Taču par to nedrīkstēja domāt. Ļaut Mūlim nojaust savu emocionālo vājumu nozīmētu ielikt ieroci viņa rokās. Savādais, uzvarošais zibsnis Mūļa apziņā bija apliecinājis ļoti daudz.
Vajadzēja iegūt laiku...
Kāpēc pārējie kavējas? Kāds iemesls ir Mūļa pašpārliecībai? Ko pretinieks zina tādu, ko viņš, Čanniss, nezina? Apziņa, kuru viņš vēroja, neko neatklāja. Ja vien viņš spētu lasīt idejas! Un tomēr...
Čanniss skarbi apslāpēja savu domu virpuli. Svarīgs ir tikai viens: iegūt laiku...
- Tā kā pēc mūsu divcīņas par Pričeru jūs esat secinājis un es neesmu noliedzis, ka esmu Otrā Fonda
cilvēks, - Čanniss teica, - varbūt jūs man pastāstīsiet, kāpēc es atlidoju uz Tazendu.
- Nu nē! - Mūlis iesmējās spalgus, pašapzinīgus smieklus. - Es neesmu Pričers! Man jums nekas nav jāpaskaidro. Jūs uzskatījāt, ka jums ir savi iemesli. Lai kādi tie būtu, jūsu rīcība saskanēja ar maniem mērķiem, un vairāk neko man nevajadzēja.
- Tomēr jūsu stāstā ir balti laukumi. Vai Tazenda ir Otrā Fonda mājvieta, kuru jūs cerējāt atrast? Pričers daudz stāstīja par citiem jūsu meklējumiem un par jūsu psiholoģisko ieroci Eblingu Misu. Patiesībā viņš... hm, teiksim, mana nelielā pamudinājuma iespaidā... palaikam šo to izpļāpāja. Padomājiet vēlreiz par Eblingu Misu, Pirmais Pilsoni!
- Kāpēc lai es to darītu? - Kāda pašapziņa!
Čanniss juta, ka šī pašapziņa lauztin laužas uz āru,
it kā jebkādas sākotnējas bažas, ko Mūlis varētu būt jutis iepriekš, ar katru brīdi ietu mazumā.
Apņēmīgi apspiezdams izmisuma uzplūdu, viņš teica: - Vai tiešām tas jūs neinteresē? Pričers man stāstīja, ka Miss par kaut ko bijis ļoti pārsteigts. Viņš drudžaini steidzinājis pārējos, teicis, ka Otrais Fonds pēc iespējas drīzāk jābrīdina. Kāpēc? Kāpēc? Eblings Miss gāja bojā. Otrais Fonds nesaņēma brīdinājumu. Un tomēr Otrais Fonds pastāv.
Mūlis pasmaidīja, un viņa smaids pauda neviltotu apmierinājumu un cietsirdību. - Bet varbūt Otrais Fonds saņēma brīdinājumu. Kāpēc lai citādi Beils Čanniss būtu ieradies uz Kalgana apstrādāt manus cilvēkus? Kāpēc lai viņš būtu uzņēmies nepateicīgo uzdevumu pārspēt mani viltībā? Brīdinājums gluži vienkārši nāca par vēlu.
- Tātad jūs pat nezināt, kas ir Otrais Fonds? - Čan-niss ļāva vaļu nožēlas izpausmei. - Un neko nezināt par visu notikumu dziļāko būtību?
Iegūt laiku!
Mūlis uztvēra Čannisa nožēlu, un viņa acis naidīgi savilkās šaurāk. Viņš ar ierastu kustību paberzēja degunu un atcirta: - Nu tad priecājieties! Kas man būtu jāzina par Otro Fondu?
Čanniss atbildēja uzsvērti un nesteidzīgi, lietodams nevis emocionālus simbolus, bet parastus vārdus. - Cik man zināms, Eblingu Misu visvairāk mulsināja mīklainība, kas apvija Otro Fondu, - viņš teica. - Abas Hari Seldona nodibinātās vienības bija ļoti atšķirīgas. Pirmais Fonds sāka savu esamību ar spožu vērienu, kas divu gadsimtu laikā apžilbināja pusi Galaktikas. Otrais Fonds palika slēpjamies tumsas bezdibeni.
Jūs nesapratīsiet, kāpēc tā notika, ja nemēģināsiet iejusties mirstošās Impērijas laika intelektuālajā gaisotnē. Tas bija absolūto vērtību laiks, lielo vispārinājumu pabeigtības laiks - vismaz domāšanas līmenī. Protams, tā bija kultūras sairuma pazīme, jo ideju tālākai attīstībai ceļā bija uzcelti dambji. Tieši sacelšanās pret šiem dambjiem darīja Seldonu slavenu. Tieši viņa jauneklīgā radošuma pēdējā dzirksts izgaismoja Impērijas norietu un miglaini iezīmēja Otrās Impērijas rītausmu.
- Ļoti dramatiski! Un tālāk?
- Seldons izveidoja abus Fondus atbilstoši psiho-vēstures likumiem, taču viņš skaidrāk par visiem citiem apzinājās, ka pat šie likumi ir relatīvi. Viņš nekad neradīja pabeigtu produktu. Pabeigti produkti der tikai aprobežotiem prātiem. Viņa radītais atradās nepārtrauktā attīstībā, un Otrais Fonds bija šis attīstības instruments. Mēs, īslaicīgās Pasauļu Savienības Pirmais Pilsoni, mēs esam Seldona Plāna sargi. Vienīgi mēs!
- Vai jūs cenšaties ar runāšanu iedvest sev drosmi? - Mūlis nicinoši noprasīja. - Vai arī cerat atstāt iespaidu uz mani? Jo ne Otrais Fonds, ne Seldona Plāns, ne Otrā Impērija man nenozīmē pilnīgi neko un nemodina mani ne līdzjūtību, ne bijību, ne atbildību, ne jebkādas citas emocionālas izjūtas, ko jūs varbūt vēlaties mani iedvest. Un jebkurā gadījumā, nabaga nelga, runājiet par Otro Fondu pagātnē, jo tas ir iznicināts!
Kad Mūlis piecēlās no krēsla un tuvojās viņam, Čan-niss juta, kā pastiprinās viņa apziņai raidītais emocionālais potenciāls. Viņš visiem spēkiem turējās pretī, taču kaut kas nesaudzīgi lauzās viņā, tricinādams un locīdams viņa psihi - locīdams pēc sava prāta.
Aiz muguras viņam slējās siena, bet pretī stāvēja Mūlis, iespiedis kārnās rokas sānos un savilcis lūpas baisā smaidā zem milzīgā deguna.
- Jūsu spēle ir galā, Čannis! - Mūlis teica. - Tā ir galā jums visiem, kuri kādreiz dēvēja sevi par Otro Fondu. Kādreiz! Kādreiz! Ko jūs domājāt, visu šo ilgo laiku sēdēdams un pļāpādams ar Pričeru, kaut gan varējāt notriekt viņu zemē un atņemt viņam blasteru bez jebkādas īpašas piepūles? Atzīstieties, jūs gaidījāt mani, jūs gaidījāt, kad varēsiet tikties ar mani apstākļos, kuri man neizraisītu aizdomas!
Jums par nelaimi, man nekādas aizdomas nebija jāizraisa. Es jūs pazinu. Es jūs teicami pazinu, Beil Čannis no Otrā Fonda!
Bet ko jūs gaidāt tagad? Jūs joprojām izmisīgi man kaut ko stāstāt, it kā nieka vārdi un jūsu balss skaņa varētu pienaglot mani pie krēsla. Un visu laiku, kamēr runājat, jūsu apziņā kaut kas gaida, gaida un joprojām gaida! Bet neviens nenāks šurp. Neviens no tiem, kurus jūs gaidāt, neviens no jūsu sabiedrotajiem nenāks šurp! Jūs šeit esat viens, Čannis, un paliksiet viens! Vai zināt, kāpēc?
Tāpēc, ka jūsu Otrais Fonds, mani vērtējot, pilnīgi un galīgi pārrēķinājās. Es jau agri uzzināju viņu plānus. Viņi domāja, ka es sekošu jums uz šejieni un kļūšu viņiem par gardu mielasta kumosu. Jums vajadzēja kalpot par pievilinātāju - par pievilinātāju nožēlojamam, neattapīgam, vārgam mutantam, kas tik akli un dedzīgi traucas pēc varas, ka iekritīs bedrē atvērtām acīm! Bet vai es biju vārgs un akls mutants, vai es kļuvu par viņu gūstekni?
Interesanti, vai viņiem neienāca prātā, ka diez vai es lidošu šurp bez savas flotes - bez flotes, pret kuras artilēriju viņi ir pilnīgi un nožēlojami bezspēcīgi? Vai viņiem neienāca prātā, ka es negrasos ielaisties sarunās vai vilcināt laiku?
Mani kuģi pirms divpadsmit stundām devās uzbrukumā pret Tazendu, un viņu uzdevums ir tikpat kā paveikts. Tazenda guļ drupās, un tās apdzīvotie centri ir nolīdzināti ar zemi. Viņi neizrādīja nekādu pretestību. Otrais Fonds vairs neeksistē, Čannis, un es - neglītais, ērmīgais vārgulis - esmu Galaktikas valdnieks!
Čanniss spēja tikai nevarīgi papurināt galvu. - Nē... nē...
- Jā... jā... - Mūlis viņu izmēdīja. - Un, kaut arī jūs, visticamāk, esat pēdējais Otrā Fonda pārstāvis, kas vēl palicis dzīvs, arī tas nevilksies ilgi!
Sekoja īss, piesātināts klusuma brīdis, un Čanniss gandrīz iekliedzās asās sāpēs, svešajam spēkam urbjoties viņa apziņas dziļumos.
Mūlis atkāpās soli atpakaļ un nicīgi izmeta: - Veltīgi! Tu neizturēji pārbaudi. Tavs izmisums nav patiess. Tavas bailes nav visaptverošas, cildenas bailes par sava ideāla bojāeju; tās ir sīkas, maziskas bailes par paša personīgo bojāeju.
Un Mūļa vājā plauksta sagrāba Čannisa kaklu. Tvēriens nebija spēcīgs, bet Čanniss to nespēja nokratīt.
- Tu esi mana drošības ķīla, Čannis! Tu esi mans nodrošinājums pret maldiem, pret kļūdainiem vērtējumiem! - Mūļa acis urbās viņā kā naži. Uzstājīgas... Prasīgas...