- Vienīgi jūsu ierašanās.
- Aizmirstiet mani, labi? Nē, neaizmirstiet vis! Pasakiet, kā jūs zinājāt, ka jūsu tēvs mani gaida!
- Ā, pavisam vienkārši. Pagājušajā nedēļā viņš saņēma Personīgo Kapsulu ar personīgo kodu un pašok-sidējošu ziņojumu. Tukšo kapsulu viņš iemeta atkritumu iznicinātājā un vakar piešķīra Polijai - tā ir mūsu istabene - mēneša atvaļinājumu, lai viņa varētu apciemot māsu Termina Pilsētā, un šajā pēcpusdienā viņš uzklāja gultu brīvajā guļamistabā. Tāpēc es zināju, ka viņš gaida kādu, par kuru man nav jāzina. Parasti viņš man visu izstāsta.
- Skat, kā! Nudien brīnos, ka viņam tas jādara. Es teiktu, ka jūs visu uzzināt jau pirms viņa.
- Parasti jā. - Arkādija iesmējās. Viņa sāka justies arvien brīvāk. Viesis bija gan pavecs, tomēr diezgan izskatīgs - cirtainiem, brūniem matiem un dzīvi zilām acīm. Varbūt viņa kādreiz, kad būs pietiekami pieaugusi, satiks puisi, kurš izskatīsies līdzīgi.
- Un kā jūs zinājāt, ka viņš gaida tieši mani? -vīrietis jautāja.
- Kuru gan citu? Tēvs kādu gaidīja lielā slepenībā, un tad uzrodaties jūs, rāpjaties augšā un slapstāties gar logiem, nevis nākat pa durvīm, kā prātīgam cilvēkam vajadzētu darīt. - Arkādija atcerējās iecienītu frāzi un nevilcinādamās lika to lietā: - Cik vīrieši ir dumji!
- Tu esi varen augstās domās par sevi, bērniņ. Tas ir, jaunkundzi Bet varbūt jūs maldāties. Ja nu es teiktu, ka neko nesaprotu no jūsu stāsta un acīmredzot jūsu tēvs gaida nevis mani, bet kādu citu?
- О nē, tā es nedomāju. Es jūs aicināju iekšā tikai pēc tam, kad redzēju, ka jūs nometat zemē savu portfeli.
- Ko nometu?
- Savu portfeli, jaunais cilvēk! Es neesmu akla. Jūs to nenometāt netīšām, jo vispirms paskatījāties lejup, it kā gribētu pārliecināties, ka tas nokritīs tur, kur vajag. Pēc tam jūs sapratāt, ka tas nokritīs tieši pie krūmāja un nebūs redzams, tāpēc ļāvāt tam nokrist un vairs neskatījāties lejup. Un, tā kā jūs rāpāties pie loga, nevis gājāt uz durvīm, tas nozīmē, ka nejutāties īsti drošs un pirms ieiešanas mājā gribējāt drusku papētīt situāciju. Un pēc vārdu apmaiņas ar mani jums vairāk rūpēja portfelis nekā jūs pats, un tas nozīmē, ka portfeļa saturu jūs vērtējat augstāk nekā pats savu drošību, bet tas savukārt nozīmē, lūk, ko: kamēr jūs esat šeit iekšā un portfelis ir tur ārā, un mēs zinām, ka tas ir ārā, jūs esat gauži bezpalīdzīgs.
Viņa apklusa, lai ievilktu elpu, kas bija pailgi aizkavējusies, un vīrietis izmantoja pauzi, lai enerģiski paziņotu: - Bet pastāv arī tāda iespēja, ka es tepat uz vietas jūs nožņaudzu beigtu un dodos projām ar visu portfeli!
- Bet pastāv arī tāda iespēja, jaunais cilvēk, ka es izvelku no pagultes savu beisbola nūju, kas atrodas rokas stiepiena attālumā no manis, un ņemiet vērā, ka es esmu ļoti stipra meitene!
Strupceļš. Beidzot “jaunais cilvēks” savaldījās un ar piespiestu pieklājību sacīja: - Ja jau mēs esam kļuvuši tik draudzīgi, laikam derētu iepazīties. Mani sauc Pel-leass Antors. Un kā sauc jūs?
- Arkād... Arkadī Darella. Patīkami iepazīties!
- Un tagad, Arkadī, vai jūs būsiet laba meitenīte un pasauksiet savu tēvu?
Arkādija aizsvilās. - Es jums neesmu nekāda meitenīte! Un jūs esat ļoti rupjš, turklāt vēl tādā bridi, kad lūdzat pakalpojumu!
Pelleass Antors nopūtās. - Nu labi. Vai jūs būsiet laba, laipna, mīļa vecenīte un pasauksiet savu tēvu?
- Ne jau tā tas bija domāts, bet es viņu pasaukšu. Tikai neceriet, ka es izlaidīšu jūs no acīm, jaunais cilvēk! - Un viņa sparīgi piecirta kāju pie grīdas.
Gaiteni atskanēja steidzīgi soļi, un pēc brīža atvērās durvis.
- Arkādij... - Sekoja spējš elpas vilciens, un doktors Darells noprasīja: - Kas jūs esat, ser?
Pelleass strauji izslējās, pauzdams acīmredzamu atvieglojumu. - Doktors Torans Darells? Mani sauc Pelleass Antors. Domāju, ka jūs esat saņēmis ziņu par mani. Vismaz tā apgalvo jūsu meita.
- Tā apgalvo mana meita? - Doktors Darells uzmeta Arkādijai bargu skatienu, kas nesekmīgi atlēca atpakaļ no bērnišķi nevainīgās sejas izteiksmes, ar kādu viņa uzņēma neizteikto pārmetumu.
Pēc īsa klusuma brīža doktors Darells sacīja: - Jā, es jūs gaidīju. Lūdzu, nāciet man līdzi lejā! - Pamanījis neuzkrītošu kustību, viņš apstājās, un tajā pašā brīdī iemeslu ieraudzīja ari Arkādija.
Viņa metās pie sava transkribētāja, taču tas neko vairs nelīdzēja: tēvs stāvēja tam blakus. Viņš laipni teica: - Tu visu šo laiku esi atstājusi savu aparātu ieslēgtu, Arkādij.
- Tēt! - meitene neviltotā izmisumā iespiedzās. - Lasīt otra cilvēka privātos pierakstus ir amorāli, jo sevišķi tad, ja tie ir sarunu pieraksti!
- Ak tā? - tēvs atjautāja. - Bet vai tādi “sarunu pieraksti”, kas radušies, runājot ar svešu cilvēku savā guļamistabā, nav amorāli? Es esmu tavs tēvs, Arkādij, un man tevi jāsargā no ļaunuma.
- Ak mūžs, tur taču nebija nekā tādai
Pelleass pēkšņi iesmējās. - Bija gan, doktor Darell! ŠI jaunā dāma centās mani apsūdzēt visos iespējamos grēkos, un es pieprasu, lai jūs to izlasāt - kaut vai tādēļ, lai neciestu mana labā slava!
- Ai... - Arkādija tik tikko valdīja asaras. Tēvs viņai neuzticas! Un šis nolāpītais transkribētājs... Ja tas stulbenis nebūtu līdis pie loga, viņa nebūtu aizmirsusi izslēgt mikrofonu. Bet tagad būs jāklausās tēva garie, draudzīgie sprediķi par to, ko jaunām dāmām pieklājas vai nepieklājas darīt. Patiesībā jau nebija nekā tāda, ko viņām pieklātos darīt, ja nu varbūt vien nosmakt un nomirt.
- Arkādij, - tēvs draudzīgā toni teica, - es esmu pārsteigts, ka jauna dāma...
Nu, lūk, tas taču bija skaidrs! Viss bija zināms jau iepriekš!
- ...var tik nepieklājīgi izturēties pret gados vecāku cilvēku.
- Bet kāpēc viņš līda pie mana loga un blenza istabā? Jaunai dāmai ir tiesības uz privātumu! Tagad man viss šis sasodītais sacerējums būs jāpārraksta no jauna!
- Tev neklājas spriest par viņa uzvedību un iemesliem, kāpēc viņš kāpa pie loga. Vienkārši nevajadzēja laist viņu iekšā. Vajadzēja tūlīt pasaukt mani. Jo vairāk tādā gadījumā, ja tu domāji, ka es viņu gaidu.
- Būtu pat labāk, ja tu nebūtu saticis šo nejēgu! -Arkādija pikti izgrūda. - Tādam, kas rāpjas pa logiem, nevis nāk pa durvīm, tikpat neko nevar uzticēt!
- Arkādij, neviens neprasa tavus spriedumus lietās, par kurām tu neko nezini.
- Zinu gan! Skaidrs kā diena, ka runa ir par Otro Fondu.
* * *
Iestājās klusums. Arkādija juta pakrūtē nervozu tirpoņu.
- Kur tu to dzirdēji? - doktors Darells laipni vaicāja.
- Nekur, bet kas tad cits liktu ievērot tādu slepenību? Un tev nav jāuztraucas, ka es varētu kādam to izstāstīt!
- Mister Antor, - doktors Darells teica, - esmu spiests jums atvainoties.
- Ak, tas nekas! - Antors šķietami nevērīgi atmeta. - Nav jūsu vaina, ja meitene ir pārdevusi dvēseli tumsas spēkiem. Bet, pirms aizejam, es gribētu uzdot viņai vienu jautājumu. Arkādijas jaunkundz...
- Ko jūs gribat?
- Kāpēc jūs domājat, ka iet pie loga ir aplami? Muļķīgāk nekā iet pa durvīm?
- Tāpēc, ka jūs demonstrējat to, ko gribētu noslēpt, nejēga! Ja man ir noslēpums, es nelīmēju ciet muti, lai visi zinātu, ka man ir noslēpums. Es runāju tikpat daudz, cik parasti, tikai par kaut ko citu. Vai jūs nekad neesat lasījis Salvora Hardina izteikumus? Vai jūs vispār zināt, ka viņš bija mūsu pirmais mērs?
- Jā, es to zinu.
- Nu, lūk, un viņš ir teicis, ka veiksmigi var būt tikai tādi meli, par kuriem nav jākaunas. Un vēl viņš ir teicis: ne visam jābūt patiesam, bet visam jāizklausās patiesam. Bet, ja jūs lienat mājā pa logu, tie ir meli, par kuriem jākaunas un kuri neizklausās patiesi!