- Vai es visu esmu pareizi aprēķinājis, Čannis? Vai esmu pārspējis gudrībā tavu Otro Fondu? Tazenda ir iznīcināta, Čannis, pilnīgi iznīcināta! Kāpēc tu joprojām tēlo izmisumu? Kur ir realitāte? Man jāzina realitāte un patiesība! Runā, Čannis, runā, stāsti patiesību! Vai tiešām es neesmu iespiedies tevī pietiekami dziļi? Vai briesmas joprojām pastāv? Runā, Čannis! Kur es esmu maldījies?
Čanniss juta, ka vārdi laužas ārā no mutes. Svešais spēks centās tos izvilkt pret viņa gribu. Viņš sakoda zobus, lai nelaistu tos pār lūpām. Viņš iekoda mēlē. Viņš sasprindzināja ikvienu rīkles muskuli.
Un tad tie izlauzās - mokošiem, varmācīgiem grūdieniem, plēsdami rīkli, mēli un zobus.
- Patiesību... - Čanniss izdvesa. - Patiesību...
- Jā, patiesību! Kas vēl nav izdarīts?
- Seldons nodibināja Otro Fondu šeit. Šeit, kā jau teicu. Es nemeloju. Psihologi atlidoja un pārņēma varu...
- Pār Tazendu? - Mūlis ienira vēl dziļāk Čannisa emociju dzīlēs, nežēlīgi un mokoši tās plosīdams. - Tazendu es esmu iznīcinājis. Tu zini, ko es gribu dzirdēt. Runā!
- Tā nav Tazenda. Es jau teicu, ka Otrā Fonda cilvēki varbūt vispār neieņem valdošu stāvokli. Tazenda ir tikai aizsegs... - Vārdi skanēja gandrīz nesaprotami; tie visiem spēkiem cīnījās pret katru Otrā Fonda cilvēka gribas atomu. - Rosema... Rosema... Rosema ir īstā pasaule...
Mūlis atlaida tvērienu, un Čanniss sabruka mokošu sāpju kaudzē.
- Un tu gribēji mani piemānīt? - Mūlis klusi jautāja.
- Es tevi piemānīju. - Tā bija Čannisa irstošās pretestības pēdējā dzirkstele.
- Bet ne uz ilgu laiku. Tas neglābs ne tevi, ne tavējos. Es uzturu sakarus ar savu floti. Un Tazendai sekos Rosema. Bet vispirms...
Čanniss juta, ka viņu ieskauj melna tumsa, un instinktīvi pacēla roku pie pagurušajām acīm, taču tas nepalīdzēja. Tumsa žņaudza un smacēja, un saplosītā, samocītā apziņa slīga atpakaļ, atpakaļ mūžīgā melnumā, un pēdējā aina viņa acu priekšā bija triumfējošais Mūlis - maikste ar garu, gaļīgu degunu, kas raustījās uzvaras smieklos.
Skaņa izgaisa. Mīlošā tvērienā ap viņu kļāvās tumsas rokas.
Tā beidzās ar sprakstu, kas atgādināja zibens uzliesmojumu, un Čanniss lēni atguvās. Aizmiglotajās acīs ar sāpīgu grūdienu atgriezās redze.
Viņam neciešami sāpēja galva, un piespiest tai plaukstu viņš spēja tikai ar mokošu piepūli.
Acīmredzot viņš bija dzīvs. Rāmi kā pūkas, ko satvērusi viegla vēja pūsma, viņa domas norima un sagula vietā. Viņš juta sevi ieplūstam mieru, un šis miers nāca no ārpuses. Lēni un ar pūlēm viņš pagrieza galvu, un pār viņu nolija spējš atvieglojuma vilnis.
Durvis bija atvērušās, un uz sliekšņa stāvēja Pirmais Runātājs. Čanniss mēģināja runāt, iesaukties, brīdināt, taču viņa mēle bija sastingusi, un viņš zināja, ka Mūļa īpašais spēks joprojām tur viņu ciešos žņaugos un apslāpē runas spējas.
Viņš vēlreiz pagrieza galvu. Mūlis joprojām bija turpat istabā. Viņa acis zvēroja un seja bija sašķiebta dusmās. Viņš vairs nesmējās, bet atieza zobus plēsonīgā smaidā.
Čanniss juta slīdam pār sevi Pirmā Runātāja dziedinošo garīgo spēku, bet nākamajā brīdī tīkamo mieru nomainīja saltas tirpas: viņa apziņa sastapās ar Mūļa pretestības sienu un atrāvās atpakaļ.
Mūļa skarbajā balsī skanēja niknums, kas dīvaini kontrastēja ar kalsno ķermeni. - Tātad vēl kāds ir ieradies mani apsveikt! - Veiklie asā prāta taustekļi izstiepās ārpus istabas un sniedzās tālāk... tālāk...
- Jūs esat viens, - viņš teica.
- Es esmu pilnīgi viens, - Pirmais Runātājs apstiprināja. - Man vajadzēja būt vienam, jo tieši es pirms pieciem gadiem kļūdījos, paredzēdams jūsu nākotnes darbības. Es būtu daļēji gandarīts, ja varētu labot šo kļūdu bez citu palīdzības. Diemžēl es nebiju rēķinājies ar jūsu Emocionālās Atgrūšanas Lauka spēku, kas aptver šo vietu. Man vajadzēja krietnu laiku, lai to pārvarētu. Apsveicu jūs par tik prasmīgu Lauka izveidi!
- Iztiksim bez apsveikumiem! - Mūlis naidīgi atcirta. - Nepūlieties sacīt man komplimentus! Vai esat ieradies tādēļ, lai pievienotu savas sašķaidītās smadzenes tām, ko atstās jūsu valstības sadragātais pīlārs?
Pirmais Runātājs pasmaidīja. - Šis cilvēks, kuru jūs saucat par Beilu Čannisu, nevainojami veica savu misiju, jo vairāk tāpēc, ka viņš ne tuvu nevar mēroties ar jūsu psihiskajām spējām. Protams, es redzu, ko jūs ar viņu esat izdarījis, tomēr pat tagad iespējams, ka mēs pilnībā atjaunosim viņa agrākos spēkus. Viņš ir drosmīgs cilvēks, ser. Viņš brīvprātīgi pieteicās šim uzdevumam, kaut gan mūsu matemātiskie aprēķini paredzēja, ka viņa psihe var saņemt milzīgu triecienu - daudz bīstamāku kaitējumu nekā fizisks sakropļojums.
Čannisa prāts pulsēja veltīgās pūlēs pateikt to, ko viņš gribēja, bet nespēja pateikt; izkliegt brīdinājumu, ko viņš gribēja, bet nespēja izkliegt. Viņš spēja vienīgi raidīt nepārtrauktu baiļu plūsmu - bailes, bailes...
Mūlis saglabāja mieru. - Jūs, protams, zināt, ka Ta-zenda ir iznīcināta.
- Zinu. Jūsu flotes uzbrukumu mēs paredzējām jau iepriekš.
- Jā, droši vien! - Mūlis drūmi izmeta. - Tomēr jūs to nenovērsāt, vai ne?
- Nē, mēs to nenovērsām. - Pirmā Runātāja emocionālā attieksme bija nepārprotama. Tā pauda nepatiku un sašutumu par sevi. - Un vispirmām kārtām tā bija mana vaina, nevis jūsējā. Pirms pieciem gadiem mēs nezinājām, cik liels ir jūsu spēks. Jau kopš paša sākuma - kopš brīža, kad jūs sagrābāt Kalganu, - mēs nojautām, ka jums piemīt spējas kontrolēt cilvēku emocijas. Tas mūs īpaši nepārsteidza, Pirmais Pilsoni, un tūlīt es jums paskaidrošu, kāpēc.
Tāda emocionālā iedarbība, kas ir jūsu un manos spēkos, savā būtībā nav jauna parādība. Patiesībā tās aizmetņi mājo cilvēka smadzenēs. Vairākums cilvēku spēj lasīt emocijas primitīvā līmenī, lietišķi asociējot tās ar sejas izteiksmi, balss intonāciju un tā tālāk. Daudziem dzīvniekiem šīs spējas piemīt augstākā pakāpē: viņi nereti vadās pēc ožas, un viņu emocijas, protams, nav tik komplicētas.
īstenībā cilvēkos mīt daudz lielākas spējas, taču tieša emocionālā kontakta spēks sāka vājināties līdz ar valodas attīstību jau pirms miljona gadu. Mūsu Otrā Fonda izcilais nopelns ir tas, ka šī aizmirstā maņa ir zināmā mērā atjaunota.
Tomēr mēs nepiedzimstam ar spēju to pilnībā izmantot. Miljons atrofijas gadu ir milzīgs šķērslis, un mums šī maņa ir jāizkopj, jāvingrina, tāpat kā mēs vingrinām muskuļus. Un šeit, lūk, ir galvenā atšķirība. Jūs piedzimāt ar šo spēju.
To visu mēs varējām aprēķināt. Varējām aprēķināt arī iespaidu, ko šāda maņa spēj panākt saskarē ar cilvēkiem, kuriem tā nepiemīt. Redzīgais aklo karaļvalstī! Mēs aprēķinājām pakāpi, līdz kādai jūs var pārņemt lielummānija, un domājām, ka esam gatavi gaidāmajai situācijai. Tomēr divu faktoru dēļ mēs nebijām gatavi.
Pirmkārt, tā bija jūsu maņas augstā pakāpe. Mēs spējam veidot emocionālu kontaktu tikai tiešā saskarsmē, vaigu vaigā, un tāpēc esam bezpalīdzīgāki pret fizisku iedarbību, nekā varētu domāt. Mūsu gadījumā ļoti svarīgs ir redzes attēls. Jums ir citādi. Jūs neapšaubāmi spējat kontrolēt cilvēkus un, vēl vairāk, īstenot personīgu emocionālo iedarbību arī tad, ja objekti nav redzami un dzirdami. To mēs atklājām pārāk vēlu.
Otrkārt, mēs nezinājām jūsu fiziskos trūkumus, vispirms jau to, kurš jums šķita sevišķi svarīgs un kura dēļ jūs pieņēmāt Mūļa vārdu. Mēs neparedzējām, ka jūs esat ne vien mutants, bet arī sterils mutants, un nerēķinājāmies ar to, ka jūsu mazvērtības komplekss ir radījis papildu psihisko traumu. Mēs paredzējām tikai lielummāniju, bet nerēķinājāmies ar izteikti psihopā-tisku paranoju.