Mūlis bija pielēcis kājās. - Jūs uzdrošināties apgalvot, ka arī Rosema nav Otrā Fonda atrašanās vieta?
Čanniss, gulēdams uz grīdas, juta, ka Pirmā Runātāja garīgais spēks pilnīgi pārrauj viņa iekšējās važas, un uzslējās sēdus. Viņam izlauzās skaļš, neticīgs kliedziens: - Tātad Rosema nav Otrais Fonds?
Visas viņa dzīves atmiņas, zināšanas un pieredze savērpās neaptveramā, juceklīgā virpuli.
Pirmais Runātājs pasmaidīja. - Redziet nu, Pirmais Pilsoni! Čanniss ir tikpat satriekts kā jūs. Protams, Rosema nav Otrais Fonds. Mēs taču neesam plānprātiņi, lai paši vestu savu izcilāko, stiprāko un bīstamāko ienaidnieku uz mūsu pasauli. Ak nē!
Lai jūsu flote bombardē Rosemu, Pirmais Pilsoni, ja jums tas vajadzīgs! Lai tā iznicina visu, ko spēj! Jo jūs varat nogalināt tikai Čannisu un mani, un tas ne mazākā mērā neuzlabos jūsu situāciju. Jo Otrā Fonda ekspedīcija uz Rosemu, kas ilga trīs gadus un darbojās šeit kā ciemata Vecajie, vakar iekāpa kuģī un pašlaik lido atpakaļ uz Kalganu. Protams, viņi pratis izvairīties no jūsu flotes un ieradīsies uz Kalgana vismaz dienu agrāk, nekā tur varētu nokļūt jūs, un tāpēc es jums to stāstu pavisam atklāti. Ja es neatsaukšu savu pavēli, jūs pēc atgriešanās pārliecināsieties, ka jūsu Impērija ir sadumpojusies, jūsu valstība ir sabrukusi, un lojāli jums būs palikuši vairs tikai viri no šejienes flotes! Viņi būs bezcerīgā mazākumā. Turklāt Otrā Fonda cilvēki būs kopā ar jūsu Kalgana mājas floti un gādās, lai jūs nevienu vairs nevarētu sev pievērst no jauna. Jūsu Impērijai ir pienācis gals, mutant!
Mūlis lēni nokāra galvu. Dusmas un izmisums ar katru bridi vairāk slāpēja viņa prāta aktivitāti. - Jā. Par vēlu... Par vēlu... Tagad es saprotu.
- Tagad jūs saprotat, - Pirmais Runātājs apstiprināja. - Un tagad vairs nesaprotat.
Izmisuma bridi, kad Mūļa apziņa īsu mirkli bija atstājusi vaļā ieejas durvis, Pirmais Runātājs - jau iepriekš sagatavojies un paredzējis gaidāmās sekas - bija ātri iespiedies tajā. Vajadzēja tikai niecīgu sekundes daļiņu, lai paveiktu pārmaiņu līdz galam.
Mūlis pacēla skatienu un jautāja: - Tātad es lidošu atpakaļ uz Kalganu?
- Noteikti. Kā jūs jūtaties?
- Ļoti labi. - Viņš sarauca pieri. - Kas jūs esat?
- Vai tam ir kāda nozīme?
- Protams, ne. - Atmetis šo domu, viņš pieskārās Pričera plecam. - Mostieties, Pričer, mēs lidojam mājās!
Pēc divām stundām Beils Čanniss bija tiktāl atspirdzis, lai spētu celties un staigāt. - Vai Mūlis nekad vairs neatcerēsies, kas noticis? - viņš jautāja.
- Nekad. Viņš ir saglabājis savas spējas un savu Impēriju, taču motivācija viņam tagad ir pilnīgi citāda. Otrā Fonda jēdziens ir pilnīgi izdzēsts no viņa apziņas, un viņu ir pārņēmis miers. Nedaudzos gadus, ko slimīgais fiziskais stāvoklis viņam vēl atvēlēs, viņš jutīsies daudz laimīgāks. Un, kad viņš būs miris, Seldona Plāns turpināsies - tādā vai citādā veidā.
- Un vai tiešām tā ir patiesība, - Čanniss nerimās, - vai tiešām tā ir patiesība, ka Rosema nav Otrais Fonds? Es varētu apzvērēt... nudien, es taču zinu, ka ir! Es neesmu jucis!
- Jūs neesat jucis, Čannis, tikai jūsu apziņa ir mainīta, kā es jau teicu. Rosema nav Otrais Fonds. Nāciet! Arī mēs atgriezīsimies mājās.
PĒDĒJA INTERLUDIJA
Beils Čanniss sēdēja mazā, balti flīzētā istabā un ļāvās pilnīgam atslābumam. Viņš jutās labi, dzīvodams tikai pašreizējam brīdim. Viņš redzēja sienas, logu un zāli aiz loga. Tās bija bezvārdu esamības. Tikai lietas. Viņš redzēja gultu, krēslu un grāmatas, kas rāmi atklāja skatienam lappusi pēc lappuses uz ekrāna gultas kājgalī. Viņš redzēja kopēju, kad tā atnesa ēdienu.
Sākumā viņš bija centies sasaistīt nejauši dzirdētas frāzes. Tās, ko bija izdevies uztvert no divu cilvēku sarunas.
Viens bija teicis: - Pašlaik ir pilnīga afāzija. Bijušais ir izdzēsts, un šķiet, ka bez nevēlamām sekām. Vajadzēs vēl tikai atjaunot viņa sākotnējo smadzeņu darbību.
Viņš mehāniski atcerējās skaņas, un nezināma iemesla dēļ tās izklausījās savādas - it kā tajās slēptos kāda nozīme. Bet nebija vērts par to domāt.
Patīkamāk bija gulēt uz bezvārda priekšmeta un vērot skaistās, mainīgās krāsas uz bezvārda sienas sev pretī.
Un tad kāds ienāca un kaut ko darīja ar viņu, un pēc tam viņš ilgi gulēja miegā.
Un, kad tas bija pagājis, gultu pēkšņi sauca par gultu, un viņš zināja, ka atrodas slimnīcā. Atmiņā uznirušie vārdi ieguva jēgu.
Viņš piecēlās sēdus. - Kas ar mani notiek?
Līdzās sēdēja Pirmais Runātājs. - Jūs atrodaties Otrajā Fondā un esat atguvis apziņu - savu sākotnējo apziņu.
- Jā! Jā! - Čanniss aptvēra, ka ir viņš pats, un nākamajā mirklī viņu pārņēma neaprakstāma pacilātība un līksme.
- Un tagad sakiet, - Pirmais Runātājs teica, - vai pašlaik jūs zināt, kur atrodas Otrais Fonds?
Ar milzu spēku Čannisam pāršalca patiesības vilnis, un bridi viņš nespēja atbildēt. Tāpat kā iepriekš Eblings Miss, viņš juta vienīgi visaptverošu, apdullinošu izbrīnu.
Beidzot viņš pamāja ar galvu. - Pie Galaktikas zvaigznēm, jā, tagad es zinu!
II DAĻA
MEKLĒJUMI: FONDS
Darella, arkadī. Rakstniece, dzimusi 11.5.362. F. Ē., mirusi 1.7.443. F. Ē. Kaut gan sākotnēji Arkādi Darella bija romānu rakstniece, visplašāko popularitāti viņa ieguva ar savas vecmāmiņas Beitas Darellas biogrāfiju. Informācija, kuru devusi vecmāmiņas tiešā pieredze, vairākus gadsimtus ir kalpojusi viņai par galveno izziņas avotu attiecībā uz Mūli un viņa laiku... Tāpat kā “Neatklātās atmiņas”, rakstnieces romāns “Vēl un vēlreiz” aizraujoši atspoguļo spožo Kalgana sabiedrību Starpposma perioda sākumā, un tā pamatā atbilstoši autores apgalvojumam ir viņas ceļojums uz Kalganu jaunības gados....
GALAKTIKAS ENCIKLOPĒDIJA
.
7 ARKĀDIJA
Arkādija Darella enerģiski pavēstīja sava transkri-bētāja iemutnclass="underline"
- A. Darella. “Seldona Plāna nākotne”.
Pēc tam viņa apņēmīgi nodomāja, ka vēlāk, kad būs kļuvusi par ievērojamu rakstnieci, viņa visiem saviem darbiem pievienos vārdu “Arkadi”. Tikai Arkādi. Un bez uzvārda.
“A. Darella” bija bezgaumīgs apzīmējums, kas derēja tikai skolas domrakstiem kompozīcijas un retorikas mācībā. Tā pieklājās rakstīt ari visiem pārējiem skolēniem, izņemot Ālintu Dāmu, jo visa klase smējās, kad viņš skaļi izlasīja kombināciju A. Dams. Turklāt Arkādijas vārds viņai mazotnē bija dots tāpēc, ka tā savulaik sauca viņas vecvecmāmiņu; vecākiem nudien nav ne mazākās iztēles!
Tagad, kad viņai bija četrpadsmit gadu un divas dienas, varētu gaidīt, ka vecāki atzīs vienkāršo faktu, ka viņa ir pieaugusi, un piekritis viņas izvēlei lietot “Arkādi” vārdu. Viņa saknieba lūpas, domās iztēlojoties, kā tēvs mirkli atrauj skatienu no sava grāmatu projektora, lai pasacītu: “Ja tagad tu gribi izlikties, ka tev ir deviņpadsmit, Arkādij, ko tu darīsi, kad tev būs divdesmit pieci gadi un puiši domās, ka tev ir trīsdesmit?”
No savas vietas īpašajā atpūtas krēslā, izstiepusies šķērsām pāri tā parocēm un ērtajai iedobei, viņa redzēja savu atspulgu tualetes galdiņa spogulī. Skatu mazliet traucēja pašas pēda ar nevērīgi īkšķim uzmesto mājas kurpi, tāpēc viņa to pievilka klāt un apsēdās taisni, nedabiski izstiepdama kaklu, jo bija pārliecināta, ka tas viņu padara par pāris collām slaidāku un karaliskāku.