Istabu, tāpat kā visur Rosemā, apgaismoja elektrības sakarsēta stieple. Pie griestiem karājās viena vienīga spuldze, un tās blāvi dzeltenais spīdums meta uz grīdas trīs dažādas ēnas.
- Tā kā es jutu nepieciešamību izsekot Čannisu, -Mūlis teica, - skaidrs, ka es paredzēju gūt no tā kādu labumu. Tā kā viņš devās uz Otro Fondu ar apbrīnojamu ātrumu un noteiktību, mēs varam saprātīgi pieņemt, ka tieši to es biju gaidījis. Tā kā es nesaņēmu no viņa tiešas ziņas, acīmredzot tam bija kāds šķērslis. Tādi ir fakti. Čanniss, protams, zina atbildi. Arī es to zinu. Vai saprotat, Pričer?
Pričers stūrgalvīgi atbildēja: - Nē, ser.
- Tādā gadījumā es paskaidrošu. Tikai viens cilvēks varēja zināt Otrā Fonda atrašanās vietu un vienlaikus slēpt to no manis. Čannis, man jāteic, ka jūs neesat nodevējs; īstenībā jūs esat Otrā Fonda cilvēks.
Čanniss atspieda elkoņus pret ceļgaliem, saliecās uz priekšu un caur saspringtām lūpām pikti izgrūda: - Kādi ir jūsu tiešie pierādījumi? Dedukcija šodien jau divas reizes ir bijusi maldīga!
- Man ir arī tieši pierādījumi, Čannis. Tos iegūt nebija grūti. Es jums jau sacīju, ka uz man padoto cilvēku psihi ir iedarbojies spēks no ārpuses. Bija skaidrs, ka to izdarīt varēja vai nu a) Nepievērstais, vai b) cilvēks, kurš atrodas tuvu notikumu centram. Iespējamo personu loks bija plašs, tomēr tas nebija neierobežots. Jūs bijāt uzkrītoši veiksmīgs, Čannis. Jūs uzkrītoši patikāt citiem. Jūs uzkrītoši labi sapratāties ar visiem. Tas lika man padomāt...
Un tad es jūs izsaucu pie sevis un piedāvāju vadīt šo ekspedīciju. Tas jūs neiztrūcināja. Es vēroju jūsu emocijas. Jums neradās bažas. Jūs pārāk centīgi tēlojāt pašpaļāvību. Jebkurš patiesi saprātīgs cilvēks par tādu darba piedāvājumu būtu izjutis kaut vai drusciņu nedrošības. Tā kā jūsu apziņa neko tādu neuzrādīja, kļuva skaidrs, ka jūs vai nu esat nejēga, vai ari atrodaties citu spēku l<ontrolē.
Pārbaudīt to bija pavisam vienkārši. Es notvēru jūsu apziņu atslābuma bridi, uz īsu mirkli iedvesu tajā bēdas un tūlīt tās izdzēsu. Pēc tam jūs tik meistarīgi notēlojāt dusmas, ka es gandrīz būtu gatavs apzvērēt, ka jūsu reakcija ir dabiska, - taču pirms tam notika vēl kaut kas. Tajā brīdī, kad es zibenīgi iedarbojos uz jūsu emocijām, vienu mirkli - pavisam īsu mirkli, pirms paguvāt attapties, - jūsu apziņa izrādīja pretestību. Tas bija viss, ko man vajadzēja uzzināt. Neviens man nespētu izrādīt pretestību, pat uz tik īsu mirkli ne, ja viņu nekontrolētu spēks, kas līdzvērtīgs manējam.
Čannisa balss skanēja klusi un pauda rūgtumu: - Un tālāk? Kas tagad notiks?
- Tagad jūs mirsiet un mirsiet kā Otrā Fonda cilvēks. Pats saprotat, ka tas ir pilnīgi neizbēgami.
Un atkal Čanniss raudzījās blastera stobrā. Šoreiz pret viņu to vērsa nevis Pričers, kura prātu ar negaidītu rīcību bija iespējams pavērst sev vēlamā virzienā, bet cilvēks ar tikpat noturīgu un ārējam spēkam nepadevīgu psihi kā viņējā.
Un laika sprīdis, kurā notikušo varētu labot, bija pārlieku īss.
Turpmākās norises diezin vai varētu aprakstīt cilvēks ar ikdienišķām maņām un ikdienišķu neprasmi pārvaldīt savas emocijas.
Galvenā notikumu būtība uzplaiksnīja Čannisa izjūtās īsajā bridi, kamēr Mūļa īkšķis tuvojās ieroča gailim.
Mūļa emocionālās uzbūves pamatā bija cieta un noslīpēta apņēmība, ko neiegrožoja ne mazākā vilcināšanās. Ja Čanniss pēc notikušā būtu vēlējies aprēķināt laiku no Mūļa lēmuma šaut līdz satricinājumam, kas to apturēja, viņš droši vien būtu sapratis, ka viņa rīcībā bijusi apmēram viena sekundes piektdaļa.
Tas bija ļoti maz.
Tajā pašā īsajā bridi Mūlis apjauta, ka Čannisa smadzeņu emocionālais potenciāls pēkšņi ir uzsitis augstu vilni, kaut gan viņš pats nekādu impulsu nejuta, turklāt vienlaikus no gluži negaidītas puses pār viņu nolija stindzinoši ledaina naida šalts.
Tieši šis jaunais emocionālais grūdiens atrāva Mūļa īkšķi no gaiļa. Nekas cits to nebūtu spējis izdarīt, un gandrīz vienlaikus ar šo neparedzēto kustību uzplaiksnīja atskārsme par jauno situāciju.
Acumirklīgā aina bija neatbilstoši īsa salīdzinājumā ar tās dramatisko nozīmīgumu. Mūlis, atrāvis pirkstu no gaiļa, degošām acīm raugās Čannisā. Čanniss stāv pretī sastindzis, vēl neuzdrošinādamies ievilkt elpu. Un Pričers kā paralizēts sēž krēslā; viņa krampjaini savilktie muskuļi, šķiet, tūlīt plīsis; katra šķiedra viņa ķermeni tiecas mesties uz priekšu; viņa pāršķiebtā seja beidzot ir zaudējusi iestudēto neitralitāti un sastingusi baisa naida maskā; viņa acis kā piekaltas veras tikai un vienīgi Mūlī.
Čanniss un Mūlis pārmija tikai dažus vārdus, un šie daži vārdi pilnībā atklāja emocionālās apziņas straumi, kas allaž bijusi tāda tipa cilvēku īstenā sazināšanās forma. Mūsu ierobežotās prāta spējas rada nepieciešamību gan tābrīža, gan turpmākos notikumus pārvērst ikdienišķos un saprotamos vārdos.
Čanniss saspringti teica: - Jūs atrodaties starp divām ugunim, Pirmais Pilsoni. Jūs nespējat kontrolēt divas apziņas vienlaicīgi - vismaz tādā gadījumā, ja viena no tām ir manējā. Tāpēc jums jāizvēlas. Pričers tagad ir atbrīvojies no jūsu ietekmes važām. Es tās pārrāvu. Viņš atkal ir vecais Pričers, tas pats, kurš reiz mēģināja jūs nogalināt: tas pats, kurš uzskata jūs par brīvības, krietnuma un svētuma ienaidnieku; turklāt viņš zina, ka piecus gadus esat turējis viņu pazemojošā bezpalīdzīga dievinātāja stāvoklī. Pašlaik es atturu viņu no rīcības, apspiežot viņa gribu, bet, ja jūs mani nogalināsiet, tas vairs nebūs iespējams, un viņš jūs nonāvēs ātrāk, nekā jūs pagūsiet pacelt blasteru vai pat iedarbināt savas spējas.
Mūlis to saprata gluži labi. Viņš nekustējās.
Čanniss turpināja: - Ja jūs mēģināsiet atgūt kontroli pār viņu, nogalināt viņu vai darīt jebko citu, jūs to neizdarīsiet tik ātri, lai aizkavētu manu nākamo soli.
Mūlis joprojām nekustējās. Vienīgi klusa nopūta liecināja, ka viņš aptver situāciju.
- Tāpēc metiet zemē savu blasteru! - Čanniss sacīja. - Atgriezīsimies iepriekšējās pozīcijās, un jūs varēsiet dabūt Pričeru atpakaļ.
- Es kļūdījos, - Mūlis beidzot teica. - Nedrīkstēju šajā sarunā pieļaut trešās personas klātbūtni. Nedrīkstēju iekļaut vēl vienu mainīgo lielumu. Acīmredzot tā bija kļūda, par kuru jāmaksā.
Viņš nevērīgi nometa blasteru un ar kāju aizspēra to istabas otrā malā. Tajā pašā brīdī Pričers sakņupa un ieslīga dziļā miegā.
- Kad viņš pamodīsies, viss būs pa vecam, - Mūlis vienaldzīgi izmeta.
Abu vīru saziņa kopš brīža, kad Mūļa īkšķis pieskārās blastera gailim, līdz brīdim, kad viņš nosvieda ieroci, bija ilgusi tikai pusotru sekundi.
Bet kaut kur pie pašām uztveres robežām Čanniss ļoti īsu, tikko notveramu mirkli pamanīja Mūļa apziņā uzplaiksnījām slepenu emocionālu zibsni. Un tas joprojām pauda nešaubīgu un pašpaļāvīgu triumfu.
6 VIENS VĪRS, MŪLIS - UN VĒL KĀDS
Ārēji tik atšķirīgie vīri bija šķietami atslābuši no sasprindzinājuma un izturējās gluži nepiespiesti, taču ikviens nervs, ikviens emocionālais detektors abos trīsēja kā nostiepta stīga.
Mūlis pirmoreiz daudzu gadu laikā bija zaudējis pārliecību par sevi. Čanniss savukārt zināja: kaut gan pašreizējā brīdī viņš spēj sevi aizsargāt, tas prasa lielu piepūli, turpretī Mūlim uzbrukums daudz pūļu neprasīs. Izturības sacensībā Mūlis noteikti gūs virsroku.