Tā kā jautājumu straume varēja būt nebeidzama, Arkādija viņu saudzīgi pārtrauca: - Es gribēju lidot jums līdzi, tēvoci Homir.
- Kāpēc? Uz kurieni?
- Jūs lidojat uz Kalganu, lai vāktu informāciju par Otro Fondu.
Munns izdvesa nesakarīgu vaidu un pilnīgi sašļuka, īsu brīdi Arkādija ar šausmām nodomāja, ka viņš kritīs histērijā un dauzīs galvu pret sienu. Viņš joprojām žņaudza rokā blasteru, un Arkādijai, to redzot, pakrūtē sagriezās salts nelabums.
- Uzmanieties... Neuztraucieties... - Vairāk neko viņa nespēja pateikt.
Tomēr pēc brīža Munns itin ciešami savaldījās un nosvieda blasteru uz gultas ar tādu sparu, ka tam būtu vajadzējis nostrādāt un izšaut kuģa korpusā caurumu.
- K-kā tu šeit iekļuvi? - viņš lēni noprasīja, itin kā uzmanīgi pieturēdams katru vārdu ar zobiem, lai tas netrīcētu pirms izlaušanās no mutes.
- Tas bija viegli. Es vienkārši atnācu uz angāru ar čemodānu un teicu: “Mistera Munna bagāža!” Tas vecis tikai parādīja ar īkšķi, kurp jāiet, un pat nepacēla galvu.
- Tagad man jāved t-tevi atpakaļ, p-pati saproti! -Homirs teica, un piepeši viņā uzzibēja neviltota prieka dzirksts. Visuma vārdā, tā nu nebija viņa vaina!
- To jūs nedrīkstat darīt, - Arkādija rāmi atbildēja. - Tas piesaistītu uzmanību.
- Ko?
- Jūs taču saprotat. Jūsu brauciens uz Kalganu tika izplānots tieši tāpēc, ka no jūsu puses būtu dabiski lūgt atļauju ieskatīties Mūļa pierakstos. Un jums jāizturas tik dabiski, lai jūs nepiesaistītu ne mazāko uzmanību. Ja lidosiet atpakaļ kopā ar meiteni, kura slepus ielavījusies kuģi, jūs varat nokļūt pat televīzijas ziņās.
- No k-kurienes tev radās šis iedomas par K-kal-ganu? Tas ir... b-bērnišķlgi! - Munna iebildumi bija tik samāksloti, ka diezin vai pārliecinātu pat nezinošu cilvēku, nemaz nerunājot par Arkādiju, kas bija nevainojami informēta.
- Es to noklausījos ar skaņu uztvērēju, - viņa atbildēja ar neveiksmīgi slēptu lepnumu. - Es zinu visu par jūsu ieceri, tāpēc jums atliek vienīgi ļaut man braukt līdzi.
- Un t-tavs tēvs? - Munns izspēlēja stiprāko kārti. - Viņš d-droši vien d-domā, ka tu esi nolaupīta... v-var-būt mirusi!
- Es atstāju vēstuli. - Arkādijas kārts bija vēl stiprāka. - Viņš droši vien saprot, ka nevajag celt traci vai darīt citas aplamības. Gan jūs drīz saņemsiet no viņa kosmogrammu.
To Munns spēja izskaidrot vienīgi ar burvestību, jo divas sekundes pēc Arkādijas vārdiem atskanēja signāls, vēstot par pienākušu ziņojumu.
- Tas noteikti ir mans tēvs, - Arkādija teica, un viņai bija taisnība.
Ziņa bija īsa un adresēta Arkādijai. Teksts bija tāds: “Paldies par jauko dāvanu, kuru Tu teicami prati izmantot. Lai Tev jauks ceļojums!”
- Redziet nu! - Arkādija teica. - Norādījumi ir skaidri.
Homirs Munns itin sekmīgi pierada pie Arkādijas klātbūtnes. Drīz viņš par to pat jutās priecīgs. Pēc kāda laika viņš nesaprata, kā būtu varējis bez šīs meitenes iztikt. Viņa bez mitas čaloja! Viņa izstaroja pacilātību! Un, pats galvenais, viņa it nemaz neraizējās! Viņa zināja, ka Otrais Fonds ir ienaidnieks, tomēr tas viņu neuztrauca. Viņa zināja, ka uz Kalgana vajadzēs stāties pretī naidīgi noskaņotai administrācijai, bet nevarēja vien sagaidīt šo brīdi!
Varbūt tāpēc, ka viņai bija četrpadsmit gadu.
Lai nu kā, nedēļām ilgais ceļojums tagad nozīmēja drīzāk sarunas, nevis grūtsirdīgu gremdēšanos sevī. Protams, tās nebija augsti intelektuālas sarunas, jo galvenokārt risinājās ap to, kā vislabāk tikt galā ar Kalgana Lordu. Šie prātojumi bija naivi un uzjautrinoši, tomēr izskanēja ar pārliecību un emocionālu degsmi.
Homirs pat atklāja, ka ir spējīgs smaidīt, klausoties un brīnoties, no kuras vēsturiskās daiļliteratūras pērles Arkādija ir piesavinājusies savu sagrozīto priekšstatu par lielo Visumu.
Pienāca vakars pirms pēdējā lēciena. Galaktikas tālo apvidu blāvi vizošajā plašumā mirdzēja Kalgana spožā zvaigzne. Kuģa teleskopā tā izskatījās kā izplūdis, zaigojošs plankums ar nenosakāmu diametru.
Arkādija sēdēja ērtākajā krēslā, pavilkusi zem sevis sakrustotas kājas. Viņa bija ģērbusies Homira biksēs un kreklā, kas viņai mazliet spieda. Savu sievišķīgāko apģērbu viņa bija izmazgājusi un izgludinājusi, lai varētu uzvilkt pirms nolaišanās.
- Kad būšu pieaugusi, es rakstīšu vēsturiskus romānus, - viņa pavēstīja. Līdz šim ceļojums Arkādijai bija
ļoti pa prātam. Tēvocis Homirs labprāt viņā klausījās, un saruna mēdz būt daudz patīkamāka, ja klausītājs ir patiesi gudrs cilvēks un stāstīto uztver nopietni.
Viņa turpināja: - Es esmu izlasījusi kaudzēm grāmatu par visiem izcilajiem cilvēkiem Fonda vēsturē. Par tādiem kā Seldons, Hardins, Mallovs, Deverss un citi, jūs jau zināt. Esmu pat izlasījusi lielāko daļu no tā, ko jūs esat rakstījis par Mūli, tikai man nepatīk lasīt tās vietas, kur Fonds cieš sakāvi. Vai jums arī nav patīkamāk lasīt tādas vēstures grāmatas, kurās ir izlaistas muļķīgās, neveiksmīgās daļas?
- Jā, ir gan, - Munns nopietni apstiprināja. - Bet tā vairs nebūtu godīga v-vēsture, Arkadī, vai nav tiesa? Akadēmisku atzinību nevar iegūt, ja notikumus neataino visā p-pilnībā.
- Ek, blēņas! Kāda nozīme ir akadēmiskai atzinībai? - Tēvocis Homirs viņai patika arvien labāk. Viņš jau vairākas dienas sauca viņu par Arkadī. - Manas grāmatas būs interesantas un plaši pazīstamas, un cilvēki tās pirks! Kāda jēga rakstīt to, ko neviens nepērk, un autors paliek nepazīstams? Man nevajag, lai mani pazīst tikai daži veci profesori. Es gribu, lai mani pazīst visi!
Arkādijas ieplestās acis mirdzēja priekā par savu nākotnes vīziju, un viņa iekārtojās krēslā vēl ērtāk. - Paklausieties, tiklīdz man izdosies pierunāt tēvu, es lidošu uz Trantoru, lai iegūtu galvenos materiālus par Pirmo Impēriju! Vai jūs zinājāt, ka es esmu dzimusi uz Trantora?
Homirs to zināja, tomēr atjautāja: - Patiešām? -, pauzdams piedienīgu pārsteigumu. Arkādija to atalgoja ar starojošu un mazliet klīrīgu smaidu.
- Jā, jā! Mana vecmāmiņa... nu, Beita Darella, jūs noteikti esat dzirdējis par viņu... kopā ar vectētiņu reiz bija aizlidojuši uz Trantoru. īstenībā tieši tur viņi apturēja Mūli, kad tam pie kājām jau bija visa Galaktika; un ar! mans tēvs un māte pēc apprecēšanās aizceļoja uz turieni. Es tur piedzimu. Nodzīvoju uz Trantora līdz mātes nāvei, bet tolaik man bija tikai trīs gadi, tāpēc es neko daudz neatceros. Vai jūs esat bijis uz Trantora, tēvoci Homir?
- Nē, neesmu vis. - Atspiedies pret auksto starpsienu, Homirs izklaidīgi klausījās. Kalgans bija jau pavisam tuvu, un viņš juta sevī atkal ieplūstam neomulīgo satraukumu.
- Vai tā nav ārkārtīgi romantiska pasaule? Tēvs stāsta, ka Stannela V valdīšanas laikā tur esot bijis vairāk iedzīvotāju nekā tagad desmit pasaulēs kopā! Tā esot bijusi milzīga metāla pasaule, viena milzum liela pilsēta un visas Galaktikas galvaspilsēta! Viņš man ir rādījis fotogrāfijas, ko pats uzņēmis uz Trantora. Tagad planēta ir sagrauta drupās, bet joprojām satriecoša! Man šausmīgi gribētos to redzēt vēlreiz. Patiesībā... Tēvoci Homir!
-Jā?
- Vai mēs nevarētu aizbraukt turp, kad būsim beiguši darbu uz Kalgana?
Homira sejā atplaiksnīja agrākās bailes. - K-ko? Liecies nu mierā! Šis ir lietišķs p-pasākums, nevis izprieca. To tu neaizmirsti!
- Arī tas būtu lietišķs pasākums, - Arkādija lūdzoši iebilda. - Uz Trantora droši vien varētu atrast neticamu daudzumu informācijas. Vai jūs tā nedomājat?
- Nē, nedomāju vis. - Homirs piecēlās kājās. - Un tagad nāc nost no d-datora! Mums jāveic pēdējais lēciens, un p-pēc tam tu iesi gulēt. - Nolaišanās solīja vismaz vienu ieguvumu: viņam bija bezgala apnicis gulēt uz mēteļa, kas noklāts uz metāla grīdas.