Tomēr viņam neizdevās iegūt visaptverošu varu, jo pirmajā vērienīgajā izrāvienā viņu apturēja izcilas sievietes gudrība un drosme...”
(Te nu atkal bija vecu vecā problēma! Tēvs noteikti uzstātu, lai viņa nekad neatgādina, ka ir Beitas Darellas mazmeita. Bet visi taču tikpat to zina, un Beita patiešām bija viena no izcilākajām pagātnes sievietēm, un viņa patiešām bija apturējusi Mūli saviem spēkiem, bez citu palīdzības!)
“...kaut gan viņas patiesais stāsts visā pilnībā ir zināms tikai pavisam nedaudziem.”
(Nav slikti! Ja tas būs jālasa priekšā klasei, pēdējo teikumu varētu izrunāt noslēpumainā intonācijā, un gan jau kāds apjautātos, kas tas ir par patieso stāstu, un tad... un tad, ja uzdod tik tiešu jautājumu, vienkārši vairs nav citas iespējas kā pastāstīt patiesību, vai ne? Domās viņa jau sacerēja aizvainotu un daiļrunīgu aizbildinājumu savam tēvišķi bargajam sencim.)
“...Pēc pieciem ierobežotas valdīšanas gadiem notika jauna pārmaiņa, kuras iemesli nav zināmi, un Mūlis atmeta visus turpmākos iekarojumu plānus. Pēdējos piecus gadus viņš aizvadīja kā gudrs un labdabīgs valdnieks.
Daži apgalvo, ka šo pārmaiņu Mūlī esot izraisījusi Otrā Fonda iejaukšanās. Tomēr nevienam nav izdevies precīzi noskaidrot šī Otrā Fonda atrašanās vietu, un neviens precīzi nezina tā funkcijas, tāpēc šī teorija ir palikusi bez pierādījuma.
Kopš Mūļa nāves ir izaugusi un aizgājusi vesela paaudze. Kāda būs turpmākā nākotne bez viņa iejaukšanās? Viņš apturēja Seldona Plānu un, šķiet, to pat sagrāva, tomēr drīz pēc viņa nāves Fonds atdzima no jauna, kā liesmainā Nova paceļas no mirstošas zvaigznes nedzīvajiem pelniem.”
(To viņa bija izdomājusi pati.)
"Un mūsu planēta Termins atkal ir kļuvusi par komerciālas federācijas centru un atjaunojusies gandrīz tikpat varena un bagāta kā pirms iekarojuma, turklāt tā ir vēl mierīgāka un demokrātiskāka nekā agrāk.
Vai tas bija izplānots? Vai Seldona dižais sapnis joprojām dzīvo, un vai pēc sešsimt gadiem izveidosies Otrā Galaktikas Impērija? Es tam ticu, jo...”
(Šī bija pati svarīgākā daļa. Mis Erlkingai allaž patika lieliem, sarkaniem burtiem uzkricelēt lapas malā pretīgas piezīmes apmēram tādā garā: “Bet tas ir tikai apraksts. Kāda ir tava personīgā attieksme? Padomā! Izpaud sevi! Ieskaties savā dvēselē!” Ieskaties savā dvēselē... Daudz nu gan viņa sajēdz par dvēseli, šī maikste ar dzelteno ģīmi, kas nav spējīga pat pasmaidīt!)
“...politiskā situācija nevienā laikmetā nav bijusi tik labvēlīga kā tagad. Vecā Impērija ir neatgriezeniski mirusi, un Mūļa valdīšanas periods pielika punktu ieilgušajai karavadoņu ērai. Galaktikas apkārtējo teritoriju lielākajā daļā valda civilizācija un miers.
Vēl vairāk: Fonda iekšējā gaisotne ir veselīgāka nekā jebkad. Despotiskos laikus pirms iekarojuma, kad valdīja mēri ar mantošanas tiesībām, ir nomainījušas agrākās demokrātiskās vēlēšanas. Neatkarīgo Tirgotāju dumpīgās pasaules ir aizgājušas pagātnē tāpat kā
netaisnība un nevienlīdzība, kas pavadīja bagātības uzkrāšanos nelielas cilvēku saujiņas rokās.
Tāpēc nav iemesla baidīties no nākotnes nelaimēm, ja vien taisnība nav minējumam, ka draudus rada pats Otrais Fonds. Tiem, kuri tā domā, nav nekādu pamatojumu vai liecību, un tos vada tikai miglainas bailes un māņticība. Es domāju, ka mums jātic sev pašiem, savai tautai un Hari Seldona Plānam, un šī ticība gaisinās no mūsu sirdīm un prātiem visas šaubas un...”
(Hm-m-m... Izklausās briesmīgi nodeldēti, bet nobeigumā taču kaut kas tāds tiek gaidīts.)
“...tāpēc es saku:...”
Šajā vietā Seldona Plāns apstājās, jo aiz loga tobrīd atskanēja kluss klauvējiens, un, kad Arkādija pagriezdamās atspiedās uz vienas krēsla paroces, viņa aiz stikla rūts ieraudzīja smaidošu seju, kuras simetriskos vaibstus interesanti akcentēja īsa, vertikāla līnija - lūpām piespiests pirksts.
Pēc neilgas pauzes, kuras uzdevums bija uzklāt sejai pārsteiguma izteiksmi, Arkādija piecēlās no krēsla, aizgāja līdz platajam logam, aiz kura bija parādījies piepešais rēgs, un, nometusies uz dīvāna zem palodzes, vērīgi paskatījās ārā.
Smaids sejā aiz loga ātri nodzisa. Vienas plaukstas pirksti cieši līdz baltumam bija ieķērušies palodzē, bet otra izdarīja ašu, lūdzošu kustību. Arkādija nesteidzīgi paklausīja un nospieda pogu, kura līdzeni ieslidināja loga apakšējo trešdaļu sienas atverē. Istabā ieplūda silta pavasara vēsma, sajaukdamās ar iekštelpu kondicio-nēto gaisu.
- Jūs netiksiet iekšā! - viņa pašapmierināti teica. - Visiem logiem priekšā ir drošības ekrāni, un iekļūt
var tikai savējie. Ja mēģināsiet līst tālāk, visā mājā atskanēs trauksmes signāli. - Pēc īsa klusuma brīža viņa piebilda: - Jūs izskatāties diezgan muļķīgi, karādamies tur, uz dzegas. Ja nebūsiet uzmanīgs, jūs kritīsiet un lauzīsiet kaklu. Un nolauzīsiet daudz vērtīgu puķu.
- Tad varbūt mēs varam vienoties, - sacīja vīrietis aiz loga, jo bija domājis tieši to pašu, tikai mazliet citādi izvietodams apzīmētājus, - ka jūs atvienojat drošības ekrānu un ielaižat mani istabā?
- Tas nebūtu gudri darīts, - Arkādija atbildēja. - Jūs droši vien esat sajaucis adreses, jo es neesmu no tām, kas tik vēlā stundā laiž savā... savā guļamistabā svešus vīriešus. - To teikdama, viņa pa pusei nolaida plakstiņus un palūkojās svešiniekā ar tumši kaismīgu skatienu - vai vismaz mēģināja tādu atdarināt.
No jaunā svešinieka sejas pazuda jebkādas jautrības pazīmes. Viņš nomurmināja: - Šī taču ir doktora Darella māja, vai ne?
- Kāpēc lai es jums to stāstītu?
- Ak, Galaktika! Tādā gadījumā palieciet sveika...
- Ja jūs lēksiet lejā, jaunais cilvēk, es pati iedarbināšu trauksmi. - (To viņa teica ar apzinātu un izsmalcinātu ironiju, jo Arkādijas vērīgajām acīm iebrucējs šķita vismaz trīsdesmit gadu vecs - tātad nepavisam ne jauns.)
Sekoja vēl viens klusuma brīdis. Tad vīrietis saspringtā balsī jautāja: - Nu labi, meitenīt, ja jūs negribat, lai es palieku šeit, un negribat, lai es eju projām, ko tad īsti jūs gribat?
- Acīmredzot jums būs jānāk iekšā. Doktors Darells patiešām šeit dzīvo. Es tūlīt atvienošu drošības ekrānu.
Piesardzīgi paskatījies apkārt, jaunais vīrietis pastiepa roku cauri loga ailai, tad pievilkās un pārkāpa pāri palodzei. Ar piktu, asu kustību nopurinājis ceļgalus, viņš pietvīkušu seju paskatījās uz Arkādiju.
- Vai jūs droši zināt, ka jūsu labā slava necietis, ja mani atradīs šeit?
- Jūsējā cietīs vairāk, jo, līdzko izdzirdēšu ārpusē soļus, es sākšu kliegt pilnā kaklā un teikšu, ka jūs te ielauzāties ar varu.
- Ak tā? - vīrietis savaldīgi atjautāja. - Un kā jūs izskaidrosiet atvienoto aizsargekrānu?
- На! Pavisam vienkārši. Kaut vai tāpēc, ka tāda šeit nemaz nebija.
Vīrieša acis aizkaitinājumā iepletās. - Tātad tas bija blefs? Cik tev gadu, bērniņ?
- To es uzskatu par ļoti nekaunīgu jautājumu, jaunais cilvēk. Un es neesmu pieradusi, ka mani sauc par “bērniņu”.
- Par to es nebrīnos. Jūs droši vien esat pārģērbusies Mūļa vecmāmiņa. Vai neiebildīsiet, ka tagad es pazūdu, pirms jūs sarīkojat linča tiesu ar mani galvenajā lomā?
- Es jums neieteiktu iet projām, jo mans tēvs jūs jau gaida.
Vīrieša skatiens atkal kļuva piesardzīgs. Savilcis augšup uzacis, viņš šķietami bezbēdīgi atjautāja: - Ak tā? Vai kopā ar tēvu ir vēl kāds?
- Nē.
- Vai pēdējā laikā viņu kāds ir apciemojis?
- Tikai tirgotāji. Un tagad jūs.
- Vai ir noticis jebkas neparasts?