Выбрать главу

- Viņam nav nekāda iemesla mums uzticēties, Darell, - sacīja Terbors. - Jaunajam cilvēkam ir tiesības to prasīt.

- Paldies! - Antors teica. - Ja tagad jūs pavadītu mūs uz savu laboratoriju, doktor Darell, mēs varētu sākt. Es atļāvos šorīt pārbaudīt jūsu aparatūru.

Elektroencefalogrāfija bija vienlaikus jauna un veca zinātne. Veca tādā nozīmē, ka zināšanas par dzīvu būtņu nervu šūnu radītajām mikrostrāvām bija daļa no milzīgā cilvēces zināšanu klāsta, kam izcelsme vairs nav izdibināma. Šīs zināšanas sakņojās sensenā cilvēku vēsturē.

Un tomēr tā bija arī jauna zinātne. Mikrostrāvu esamības fakts desmittūkstošiem gadu bija pasīvi eksistējis Galaktikas Impērijas zinību krātuvē līdzīgi daudziem citiem faktiem kā spilgta un savdabīga, bet gluži nelietderīga zināšanu daļa. Daži bija mēģinājuši klasificēt viļņus atkarībā no miega vai nomoda, miera vai satraukuma, veselības vai slimības, taču pat visplašākais iedalījums bija neglābjami atdūries pret neskaitāmiem izņēmumiem, kas izjauca iecerēto sistēmu.

Citi bija izvirzījuši domu, ka pastāv smadzeņu impulsu grupas, līdzīgas pazīstamajām asins grupām, un mēģinājuši pierādīt, ka ārējā vide nav noteicošais faktors. Tie bija rasu teorijas piekritēji, kas uzskatīja, ka cilvēci var sašķirot apakšgrupās. Tomēr tāda filozofija nespēja stāties pretī visaptverošajai saliedētības tieksmei, ko iemiesoja Galaktikas Impērija - vienota politiska kopa, kas aptvēra divdesmit miljonus zvaigžņu sistēmu, tostarp visu cilvēci no Trantora centrālās pasaules (kas šobrīd bija krāšņs un neticams atmiņu stāsts par izcilo pagātni) līdz pat Perifērijas vientuļākajam asteroīdam.

Turklāt sabiedrībā, kas nodevusies eksaktām zinātnēm un nedzīvai tehnoloģijai - un tieši tāda bija Pirmās Impērijas sabiedrība pastāvēja neskaidra, bet spēcīga socioloģiska tendence pretoties gara pasaules pētījumiem. Tādas aktivitātes neiemantoja cieņu, jo nesolīja tūlītēju ieguvumu, un saņēma trūcīgu finansējumu, jo nebija ienesīgas.

Pēc Pirmās Impērijas sabrukuma organizētā zinātne sadrupa fragmentos un aizslīdēja atpakaļ - atpakaļ, atpakaļ - līdz pat kodolspēka pamatelementiem un vēl tālāk, līdz ogļu un naftas ķīmiskajai enerģijai. Vienīgais izņēmums šajā procesā, protams, bija Pirmais Fonds, kurā zinātnes dzirkstele tika uzturēta dzīva, aktīva un gatava uzliesmot. Tomēr arī tur dominēja fiziskais aspekts un smadzenes bija svarīgas tikai kā ķirurģisku pētījumu objekts.

Hari Seldons pirmais izvirzīja domu, kas vēlāk kļuva par vispārpieņemtu patiesību.

“Nervu mikrostrāvas uztver ikvienu mainīgo impulsu un reakciju, gan apzinātu, gan neapzinātu,” viņš savulaik teica. "Smadzeņu viļņi, kas atveidoti uz rūtiņu papīra trīsošos kāpumos un kritumos, atspoguļo kopējo domu pulsāciju, ko raida miljardi šūnu. Teorētiski analīzei būtu jāatklāj subjekta domas un emocijas no pirmās līdz pēdējai. Tai būtu jāuzrāda jebkādas atšķirības un novirzes: ne vien tās, ko nosaka nozīmīgi fiziskie defekti - gan iedzimti, gan iegūti -, bet arī tās, ko izraisa mainīgi emociju stāvokļi, pat tik sīkas nianses kā, piemēram, pārmaiņa subjekta dzīves filozofijā.”

Tomēr pat Seldonam neizdevās tikt tālāk par teorētiskiem pieļāvumiem.

Taču tagad jau piecdesmit gadu Pirmā Fonda zinātnieki centās apgūt šo neticami plašo un komplicēto jauniegūto zinību krātuvi. Šajā nolūkā vispirmām kārtām, protams, tika izmantoti jauni tehnoloģiskie paņēmieni - piemēram, elektrodu pievienošana galvaskausa šuvēm ar jaunizveidotu metodi, kas ļāva rast tiešu kontaktu ar pelēkajām šūnām, pat nenoskujot attiecīgo galvas laukumu. Un bija arī reģistrators, kas automātiski fiksēja smadzeņu viļņu datus gan kā vienotu kopumu, gan kā atsevišķas sešu neatkarīgu mainīgo lielumu funkcijas.

Varbūt pats zīmīgākais apstāklis šajā laikā bija arvien augošā cieņa un bijība pret encefalogrāfiju un encefalogrāfijas speciālistiem. Doktors Kleise, izcilākais no viņiem, piedalījās zinātniskās konferencēs līdzvērtīgā statusā ar fizikas speciālistiem. Doktors Darells, kas gan vairs aktīvi neiesaistījās zinātniskajā darbā, bija pazīstams ar spožiem sasniegumiem encefalogrāfijas analīzē, un ne mazāk slavenu viņu darīja fakts, ka viņa māte bija iepriekšējās paaudzes cildinātā varone Beita Darella.

Tā nu doktors Darells šobrīd sēdēja krēslā, un pie viņa galvas viegli, gandrīz nejūtami kļāvās elektrodi, un vakuumā ietvertās adatas zibēja turp un atpakaļ. Reģistrators atradās viņam aiz muguras - jo labi zināms, ka kustīgās līnijas var izraisīt subjektā neapzinātu vēlmi tās kontrolēt un tādējādi ietekmēt rezultātu, - bet viņš zināja, ka centrālais displejs uzrāda izturēti ritmisku un gandrīz nemainīgu Sigma līkni, kas atbilst viņa spēcīgajam, disciplinētajam prātam. To apstiprinās un skaidrāk iezīmēs rādītāji uz palīgdispleja, kas apstrādā smadzenīšu viļņus. Būs asi, gandrīz nepārtraukti grūdieni no

priekšējās daivas un apslāpēta vibrācija no zemkārtas apvidiem, kam ir šaurs frekvenču diapazons... Savus smadzeņu viļņus viņš pārzināja tikpat nemaldīgi kā mākslinieks savu acu krāsu.

Kad doktors Darells piecēlās no guļamkrēsla, Pel-leass Antors neizteica nekādus komentārus. Jaunais cilvēks izņēma no aparāta visas septiņas diagrammas un pārlaida tām ātru, asredzīgu skatienu kā cilvēks, kurš precīzi zina, ko meklē, kaut arī tā būtu ļoti sīka, gandrīz neredzama nianse.

- Lūdzu, tagad jūs, doktor Semik!

Semika vecīgā, dzeltenīgā seja bija nopietna. Elek-troencefalogrāfija viņam bija mūža nogales zinātne, kuru viņš pārzināja vāji un uzlūkoja pat ar slēptu nepatiku kā jaunmodīgu izlēcienu. Viņš zināja, ka ir vecs un ka smadzeņu viļņi to uzrādīs. Par to liecināja arī grumbas sejā, salīkusī stāja, roku trīcēšana - bet tās bija tikai ķermeņa fiziskās izpausmes. Smadzeņu viļņu diagramma varēja liecināt, ka novecojis ir arī viņa prāts. Semiks to uztvēra kā mulsinošu un neaicinātu iebrukumu cilvēka pēdējā aizsardzības cietoksnī - viņa prātā.

Viņam pievienoja elektrodus. Procedūra no sākuma līdz beigām, protams, bija pilnīgi nesāpīga. Viņš juta tikai pavisam vieglas trīsas, kas nesniedzās pat līdz maņu slieksnim.

Nākamais bija Terbors, kas visas piecpadsmit minūtes sēdēja mierīgi un vienaldzīgi, un viņam sekoja Munns, kas sarāvās pēc pirmā elektrodu pieskāriena un visu norises laiku grozīja acis, itin kā gribēdams pavērst tās uz aizmuguri un vērot notikušo cauri pakausim.

- Un tagad... - iesāka Darells, kad viss bija galā.

- Un tagad vēl kaut kas, - Antors teica ar tādu kā vainas pieskaņu balsi. - Šajā mājā ir vēl viens cilvēks.

Darells sarauca pieri. - Mana meita?

- Jā. Varbūt jūs atceraties, ka es vēlējos, lai viņa šovakar paliek mājās.

- Jūs gribat izdarīt viņai encefalogrāfisku analīzi? Augstā Galaktika, kāpēc?

- Bez tās es nevaru turpināt.

Darells paraustīja plecus un devās augšā pa kāpnēm. Arkādija bija laikus saņēmusi brīdinājumu, un, kad tēvs iegāja viņas istabā, skaņu uztvērējs bija noslēpts un viņa lūkojās ienācējā rātnām, nevainīgām acīm. Ja neņem vērā identifikācijas un reģistrācijas vajadzībām izdarītos smadzeņu uzbūves pamatmērījumus tūlīt pēc viņas dzimšanas, šī bija pirmā reize, kad viņas galvai pieskārās elektrodi.

- Vai drīkstu paskatīties? - Arkādija jautāja un pastiepa roku, kad procedūra bija galā.

- Tu tur neko nesapratīsi, Arkādij, - doktors Darells atbildēja. - Vai tev nebūtu laiks doties gulēt?

- Jā, tēt, - viņa paklausīgi atbildēja. - Arlabunakti, kungi!

Uzskrējusi augšstāvā un veikusi pavisam nelielus sagatavošanās darbus, Arkādija ielēca gultā. Alinta skaņu uztvērējs blakus spilvenam ļāva justies gluži kā grāmatfilmas varonei, un “spiegošanas” ekstāzē viņa jūsmīgi tvēra ikvienu notikuma mirkli.