Bet Mūlis to visu mainīja, mans mīļais Meirus! Viņš izplatīja Galaktikā zināšanas, kuras Fonds bija slēpis pie sevis, un zinātnes monopols ir zudis uz visiem laikiem. Tagad mūsu spēki ir līdzvērtīgi.
- Un Otrais Fonds? - Meiruss vēsi atjautāja.
- Un Otrais Fonds? - Stetins tikpat vēsi atkārtoja. - Vai jūs zināt tā mērķus? Viņiem vajadzēja piecus gadus, lai apturētu Mūli, ja vispār tas bija izšķirošais faktors, par ko daudzi šaubās. Vai tad jūs nezināt, ka krietna daļa Fonda psihologu un sociologu uzskata:
Seldona Plāns kopš Mūļa parādīšanās ir pilnīgi sabrucis? Un, ja Plāna vairs nav, tad pastāv tukšums, kuru es varu aizpildīt tikpat labi kā jebkurš cits!
- Mūsu zināšanas šajos jautājumos nav pietiekamas, lai attaisnotu risku.
- Varbūt mūsu zināšanas ne, bet uz šīs planētas ir ieradies kāds Fonda pārstāvis. Vai jūs to zināt? Viņu sauc Homirs Munns, un, ja nemaldos, viņš ir rakstījis apcerējumus par Mūli un paudis tajos tieši to pašu domu: Seldona Plāns vairs neeksistē.
Pirmais Ministrs pamāja ar galvu. - Es esmu dzirdējis par viņu vai, pareizāk, par viņa rakstiem. Ko viņš šeit grib?
- Viņš lūdz atļauju ieiet Mūļa pili.
- Patiešām? Gudrāk būtu atteikt. Nav tālredzīgi tricināt ticējumus, kuri satur kopā mūsu planētu.
- Es par to padomāšu, un vēlāk atgriezīsimies pie šis sarunas.
Meiruss paklanījās un izgāja no istabas.
- Vai tu dusmojies uz mani, Mincīt? - Lēdija Kallija asarainā balsī jautāja.
Stetins saniknots pagriezās pret viņu. - Vai es neesmu tev teicis, lai tu citu klātbūtnē nesauc mani tajā smieklīgajā vārdā?
- Kādreiz tev tas patika.
- Bet tagad vairs nepatīk, un gādā, lai tas vairs neatkārtotos!
Viņš drūmu skatienu raudzījās Kallijā, pats nesaprazdams, kāpēc viņu vēl piecieš. Tukša, pakļāvīga būtne, kam tīkami pieskarties; tiesa, viņas jūsmīgā pieķeršanās bija ērta pārmaiņa skarbajā ikdienas dzīvē.
Tomēr pat šī pieķeršanās bija kļuvusi apnicīga. Turklāt viņa sapņoja par laulībām, par Pirmās Lēdijas stāvokli.
Smieklīgi!
Šai situācijai nebija nekādas vainas, kamēr viņš bija tikai admirālis, taču Pirmajam Pilsonim un nākotnes iekarotājam vajadzēja vairāk. Viņam vajadzēja mantiniekus, kuri varētu saliedēt viņa turpmākās pārvaldības teritorijas. Mūlim nebija pēcnācēju, tāpēc viņa Impērija beidzās līdz ar šī dīvainā pārcilvēka dzīvi. Viņam, Stetinam, vajadzēja sievieti no vēsturiski ievērojamas Fonda dzimtas, kas ļautu savienot dinastijas.
Kas mani kavē atbrīvoties no Kallijas jau tūlīt, viņš sev ērcīgi jautāja. Tas nebūtu grūti. Viņa drusku pačink-stētu... Tomēr Stetins atmeta šo domu. Reizēm Kallija tomēr bija itin noderīga.
Viņas oma sāka uzlaboties. Sirmās Bārdas iespaids bija atkāpies, un Mincīša akmeņainie vaibsti šķita atmaigstam. Kallija sakustējās un maigi tiecās viņam pretī.
- Tu taču nerāsies uz mani, vai ne?
- Nē. - Stetins izklaidīgi paplikšķināja viņai pa plecu. - Bet tagad brītiņu pasēdi un paklusē, labi? Es gribu kaut ko pārdomāt.
- Par to cilvēku no Fonda?
-Jā.
- Mincīt? - Sekoja klusuma brīdis.
- Nu, kas ir?
- Mincīt, tu teici, ka tam atbraucējam līdzi esot maza meitene. Vai es varētu ar viņu satikties, kad viņi atnāks šurp? Es nekad neesmu...
- Bet kāpēc tu domā, ka es aicināšu viņu kopā ar to skuķi? Vai mana pieņemšanas zāle ir kāda meiteņu skola? Nepļāpā blēņas, Kallij!
- Bet es varētu ņemt viņu savā ziņā, Mincīt! Tev tas nekādas rūpes neprasītu. Saproti, es ļoti reti redzu bērnus, un tu jau zini, kā es tos mīlu.
Stetins paskatījās uz viņu ar ironisku smīnu. Parastais gājiens! Es mīlu bērnus, es gribu bērnus, proti, tavus bērnus, proti, tavus likumīgos bērnus, proti, laulību. Viņš iesmējās.
- Šis konkrētais bērns ir skaista četrpadsmit vai piecpadsmit gadu veca meitene, - viņš teica. - Droši vien augumā tikpat gara kā tu.
Kallija brīdi izskatījās satriekta. - Bet varbūt tomēr? Varbūt viņa man pastāstītu par Fondu? Man vienmēr ir gribējies aizlidot uz turieni. Mans vectēvs bija Fonda cilvēks. Vai tu varētu mani kādreiz turp aizvest, Mincīt?
Šī doma Stetinam izraisīja smaidu. Varbūt patiešām varētu - kā iekarotājs! Iztēles aina izraisīja viņā labvēlīgu pacilātību, kas ieplūda vārdos: - Labi, labi, aizvedīšu! Un tu varēsi tikties ar to meiteni un čalot par Fondu, cik sirds vēlas. Tikai ne manā klātbūtnē, pati saproti!
- Es tevi netraucēšu, goda vārds! Aizvedīšu viņu uz savām istabām. - Kallija atkal jutās laimīga. Pēdējā laikā viņai reti izdevās panākt savu. Viņa aplika rokas Stetinam ap kaklu un pēc īsa savaldības brīža juta, ka saspringtie muskuļi atslābst. Viņš rāmi nolaida lielo galvu uz Kallijas pleca.
13. LĒDIJA
Arkādija triumfēja. Cik brīnišķi dzīve bija mainījusies kopš dienas, kad aiz viņas loga parādījās Pelle-asa Antora muļķīgā seja! Un tikai tāpēc, ka viņai bija pieticis izdomas un drosmes darīt to, ko vajadzēja darīt!
Tagad viņa bija uz Kalgana. Viņa bija apmeklējusi lielo Centrālo Teātri - pašu lielāko Galaktikā - un personīgi redzējusi dažas skatuves zvaigznes, kuru slava bija sasniegusi pat tālo Fondu. Viņa bija viena pati iepirkušies Ziedu Takas veikalos - Visuma krāšņākajā un modernākajā iepirkšanās centrā. Un pati izvēlējusies pirkumus, jo Homirs no tā neko nesajēdza. Pārdevējas neizteica nekādus aizrādījumus par garajām, mirdzošajām kleitām ar vertikālām joslām, kas ļāva izskatīties slaidai, un Fonda nauda bija noderīga tālu aiz planētas robežām. Homirs viņai bija iedevis desmit kredītu banknoti, un, pārvērsta Kalgana “kalganīdos”, tā bija pārtapusi fantastiski biezā žūksnī.
Viņa bija pat mainījusi frizūru - pakausi īsāki mati, un katrā galvas pusē pa zaigojošai cirtai. Turklāt pēc apstrādes mati izskatījās zeltaināki nekā jebkad: tie burtiski mirdzēja!
Bet tas, kas notika pašlaik, pārspēja visu iepriekšējo. Protams, Lorda Stetina pils neizskatījās tik krāšņa un grezna kā teātris vai tik vēsturiska un noslēpumaina kā Mūļa vecā pils - tiesa, līdz šim viņi bija redzējuši tikai tās vientulīgos torņus neilgā lidojumā pār planētu -, tomēr šeit dzīvo īsts Lords! ŠI doma skurbināja un žilbināja.
Un tas vēl nebija viss. Šobrīd viņa atradās vaigu vaigā ar Lorda Mīļāko. Arkādija domās redzēja šo vārdu ar lielo burtu, jo zināja, kāda loma šādām sievietēm bijusi vēsturē un kādu spožumu un varu tās iemiesojušas. Patiesībā viņa ari sevi bija nereti iztēlojusies par lidzlgu visvarenu un mirdzošu būtni, taču uz Fonda pašlaik mīļākās nebija modē, turklāt tēvs to droši vien nepieļautu pat tad, ja tāda iespēja rastos.
Tiesa gan, Lēdija Kallija īsti neatbilda Arkādijas priekšstatam par šo lomu. Pirmkārt, viņa bija diezgan resna un, otrkārt, nemaz neizskatījās ļauna vai draudīga. Tāda ikdienišķi pabalojusi, tuvredzīga sieviete. Ari balss viņai bija spiedzīga, bez valdzinoša piesma-kuma, un...
- Vai tu gribētu vēl tēju, bērns?
- Labprāt izdzeršu vēl vienu tasi, paldies, jūsu gaišība! - Bet varbūt pareizi bija “jūsu augstība”?
Ar lietpratējas žēlīgo pašpārliecību Arkādija turpināja: - Jums ir ļoti skaistas pērles, godātā kundze. -(Saliekot kopā visus apstākļus, “godātā kundze” šķita visatbilstošākā uzruna.)
- Ā, vai tu tā domā? - Kallija izskatījās itin iepriecināta. Viņa noņēma pērļu virteni un viegli pašūpoja to rokā. - Vai tu gribētu tās sev? Vari ņemt, ja vēlies!