Pirmie vārdi, kurus Arkādija dzirdēja, izskanēja no Antora mutes, un tie bija tādi: - Analīzes, kungi, visas ir apmierinošas. Arī bērnam viss kārtībā.
Bērnam, Arkādija noskurinājās un raidīja Antoram tumsā saniknotu skatienu.
Antors atvēra portfeli un izņēma no tā vairākus dučus lapu ar smadzeņu viļņu diagrammām. Tie nebija oriģināli. Un portfelis nebija aprīkots ar parastu atslēgu. Ja to turētu nevis īpašnieka, bet svešinieka plauksta, portfeļa saturs ātri un klusi pārvērstos pelnos. Arī tad, kad pieraksti bija izņemti, tiem pēc pusstundas vajadzēja tikpat neatgriezeniski izgaist.
Taču to īsajā pastāvēšanas laikā Antors ātri paskaidroja: - Te man ir vairāku otršķirīgu Anakreona valdības darbinieku smadzeņu viļņu diagrammas. Šis ir psihologs Lokrisas Universitātē, šis ir Sivennas rūpnieks. Un šeit jūs varat redzēt pārējos!
Vīri saspiedās ciešāk kopā. Visi, izņemot Darellu, redzēja tikai drebelīgas līnijas uz pergamenta. Turpretī Darellam tās kliedza pretī tūkstoš mēlēs.
Antors norādīja uz kādu no līknēm. - Es gribu pievērst jūsu uzmanību, doktor Darell, relatīvi nemainīgajam apgabalam starp sekundārajiem tau viļņiem priekšējā daivā, kas visām šīm diagrammām ir kopējs. Vai jūs varētu ar manu Analītisko Mērītāju pārbaudīt šo atzinumu, ser?
Analītisko Mērītāju varētu uzskatīt par attālu radinieku - kā debesskrāpi būdai - tādai bērnudārza rotaļlietai kā logaritmiskais lineāls. Darells to pielietoja ar ilgu gadu pieredzes veiklību. Ar brīvu roku uzskicējis rezultātus, viņš secināja to pašu, ko Antors: priekšējās daivas apvidos, kuriem vajadzēja uzrādīt spēcīgus impulsus, atklājās tikai neizteiksmīgi, nemainīgi laukumi.
- Kā jūs to izskaidrojat, doktor Darell? - Antors jautāja.
- īsti nesaprotu. Pirmajā brīdī vienkārši šķiet, ka tas nav iespējams. Pat amnēzijas gadījumos notiek apspiešana, nevis izzušana. Varbūt te ir notikusi radikāla smadzeņu ķirurģija?
- Jā, noteikti kaut kas ir izgriezts! - nepacietīgi iesaucās Antors. - Bet ne jau fiziskā nozīmē. Ziniet, to var būt izdarījis Mūlis. Viņš varēja pilnīgi noslāpēt spēju just konkrētas emocijas vai attieksmi un atstāt šādu gludu laukumu. Vai arī...
- Vai arī to ir izdarījis Otrais Fonds. Vai tā jūs domājat? - Terbors jautāja un lēni pasmaidīja.
Nebija īstas vajadzības atbildēt uz šo gluži retorisko jautājumu.
- Kas jums izraisīja šīs aizdomas, mister Antor? -jautāja Munns.
- Man ne. Doktoram Kleisem. Viņš vāca smadzeņu viļņu diagrammas tāpat kā Planetārā policija, tikai ar citādu ievirzi. Viņš specializējās uz intelektuāļiem, valdības ierēdņiem un redzamākajiem uzņēmējiem. Redziet, viens ir skaidrs: ja Otrais Fonds virza Galaktikas vēstures gaitu - mūsu vēsturi -, tad viņiem tas jādara pēc iespējas neuzkrītoši un izsmalcinātiem paņēmieniem. Ja viņi darbojas caur cilvēku apziņu, un tā tas noteikti ir, tad izvēlas cilvēkus, kuriem ir ietekme -kultūrā, rūpniecībā, politikā. Tāpēc doktors Kleise pievērsās tieši tiem.
- Jā, bet vai tam ir kāds apstiprinājums? - iebilda Munns. - Kāda ir šo cilvēku uzvedība? Es runāju par tiem, kuriem ir šie gludie laukumi. Varbūt tā ir pilnīgi normāla parādība? - Mazliet bērnišķi zilās acis cerīgi lūkojās pārējos, tomēr uzmundrinājumu nesastapa.
- Es atstāju to doktora Darella ziņā, - Antors teica. - Pajautājiet viņam, cik reižu viņš savu vispārējo studiju laikā ir redzējis šo parādību vai lasījis par to iepriekšējās paaudzes literatūras aprakstos. Un tad pajautājiet, cik lielas ir iespējas to konstatēt gandrīz katrā tūkstotī no doktora Kleises pētītajiem gadījumiem.
- Manuprāt, nav nekādu šaubu, - domīgi sacīja Darells, - ka šīs ir mākslīgas mentalitātes. Tās ir ietekmētas. Patiesībā man bija jau zināmas aizdomas...
- Es zinu, doktor Darell, - Antors teica. - Un zinu arī to, ka jūs savā laikā strādājāt kopā ar doktoru Kleisi. Es gribētu dzirdēt, kāpēc jūs pārtraucāt šo sadarbību.
Jautājums īstenībā nebija naidīgs. Varbūt tas bija vienkārši piesardzīgs, tomēr pēc tā iestājās pailgs klusuma brīdis. Darells pēc kārtas pārlaida skatienu visiem saviem viesiem un beidzot skarbi atbildēja: - Tāpēc, ka Kleises cīņai nebija jēgas. Viņš sacentās ar pārāk stipru pretinieku. Viņš atklāja to, ko mēs - viņš un es - zinājām jau iepriekš: to, ka mēs neesam noteicēji paši par sevi. Un es negribēju to zināt! Man svarīga bija mana pašcieņa. Man patika domāt, ka mūsu Fonds ir savas kolektīvās dvēseles vadonis, ka mūsu senči nav karojuši un miruši tukšu mērķu dēļ. Es domāju tā: vienkāršāk ir no tā novērsties, kamēr nav pilnīgas pārliecības. Amats man nebija vajadzigs, jo manas mātes ģimenei uz visiem laikiem piešķirtā valdības pensija spētu apmierināt manas nepretenciozās vajadzības. Mājas laboratorija man neļautu garlaikoties, un dzīve tik un tā reiz beigsies... Un tad Kleise nomira.
Semiks atsedza zobus un teica: - Es neko nezinu par šo Kleisi. No kā viņš nomira?
- Nomira, un viss! - Antors atmeta. - Viņš zināja, ka mirs. Pirms pusgada viņš man teica, ka esot piekļuvis pārāk tuvu...
- Un tagad mēs esam p-piekļuvuši p-pārāk tuvu, vai ne? - sausām lūpām jautāja Munns, un viņa ādamābols noraustījās.
- Jā, - Antors bezkaislīgi atbildēja, - bet tas tikpat bija jau noticis. Ar mums visiem. Tieši tāpēc jūs esat izraudzīti. Es esmu doktora Kleises students. Doktors Darells bija viņa kolēģis. Džols Terbors savos raidījumos nosodīja mūsu aklo ticību Otrā Fonda glābēja rokai, līdz valdība viņu apklusināja - jāpiebilst, ar kāda ietekmīga finansista starpniecību, un šī finansista smadzenes uzrāda to, ko Kleise dēvēja par Apstrādāto Laukumu. Homiram Munnam pieder vislielākā mājas kolekcija “muliāna” - tā es atļaujos apzīmēt savāktos datus par Mūli, un viņš ir publicējis vairākus rakstus ar minējumiem par Otrā Fonda dabu un funkcijām. Doktors Semiks ir devis lielu ieguldījumu encefalogrāfiskās analīzes matemātikā, kaut gan diezin vai paredzēja, ka viņa matemātiskos atklājumus var pielietot šajā jomā.
Semiks plati iepleta acis un guldzoši, saraustīti iesmējās. - Nē, jaunais cilvēk! Es analizēju intranuk-leārās kustības, tā dēvēto n-ķermeņu problēmu. Ence-falogrāfijā es orientējos ļoti vāji.
- Tātad mēs saprotam stāvokli. Skaidrs, ka valdība šajā ziņā neko nespēj darīt. Grūti pateikt, vai mērs vai kāds no viņa administrācijas apzinās situācijas nopietnību. Bet vienu es zinu: mums pieciem nav, ko zaudēt, bet iegūt mēs varam daudz. Katra jauna zināšanu deva var paplašināt mūsu pētījumu loku drošā virzienā. Kā paši saprotat, šis ir tikai sākums.
- Cik plaši ir notikusi šī Otrā Fonda infiltrācija? -jautāja Terbors.
- Es nezinu. Man nav atbildes. Visas infiltrācijas, kuras esam atklājuši, ir bijušas valsts ārējās malās. Centrālā pasaule, iespējams, vēl nav skarta, taču arī tas nav skaidri zināms, citādi es jūs nebūtu pārbaudījis. Aizdomas sevišķi krita uz jums, doktor Darell, jo jūs pametāt pētījumus kopā ar doktoru Kleisi. Starp citu, Kleise nekad jums to nepiedeva. Es pieļāvu, ka jūs ir mainījis Otrais Fonds, taču Kleise vienmēr apgalvoja, ka jūs vienkārši esot gļēvulis. Piedodiet, doktor Darell, ka es jums to saku, taču man ir svarīgi izskaidrot stāvokli. Es personīgi laikam saprotu jūsu attieksmi, un, ja tas bija gļēvums, tad tomēr piedodams.
Pirms atbildes doktors Darells dziļi ievilka elpu. - Es aizbēgu! Sauciet to, kā vēlaties. Tiesa, es centos saglabāt draudzību ar Kleisi, bet viņš ne reizes man neatrakstīja un nepiezvanīja līdz pat dienai, kad atsūtīja man jūsu smadzeņu viļņu datus, un tas notika nepilnu nedēļu pirms viņa nāves...