbilde kavējās, un pārvaldnieka attieksme kļuva manāmi saltāka.
- Lai nu kā, man ir nepieciešams apskatīt jūsu kuģi.
- Diemžēl pašlaik kuģī notiek remontdarbi, - Čanniss bezrūpīgi atbildēja. - Ja jūsu ekselence neiebilstu pagaidīt, pēc četrdesmit astoņām stundām tas būtu jūsu rīcībā.
- Es neesmu pieradis gaidīt.
Pričers pirmoreiz paskatījās pārvaldniekam tieši acis, un viņam aizķērās elpa. Brīdi viņš jutās tā, it kā sliktu, bet tad sekmīgi novērsa skatienu.
Čanniss nesamulsa. - Kuģim nav iespējams nolaisties drīzāk kā pēc četrdesmit astoņām stundām, jūsu ekselence. Mēs esam ieradušies neapbruņoti. Vai jums ir iemesls apšaubīt mūsu godīgos nolūkus?
Iestājās ilgs klusums, un tad pārvaldnieks īdzīgi teica: - Pastāstiet man par pasauli, no kuras jūs nākat!
Tas bija viss. Pēc tam saruna beidzās. Nepatīkamas vārdu apmaiņas vairs nebija. Izpildījis savu oficiālo pienākumu, pārvaldnieks acīmredzami zaudēja interesi, un audience ar to bija galā.
Un, kad viss bija beidzies un Pričers atkal nokļuva savā istabā, viņš mēģināja atgūties un tikt skaidrībā par sevi.
Uzmanīgi, elpu aizturējis, viņš “iztaustīja” savas emocijas. Protams, pats viņš nekādu atšķirību nemanīja, bet varbūt pašam tas nemaz nav iespējams? Vai viņš bija jutis atšķirību pēc Mūļa Jaunpievēršanas? Vai ari toreiz viss nebija licies dabiski? Tā, kā tam vajadzēja būt?
Pričers nolēma eksperimentēt.
Ar saltu apņēmību viņš raidīja kliedzienu prāta klusajās šķirtnēs, un kliedziens skanēja: - Otrais Fonds ir jāatrod un jāiznīcina!
Un emocijas, kas pavadīja šo kliedzienu, bija nepārprotams naids. Tajā nebija ne mazākās šaubīšanās.
Pēc tam viņš nolēma nomainīt vārdus “Otrais Fonds” ar vārdu “Mūlis”, un tūlītējās izjūtas aprāva elpu un sastindzināja mēli.
Tātad tiktāl viss kārtībā.
Bet ja nu uz viņu ir iedarbojušies citādi - izsmalcinātākā veidā? Varbūt pārmaiņas ir ļoti niecīgas? Tādas, kuras viņš nespēj pamanīt, jo tieši to esamība ietekmē viņa spriedumu?
Kā lai to uzzina?
Tomēr viņš joprojām juta pilnīgu lojalitāti pret Mūli. Ja tā nav mainījusies, tad nekas cits galu galā nav svarīgi!
Viņš atkal pievērsās rīcībai. Čanniss kaut ko cītīgi darīja savā istabas galā. Pričers piespieda īkšķa nagu savam rokas raidītājam.
Saņemtā atbilde izraisīja viņā dziļa atvieglojuma vilni un uz mirkli laupīja spēkus.
Rāmā sejas izteiksme neļāva nojaust, ka viņš iekšēji gavilē. Kad Čanniss pagriezās pretī, Pričers zināja, ka šis farss ir tikpat kā galā.
CETURTĀ INTERLŪDIJA
Abi Runātāji sastapās uz ceļa un apturēja viens otru.
- Man ir ziņa no Pirmā Runātāja.
Otra acīs iezibējās tāda kā bažīga piesardzība. Krustpunkts?
- Jā! Kaut mums izdotos nodzīvot līdz rītausmai!
5 VIENS VĪRS UN MŪLIS
Čannisa izturēšanās veidā nekas neliecināja, ka viņš būtu pamanījis jebkādu niecīgu pārmaiņu Pričera attieksmē un abu savstarpējās attiecībās. Izslējies taisnāk uz cietā koka sola, viņš izstiepa kājas sev priekšā.
- Ko jūs domājat par pārvaldnieku?
Pričers paraustīja plecus. - It neko. Katrā ziņā viņš neizskatījās pēc garīga ģēnija. Ļoti nožēlojams Otrā Fonda pārstāvis, ja viņš ir tas, ko jūs domājat.
- Manuprāt, viņš tas nebija. īsti nesaprotu, ko domāt. Iztēlojieties, ka jūs esat Otrā Fonda cilvēks! -Čannisa sejā iegula domīga izteiksme. - Ko darītu jūs? Pieņemsim, ka jūs nojaušat mūsu ierašanās iemeslu. Kā jūs izturētos pret mums?
- Protams, mēģinātu mainīt jūsu psihi.
- Tāpat kā Mūlis? - Čanniss skarbi paskatījās uz viņu. - Ja viņi būtu mūs mainījuši, vai mēs to zinātu? Diezin vai... Bet ja nu viņi to nespēj, ja nu viņi ir tikai psihologi, kaut arī ļoti gudri?
- Tādā gadījumā viņi mūs ātri vien būtu nogalinājuši.
- Un mūsu kuģis? Nē! - Čanniss viszinīgi pacēla rādītājpirkstu. - Pričer, veco zēn, šis ir blefs! Nekas