Aprēķini nebija sarežģīti. “Kosmosa ceļojumu rokasgrāmatā” maršruts no Fonda uz Kalganu bija aprakstīts pietiekami skaidri. Sekoja acumirklīgs grūdiens bezlaika lidojumā cauri hipertelpai, un pēdējais gaismas gads palika ceļotājiem aiz muguras.
Tagad Kalgana saule patiešām bija saule - liela, spoža un dzeltenbalta, neredzama aiz iluminatoriem, kas apspīdētajā pusē bija automātiski aizvērušies.
Līdz Kalganam bija atlikusi vairs tikai viena nakts.
12. LORDS
Kalganam neapšaubāmi bija pati savdabīgākā vēs-tūre visu pārējo Galaktikas pasauļu vidū. Termina planētas vēsture, piemēram, bija gandrīz nepārtraukta augšupeja. Savukārt Trantora vēsture - kādreizējā Galaktikas centra vēsture - bija gandrīz nepārtraukta lejupslīde. Bet Kalgans...
Sākumā, divus gadsimtus pirms Hari Seldona dzimšanas, Kalgans kļuva slavens kā Galaktikas izpriecu pasaule - turklāt tāda izpriecu pasaule, kas izklaidi padarīja par industriju.
Un tā bija stabila industrija. Pati stabilākā industrija visā Galaktikā. Kad visur citur Galaktikas civilizācija lēnām tuvojās bojāejai, Kalganu neskāra gandrīz nekādas katastrofas pazīmes. Lai kā mainījās Galaktikas tuvāko sektoru ekonomika un socioloģija, tajos vienmēr saglabājās izredzētais slānis - sabiedrības elite, un izredzētību allaž ir pavadījusi vēlme un iespēja pavadīt laiku izpriecās un dzīves priekos.
Tā nu Kalgans ilgstoši un veiksmīgi gādāja par šīs elites labsajūtu, apkalpojot Impērijas galma izsmalcinātos un iesmaržinātos švītus un viņu spožās, baudkārās dāmas; skarbos un rūdītos karavadoņus, asiņainos
karos pakļauto pasauļu dzelžainos valdniekus un viņu nekautrās prostitūtas; Fonda greznos un korpulentos biznesmeņus un viņu izlaidīgās un alkatīgās mīļākās.
Kalganam nebija svarīgi, kas viņi ir un kādi viņi ir, jo viņiem visiem bija nauda. Un, tā kā Kalgans apkalpoja visus, tā kā pieprasījums pēc Kalgana piedāvātajiem priekiem bija nepārtraukts, tā kā Kalganam pietika gudrības neiesaistīties nekādā pasaules politikā un nepieslieties nevienai nometnei, tas plauka un zēla, kad citi vīta, un mielojās, kad citi savilka jostas.
Tāds stāvoklis saglabājās līdz Mūļa ziedu laikiem. Pēc tam arī Kalgans padevās iekarotājam, kurš bija vienaldzīgs pret izpriecām un jebko citu, izņemot iekarojumus. Mūlim Kalgans nozīmēja to pašu, ko jebkura cita planēta.
Tādējādi Kalgans nonāca dīvainā Galaktikas metropoles lomā un kļuva par tādu kā piedzīvotāju dižākajai Impērijai, kāda pastāvējusi kopš pašas Galaktikas Impērijas beigām.
Pēc tam sekoja Mūļa piepešā nāve un līdzi tai straujš lejupkritiens. No Savienības atšķēlās Fonds. Vienlaikus un drīz pēc tam atdalījās Mūļa pārvaldīto teritoriju lielākā daļa. Piecdesmit gadus vēlāk par šo neilgo varas periodu bija palikušas tikai miglainas atmiņas, kas atgādināja opija izraisītu sapni. Kalgans nekad vairs neatguva agrāko lomu. Tas nespēja atjaunot bezrūpīgās izpriecu pasaules stāvokli, jo varas izraisīta apmātība nemēdz izzust bez pēdām. Turpmāk Kalganu cits pēc cita pārvaldīja vadoņi, kurus Fonds sauca par Kalgana Lordiem, bet kuri paši sevi dēvēja par Galaktikas Pirmajiem Pilsoņiem, atdarinot Mūļa vienīgo goda nosaukumu un tādejādi uzturot ilūziju, ka ari viņi ir izcili karavadoņi.
Pašreizējais Kalgana Lords savā statusā bija pavadījis piecus mēnešus. Sākotnēji viņš to bija ieguvis gan sava ieņemamā amata dēļ, būdams Kalgana flotes vadonis, gan iepriekšējā lorda nožēlojamas nepiesardzības dēļ. Tomēr neviens kalganietis nebija tik neapdomīgs, lai mēģinātu pārāk sīki iedziļināties šīs norises likumībā. Visiem taču zināms, ka tā mēdz notikt un visprātīgāk ir to pieņemt un samierināties.
Tomēr šāda pēctecība, kurā vietu saglabāja stiprākie, turklāt nevairīdamies no asinīm un nežēlības, palaikam pašķīra ceļu arī spējīgajiem. Lords Stetins bija gana prasmīgs valdnieks, kas nepakļāvās citu ietekmei.
Lords Stetins mēdza sagādāt grūtības viņa eminencei Pirmajam Ministram, kurš ar godājamu neitralitāti bija kalpojis gan iepriekšējam, gan pašreizējam lordam un, ja dzīvotu pietiekami ilgi, tikpat godājami kalpotu arī nākamajam.
Viņš mēdza sagādāt grūtības arī Lēdijai Kallijai, kas Stetinam bija tuva draudzene, tomēr ne tik tuva, lai varētu lepoties ar sievas statusu.
Tovakar visi trīs bija sapulcējušies Lorda Stetina privātajās istabās. Pirmais Pilsonis, masīvs un iespaidīgs, ģērbies savā iecienītajā admirāļa formas tērpā, sarauktu pieri sēdēja uz cieta krēsla tik stīvi, it kā pats būtu veidots no sēdekļa plastmasas. Viņa Pirmais Ministrs Levs Meiruss raudzījās valdniekā ar izklaidīgi neitrālu skatienu, un viņa slaidie pirksti nervozi un ritmiski glaudīja dziļo rievu, kas stiepās pār kalsno, iekritušo vaigu no izliektā deguna līdz iesirmās bārdas
līnijai. Lēdija Kallija bija graciozi iekārtojusies uz biezā, pūkainā pārklāja, kas sedza putuplasta dīvānu, un viņas pilnīgās, kaprīzi uzmestās lūpas tikko jaušami trīcēja neapmierinātībā par uzmanības trūkumu.
- Ser, - sacīja Meiruss, lietodams vienīgo piemēroto uzrunu lordam, kurš dēvēja sevi par Pirmo Pilsoni, - jums derētu tālredzīgāk ielūkoties vēstures nepārtrauktībā. Milzīgās pārvērtības jūsu paša dzīvē ir vedinājušas jūs domāt, ka civilizācijas gaita tikpat viegli pakļaujas piepešām pārmaiņām. Taču tā nav.
- Mūlis pierādīja pretējo.
- Bet kurš var atdarināt Mūli? Atcerieties, ka viņš nebija ikdienišķs cilvēks! Turklāt ari viņa panākumi nebija bezgalīgi un neierobežoti.
- Mincīt! - pēkšņi izdvesa Lēdija Kallija, bet Pirmā Pilsoņa neiecietīgais žests viņu tūlīt apklusināja.
- Nejaucies, Kallij! - Lords Stetins noskaldīja. - Meirus, es esmu noguris no bezdarbības. Mans priekštecis aizvadīja dzīvi, spodrinādams floti kā smalku mūzikas instrumentu, lai tai nebūtu līdzīgas visā Galaktikā. Un nomira, atstājis šo krāšņo spēku guļam dīkā. Vai es lai to turpinātu? Es, flotes admirālis?
Cik ilgs laiks vajadzīgs, lai mašīna sarūsētu? - viņš turpināja. - Pašlaik tā tikai tukšo valsts kasi un neko nedod pretī! Virsnieki alkst pēc uzvarām, matroži alkst pēc laupījuma. Viss Kalgans ilgojas pēc Impērijas un triumfa atdzimšanas! Vai jūs spējat to saprast?
- Tie ir tikai vārdi, - sacīja Meiruss, - tomēr es saprotu jūsu domu. Uzvaras, laupījums, triumfs - tas viss dod prieku, kad ir iegūts, bet ceļš uz to bieži ir riskants un nekad nav patīkams. Pirmais sajūsmas vilnis var nebūt ilgs. Un visa vēstures gaita ir apliecinājusi, ka Fondam uzbrukt nav gudri. Pat Mūlis būtu rīkojies gudrāk, ja no tā būtu atturējies...
Lēdijas Kallijas zilās, neizteiksmīgās acis bija pieplūdušas asarām. Pēdējā laikā Mincītis reti pievērsa viņai uzmanību, un tieši tagad, kad bija apsolījis pavadīt vakaru kopā ar viņu, vajadzēja uzrasties šim nejaukajam, kārnajam, sirmajam vecim, kurš vienmēr skatījās drīzāk viņai cauri, nevis uz viņu! Un Mincītis to pieļāva! Lēdija Kallija neuzdrīkstējās protestēt; viņa baidījās pat no šņuksta, kas lauzās uz āru.
Un Stetins tagad runāja tonī, kuru viņa ienīda: valdnieka balss skanēja skarbi un neiecietīgi. - Jūs esat tālas pagātnes vergs! Fondam ir plašāka teritorija un lielāks iedzīvotāju skaits, taču viņi nav vienoti un sašķelsies pēc pirmā trieciena. Šodien viņi turas kopā tikai inerces pēc, un es esmu pietiekami stiprs, lai šo inerci sadragātu. Jūs hipnotizē senās dienas, kad kodolenerģija piederēja vienīgi Fondam. Viņi spēja izvairīties no mirstošās Impērijas pēdējiem triecieniem un pēc tam sastapās tikai ar aprobežotu karavadoņu anarhiju, kas Fonda kodolkuģiem spēja likt pretī vienīgi vecus karkasus un pagātnes lauskas.