Kādu brīdi Arkādija domīgi pētīja savu seju - pārāk apaļa! Mazliet pavērusi zobus starp sakniebtām lūpām un izstiepusi vaigus, viņa secināja, ka seja kļūst nedabiski kalsna, vienalga, no kuras puses skatītos. Viņa ātri pārlaida lūpām mēli, mazliet paverot tās un piešķirot tām miklu maigumu. Pēc tam viņa teatrālā gurdumā nolaida plakstiņus - ek, piķis, kaut vien vaigi nebūtu tik muļķīgi sārti!
Piespiedusi pirkstus acu ārējiem kaktiņiem, viņa mēģināja pavilkt plakstiņus drusku augšup, lai panāktu mīklaini eksotisko gurdumu, kāds raksturīgs sievietēm no iekšējo zvaigžņu sistēmām, taču plaukstas traucēja redzēt un seja nebija īsti saskatāma.
Tad viņa izslēja zodu, notvēra savu atspulgu puspro-filā un, kaut gan acis bija mazliet saspringtas no sāniskā skatiena un kakla muskuļi drusku smeldza, sacīja balsī oktāvu zemāk par dabisko augstumu: - Nē, nudien, tēt, ja tu domā, ka man kaut mazmazdrusciņ rūp, ko domā daži muļķa puikas, tad...
Tajā brīdī viņa atcerējās, ka mikrofons plaukstā joprojām ir ieslēgts, un, īgni izmetusi: - Sasodīts! -, nospieda slēdzi.
Uz bāli violetās papīra lapas ar persiku krāsas līniju kreisajā pusē rindojās šādi vārdi:
“A. DARELLA, “SELDONA PLĀNA NĀKOTNE”
Nē, nudien, tēt, ja tu domā, ka man kaut mazmaz-drusciņ rūp, ko domā daži muļķa puikas, tad...
Sasodīts!”
Viņa pikti izvilka lapu no aparāta, un tās vietā ar klusu klikšķi iekrita cita.
Tomēr neapmierinātības izteiksme sejā drīz izgaisa, un meitenīgās lūpas savilkās apmierinātā smaidā. Viņa uzmanīgi nopētīja papīra lapu. Viss kārtībā! Tieši tas, kas vajadzīgs patiesai elegancei un šarmam. Un rokraksts piešķir īsto noskaņu.
Aparāts bija piegādāts pirms divām dienām par godu viņas pirmajai pieaugušas meitenes dzimšanas dienai. Viņa bija teikusi: “Bet, tēt, tāda ierīce ir katram -pilnīgi katram mūsu klasē, kurš kaut cik apzinās savu vērtību! Taustiņu aparatūru lieto vairs tikai daži veci nejēgas...”
Pārdevējs bija teicis: "Šis ir pats kompaktākais modelis un vienlaikus vislabāk piemērojams dažādām vajadzībām. Tas nodrošina nevainojamu pareizrakstību un interpunkciju atbilstoši teikuma saturam. Izglītībā tas ir neatsverams palīgs, jo māca skaidri runāt un pārvaldīt elpu, turklāt attīsta prasmīgu un elegantu izteiksmes veidu, kas savukārt nosaka pareizu pieturzīmju lietojumu.”
Un pat pēc tam tēvs bija mēģinājis dabūt viņai aparātu ar taustiņiem un drukātāju, it kā viņa būtu kaut kāda izkaltusi, vecmeitās aizķērusies skolotāja!
Tomēr beigu beigās piegādātais modelis bija tieši tāds, kā viņa vēlējās, kaut arī panākts ar lielāku činkstēšanu un dīkšanu, nekā piederētos cienījamam
četrpadsmit gadu vecumam, un tagad viņai priekšā gulēja pievilcīgā un ļoti sievišķīgā rokrakstā aprakstīta lapa ar elegantiem, gracioziem lielajiem sākumburtiem. Pat transkribētāja atveidotais “Sasodīts!” izstaroja savdabīgu šarmu.
Tomēr tekstu vajadzēja izlabot, un viņa apsēdās krēslā taisni, lietišķi novietoja pretī pirmo melnraksta variantu un atsāka skaidri un izteiksmīgi runāt. Viss bija, kā pienākas: vēders ievilkts, krūtis izslietas, elpa ritmiska un pārdomāta. Ar dramatisku pieskaņu balsi Arkādija sāka lasīt:
- “Seldona Plāna nākotne.
Esmu pārliecināta, ka Fonda pagātnes vēsture ir labi zināma mums visiem, kam laimējies izglītoties mūsu planētas prasmīgajā un teicamu pedagogu vadītajā skolu sistēmā.”
(Nav ne vainas! Tas labvēlīgi noskaņos to pretīgo veceni mis Erlkingu.)
“Šī vēsture lielā mērā ir Hari Seldona izcilā Plāna vēsture. Tie ir neatdalāmi jēdzieni. Taču šodien galvenais jautājums daudziem cilvēkiem ir tāds: vai šis Plāns turpinās īstenoties atbilstoši savai viedajai iecerei vai ari nožēlojami sabruks, vai varbūt ir sabrucis jau šobrīd?
Lai to saprastu, vispirms ir ieteicams īsumā pārskatīt galvenās Plāna idejas, ciktāl tās līdz šim izpētītas un darītas zināmas cilvēku sabiedrībai.”
(ŠI daļa solījās būt viegla, jo iepriekšējā semestri viņa bija apguvusi mūsdienu vēstures kursu.)
“Gandrīz pirms četriem gadsimtiem, kad Pirmā Galaktikas Impērija pārdzīvoja lejupslīdi, virzīdamās
pretī pirmsnāves paralīzei, kāds cilvēks - izcilais Hari Seldons - paredzēja tās gaidāmo galu. Izmantodams psihovēstures zinātni, kuras matemātiskā komplecē-tība sen ir aizmirsta...”
(īsu bridi viņa šaubīdamās apklusa. “Komplecētība” izklausījās pareizi, tomēr rakstītā formā vārds izskatījās kaut kā dīvaini. Ek, būs jau labi, aparāts taču nevar kļūdīties.)
“...viņš kopā ar saviem līdzbiedriem spēja aprēķināt lielo sociālo un ekonomisko strāvojumu gaitu, kas tolaik iezīmēja Galaktikas likteni. Viņi paredzēja, ka Impērija, atstāta savā ziņā, sabruks un pēc tam vismaz trīsdesmit tūkstošus gadu valdīs anarhija un haoss, iekams izveidosies jauna Impērija.
Novērst Lielo Kritienu bija par vēlu, taču pastāvēja iespēja vismaz saīsināt haosa starpposmu. Tāpēc Plāns tika izstrādāts tā, lai Otro Impēriju no Pirmās šķirtu tikai viens gadu tūkstotis. Pašlaik rit šī gadu tūkstoša ceturtais gadsimts, un daudzas cilvēku paaudzes ir dzīvojušas un mirušas, kamēr Plāns turpinājis savu neapturamo darbību.
Hari Seldons nodibināja divus Fondus Galaktikas pretējos galos un darīja to tādā veidā un tādos apstākļos, kas nodrošinātu vislabāko matemātisko risinājumu viņa psihovēsturiskajai problēmai. Vienā no tiem, tas ir, mūsu Fondā, kas nodibināts šeit uz Termina, koncentrējās Impērijas eksaktās zinātnes, un ar šo zinātņu palīdzību Fonds spēja atvairīt uzbrukumus no Impērijas tālāko nostūru barbariskajām karalistēm, kuras bija atdalījušās un kļuvušas neatkarīgas.
Fonds spēja ne vien atsist uzbrukumus, bet pat pakļaut šis īslaicīgās karalistes ar vairāku gudru un
drosmīgu vadoņu palīdzību. Tādi vīri kā Salvors Har-dins un Hobers Mallovs prata asredzigi interpretēt Plānu un izvadīt mūsu zemi cauri...”
(Šeit viņa atkal gribēja sacīt “komplecētībām” tomēr nolēma otrreiz neriskēt.)
“...sarežģītām situācijām. Visas mūsu planētas joprojām godina viņu piemiņu, kaut gan pagājuši jau vairāki gadsimti.
Laika gaitā Fonds izveidoja komerciālu sistēmu, kas kontrolēja lielu daļu no Galaktikas sivenniešu un anakreoniešu sektoriem un pat sakāva paliekas no vecās Impērijas, ko vadīja tās pēdējais ievērojamais ģenerālis Bels Raioss. Šķita, ka nekas vairs nevar apturēt Seldona Plāna darbību. Ikviena Seldona plānotā krīze bija iestājusies paredzētajā laikā un sekmīgi atrisināta, un līdz ar katru risinājumu Fonds bija spēris vēl vienu milzu soli pretī Otrajai Impērijai un mieram.
Un pēc tam...”
(Šajā vietā viņas elpa mazliet aizrāvās un vārdi šņācoši izskanēja caur zobiem, tomēr transkribētājs tos uzrakstīja tikpat mierīgi un glīti kā līdzšinējo tekstu.)
“...kad Pirmās Impērijas beidzamās atliekas bija pazudušas un sabrukušā milža drupas pārvaldīja tikai neprasmīgi karavadoņi...”
(Šo teikumu viņa bija aizņēmusies no pagājušajā nedēļā skatītā videotrillera, bet tas nebija bīstami, jo vecā mis Erlkinga klausījās vienīgi simfonijas un lekcijas, tāpēc viņa to neuzzinās.)
“...tad parādījās Mūlis.
Šis dīvainais cilvēks Plānā nebija paredzēts. Viņš bija mutants, kura dzimšanu nebija iespējams prognozēt. Viņam piemita neparasta un mīklaina spēja kontrolēt
un ietekmēt cilvēku emocijas un tādējādi pakļaut tos savai gribai. Zibenīgā ātrumā viņš kļuva par iekarotāju un Impērijas veidotāju, līdz beidzot sakāva arī pašu Fondu.