Nav jēgas uzskaitīt visas stāstu variācijas, kas klejoja pa gaiteņiem un priekštelpām. ŠI pat nebija pirmā reize, kad paklīdušas līdzīgas baumas. Tomēr pašlaik tās izklausījās nopietnākas un saturīgākas, un visas brīvās, atvērtās dvēseles, kas mēdza uzplaukt karā, militāros piedzīvojumos un politiskā haosā, bet vīta un nīkuļoja stabilitātē un sastingušā mierā, uzņēma tās ar neviltotām gavilēm.
Tāds bija arī Beils Čanniss. Viņš nebaidījās no mīklainā Otrā Fonda. Starp citu, viņš nebaidījās arī no Mūļa un lepojās ar šo īpašību. Varbūt daži, kuri ar nepatiku uzlūkoja tik jaunu un vienlaikus veiksmīgu cilvēku, klusībā cerēja, ka dzīvespriecīgais sieviešu mīlulis reiz smagi samaksās par atklāti paustajām zobgalībām attiecībā uz Mūļa fizisko ārieni un savrupo dzīvesveidu. Neviens neuzdrošinājās pievienoties viņa asprātībām, un tikai retais atļāvās par tām smieties, tomēr Beilam Čannisam nekas nenotika, un viņa labā slava tādējādi tikai vērtās plašumā.
Čanniss dungodams pieskaņoja savai melodijai paš-sacerētus vārdus. Tās bija bezsaturīgas vārsmiņas ar piedziedājuma rindām: “Savienība karā sauc, Otrais Fonds ir mūsu drauds!”
Viņš bija sasniedzis pili.
Masīvās, nopulētās durvis smagi atvērās, viņam tuvojoties, un viņš iegāja pilī. Platā, slīdošā lente uzveda viņu līdz liftam, kas bez trokšņa pacēlās augšup. Viņš apstājās pretī mazajām, necilajām durvīm, kas veda uz Mūļa istabu zem spoži mirdzošajām pils torņu smailēm.
Durvis atvērās...
Cilvēks, kura vienīgais vārds bija Mūlis un vienīgais tituls - Pirmais Pilsonis, lūkojās ārā pa vienpusēji caurspīdīgo sienu uz gaišo un krāšņo pilsētu apvāršņa malā.
Biezēja krēsla, un debesis cita pēc citas iemirdzējās zvaigznes, kas no pirmās līdz pēdējai bija viņam padevīgas un uzticīgas.
ŠI doma izvilināja smaidu, kurā pazibēja acumirklīgs rūgtums. Šo padevību un uzticību bija panākusi personība, kuru savām acīm bija skatījis tikai retais.
Mūlis nebija cilvēks, kura āriene varētu izraisīt patiku; tā varēja izraisīt tikai uzjautrinājumu vai izsmieklu. Nepilnu simt divdesmit mārciņu svars apvienojumā ar piecu pēdu un astoņu collu garumu iemiesojās ķermeni ar kaulainām, mietiem līdzīgām rokām un kājām, un auguma kārnumu vēl vairāk pasvītroja neveiklā stūrainlba. Turklāt kalsnā seja gandrīz pazuda aiz lielā, gaļīgā deguna, kas slējās trīs collu garumā.
Ar Mūļa komisko ārieni kontrastēja vienīgi viņa acis. Tajās jautās maigums - Galaktikas lielākajam iekarotājam visai dīvains maigums -, kas nekad īsti neizzuda.
Šajā pilsētā valdīja tieši tāda līksme, kādai pienākas valdīt greznas pasaules greznā galvaspilsētā. Viņš būtu varējis nodibināt savu galvaspilsētu uz Fonda, uz paša stiprākā no līdzšinējiem pakļautajiem ienaidniekiem, bet tas atradās pārāk tālu Galaktikas nomalē. Kalgans bija tuvāk centram un jau izsenis bija tradicionāli pazīstams kā aristokrātu izpriecu vieta, turklāt Mūlim tā bija stratēģiski izdevīgāka planēta.
Tomēr tradicionālās izklaides un līksmība, ko papildināja līdz šim nepārspēta labklājība, nesniedza viņam mieru.
Cilvēki no viņa baidījās, pakļāvās viņam un varbūt pat juta pret viņu cieņu - no pieklājīga attāluma. Bet kurš spēja uzlūkot viņu bez nicinājuma? Vienīgi viņa Jaunpievērstie. Un kāda vērtība bija to mākslīgajai lojalitātei? Tai trūka dzīvīguma. Viņš būtu varējis pieņemt jaunus titulus, uzspiest rituālus un izgudrot neskaitāmus izsmalcinājumus, bet arī tas neko nebūtu mainījis. Tad jau labāk - vismaz ne sliktāk - bija palikt vienkārši Pirmajam Pilsonim un slēpties no citu acīm.
Viņā uzbangoja spējš dumpības vilnis - spēcīgs un mežonīgs. Neviena Galaktikas daļa nedrīkst palikt ārpus viņa iekarojumiem! Piecus gadus viņš bija apracis sevi šeit, Kalgana klusumā, dzīvodams mūžīgajos, miglainajos, kosmiskajos draudos no neredzētā, nedzirdētā, nezināmā Otrā Fonda. Viņam bija trīsdesmit divi gadi. Viņš nebija vecs - bet jutās vecs. Par spīti savām mutanta psihiskajām spējām, viņa ķermenis bija fiziski vecs.
Ikviena zvaigzne! Ikviena zvaigzne, kuru viņš spēj saredzēt, un ikviena zvaigzne, kuru viņš nespēj saredzēt, pieder viņam! Tām visām ir jāpieder viņam!
Un jāatmaksā, jāatdara visiem. Cilvēcei, kas viņu nepieņēma. Galaktikai, kurā viņš nespēja iekļauties.
Virs galvas iezibējās vēsā brīdinājuma gaisma. Viņš redzēja cilvēku, kurš bija ienācis pilī, sekoja viņa gai-tai un vienlaikus, it kā vientulīgais mijkrēslis būtu pastiprinājis un saasinājis viņa mutanta uztveri, sajuta nācēja emocionālo noskaņojumu plūstam caur savu smadzeņu šķiedrām.
Viņš bez pūlēm pazina nācēju. Tas bija Hans Pricers.
Hans Pričers, kādreizējais Fonda kapteinis. Tas pats kapteinis Pričers, kuru bija ignorējuši un noniecinājuši trūdošās valdības birokrāti. Tas pats kapteinis Pričers, kuru viņš bija atpestījis no nenozīmīga spiega darba un izcēlis no dubļiem gaismā. Tas pats kapteinis Pričers, kuru viņš bija paaugstinājis vispirms par pulkvedi, pēc tam par ģenerāli un paplašinājis tā darbības lauku līdz Galaktikas mērogam.
Tagadējais ģenerālis Pričers, savu gaitu sākumā nesalaužams dumpinieks, tagad bija nesatricināmi lojāls Mūļa padotais. Un tomēr, par spīti visam, viņš bija lojāls nevis iegūto labumu dēļ, nevis pateicības dēļ, nevis godprātīgas parāda atmaksas dēļ - lojāls viņš bija tikai mākslīgas Jaunpievēršanas dēļ.
Mūlis labi pazina šo negrozāmo lojalitātes un mīlestības virskārtu, kurā atspoguļojās ikviens Hansa Pri-čera emociju virmojums, - virskārtu, kuru pats pirms pieciem gadiem bija izveidojis. Dziļi zem tās gulēja stūrgalvīga indivīda sākotnējās īpašības - neiecietība, nepakļāvība varai, ideālisms -, bet pat viņš, Mūlis, tās vairs lāgā nespēja saskatīt.
Durvis Mūlim aiz muguras atvērās, un viņš pagriezās atpakaļ. Siena zaudēja caurspīdīgumu un kļuva necaurredzama; violeto vakara krēslu nomainīja spoži balts kodolgaismas mirdzums.
Hans Pričers apsēdās norādītajā vietā. Mūļa privātajās audiencēs atnācēji nedz klanījās, nedz metās ceļos, nedz lietoja goda titulus. Mūlis bija vienkārši “Pirmais Pilsonis”. Viņu uzrunāja ar vārdu “ser”. Viņa klātbūtnē drīkstēja sēdēt, un atbilstošos apstākļos viņam drīkstēja pagriezt muguru.
Hana Pričera uztverē tas viss liecināja par Mūļa vareno, neapšaubāmo spēku. Viņam tas šķita pievilcīgi.
Mūlis teica: - Jūsu pēdējo ziņojumu es saņēmu vakar. Neslēpšu, ka tas uz mani atstāja mazliet nomācošu iespaidu, Pričer.
Ģenerālis sarauca pieri, uzacīm savelkoties cieši kopā. - Jā, to es varu iedomāties. Tomēr es neredzu, kā būtu varējis izdarīt citādus secinājumus. Nekāds Otrais Fonds gluži vienkārši neeksistē, ser.
Mūlis pārdomāja dzirdēto un lēni papurināja galvu, kā bija darījis jau daudz reižu. - Eksistē Eblinga Misa liecība. Vienmēr jāatceras, ka eksistē Eblinga Misa liecība.
Šis stāsts nebija jauns. Pričers pārliecināti teica: - Miss varbūt bija Fonda izcilākais psihologs, tomēr salīdzinājumā ar Hari Seldonu viņš bija tīrais bērns. Tajā laikā, kad viņš pētīja Seldona darbus, jūs kontrolējāt viņa smadzenes un viņš atradās mākslīgas stimulācijas iespaidā. Varbūt jūs iedarbojāties pārāk spēcīgi. Viņš varēja maldīties. Viņš noteikti maldījās, ser!
Mūlis nopūtās, un viņa sērīgā seja pastiepās augstāk virs tievā kakla. - Ja vien viņš būtu dzīvojis minūti ilgāk! Viņš grasījās man izstāstīt, kur atrodas Otrais Fonds. Viņš zināja, varat man ticēt! Man nevajadzēja atkāpties. Man nevajadzēja tik ilgi gaidīt. Pārāk daudz laika esmu pazaudējis. Pieci gadi pagājuši pa tukšo!