- Ai, bet... Vai jūs to domājat nopietni? - Arkādija attapās, kad krelles jau bija viņas plaukstā, bet tad sērīgi sniedza tās atpakaļ. - Tēvam nepatiks.
- Tavam tēvam nepatiks šīs pērles? Bet tās patiešām ir skaistas!
- Nē, viņam nepatiks, ka es esmu tās pieņēmusi. Nedrīkst pieņemt no citiem dārgas dāvanas, tā viņš saka.
- Ak tā? Bet... bet šī man ir dāvana no Mine... no Pirmā Pilsoņa. Vai tu domā, ka nebija pareizi to pieņemt?
Arkādija pietvīka. - Tā es nedomāju...
Bet Kallijai šis temats jau bija apnicis. Viņa ļāva krellēm nokrist zemē un teica: - Tu man solīji pastāstīt par Fondu. Lūdzu, dari to tagad!
Un piepeši Arkādija samulsa. Ko lai stāsta par pasauli, kura ir garlaicīga līdz izmisumam? Viņai Fonds nozīmēja mazpilsētu, ērtu māju, kaitinošu nepieciešamību mācīties, rāmu un vienmuļu ikdienu. - Manuprāt, Fonds ir tieši tāds, kādu to rāda grāmatfilmās, -viņa nenoteikti atbildēja.
- A, tu skaties grāmatfilmas? Kad es mēģinu to darīt, man tūlīt sāk sāpēt galva. Bet zini, man ļoti patīk videostāsti par jūsu Tirgotājiem. Tādi lieli, mežonīgi vīrieši. Bezgala aizraujoši! Vai tavs draugs misters Munns arī ir viens no viņiem? Viņš gan neizskatās necik mežonīgs. Tirgotāji parasti ir bārdaini, runā dobjā, zemā balsī un valdonīgi izturas pret sievietēm, vai nav tiesa?
Arkādija pieklājīgi pasmaidīja. - Tā ir vēsture, cienītā kundze. Fonda sākuma posmā Tirgotāji bija celmlauži, kas paplašināja robežas un izplatīja civilizāciju pārējā Galaktikā. Par to mēs mācījāmies skolā. Bet tas laiks ir pagājis. Mums vairs nav Tirgotāju, ir tikai korporācijas un apvienības.
- Patiešām? Cik žēl! Bet ko tad dara misters Munns, ja viņš nav Tirgotājs?
- Tēvocis Homirs ir bibliotekārs.
Kallija aizsedza muti ar plaukstu un ieķiķinājās. - Tātad viņš rūpējas par grāmatfilmām! Ak mūžs! Manuprāt, tā ir ļoti muļķīga nodarbošanās pieaugušam cilvēkam.
- Viņš ir ļoti labs bibliotekārs, godātā kundze. Uz Fonda šī profesija ir ļoti augstā cieņā. - Viņa nolika mazo, varavīkšņoto tējas tasi uz galda pienbaltās virsmas.
Namamātes seja pauda patiesu iejūtību. - Mīļais bērns, es nepavisam negribēju tevi aizvainot. Viņš noteikti ir ļoti inteliģents cilvēks. To es redzēju, līdzko ieskatījos viņam acīs. Tās bija tik... inteliģentas. Un nav šaubu, ka viņš ir arī drosmīgs, ja jau grib redzēt Mūļa pili.
- Drosmīgs? - Arkādijas sirds tramīgi iedrebējās. Kaut ko tādu viņa bija ļoti gaidījusi. Intriga! Intriga! Visiem spēkiem tēlodama vienaldzību un nevērīgi aplūkodama pirkstu nagus, viņa jautāja: - Kāpēc noteikti jābūt drosmīgam, ja grib redzēt Mūļa pili?
- Vai tad tu nezini? - Kallija plati iepleta acis un pieklusināja balsi. - Tai ir uzvelts lāsts! Mūlis mirstot piekodināja, lai neviens tajā neejot iekšā, iekams nebūšot nodibināta Galaktikas Impērija. Neviens kalganie-tis neuzdrošinās spert kāju pat pils dārzos.
Arkādija pārdomāja dzirdēto. - Bet tā taču ir māņticība...
- Tā vis nesaki! - Kallija satraukti protestēja. - Min-cītis arī domā tāpat. Bet viņš apgalvo, ka jāļaujot cilvēkiem tam ticēt, lai labāk varētu pār tiem valdīt. Tomēr es esmu ievērojusi, ka viņš pats nekad tur neiet. Tāpat kā Talloss, Pirmais Pilsonis pirms Mincīša. - Tad viņa kaut ko iedomājās un atkal iedegās ziņkārībā: - Bet kāpēc misters Munns grib redzēt Mūļa pili?
Tajā brīdī Arkādija saprata, ka radusies iespēja īstenot savu rūpīgi pārdomāto plānu. No lasītajām grāmatām viņa zināja, ka valdnieka mīļākā iemieso patieso spēku un ka viņas rokās ir noteicošā ietekme. Tāpēc, ja tēvocis Homirs cietīs neveiksmi sarunā ar Lordu Stetinu - un par to Arkādija nešaubījās -, viņai jānovērš šī neveiksme ar Lēdijas Kallijas palīdzību. Tiesa gan, Lēdija Kallija bija diezgan grūti izprotama. Viņa nepavisam neatstāja gudras sievietes iespaidu. Tomēr, kas zina, - vēsture taču daudzkārt ir apliecinājusi...
- Tam ir nopietns iemesls, godātā kundze... bet vai jūs saglabāsiet to noslēpumā?
- Es zvēru! - Kallija atsaucās un pārmeta krustu virs kuplajām, baltajām krūtīm.
Arkādijas domas par teikuma tiesu apsteidza izteiktos vārdus. - Redziet, tēvocis Homirs ir ievērojama autoritāte attiecībā uz Mūli. Viņš par to ir sarakstījis daudz grāmatu un uzskata, ka visa Galaktikas vēsture ir mainījusies kopš dienas, kad Mūlis iekaroja Fondu.
- Ak vai!
- Viņš domā, ka Seldona Plāns...
Kallija sasita plaukstas. - Par Seldona Plānu es zinu! Videofilmas par Tirgotājiem katru reizi stāsta par Seldona Plānu. Tam bija paredzēts gādāt, lai Fonds vienmēr uzvarētu. Tas bija it kā saistīts ar zinātni, bet to es nekad neesmu sapratusi. Es vienmēr nogurstu un kļūstu nemierīga, kad jāklausās skaidrojumi. Bet turpini vien, mīļais bērns! Tavi skaidrojumi ir citādi. Tu visu pasaki ļoti saprotami.
- Nu, tātad jums ir skaidrs, - Arkādija turpināja, - ka tobrīd, kad Mūlis iekaroja Fondu, Seldona Plāns pārstāja darboties un kopš tā laika vairs nav īstenojies. Un kas tādā gadījumā veidos Otro Impēriju?
- Otro Impēriju?
- Jā, tāda kādreiz ir jānodibina, bet kā tas notiks? Tā, redziet, ir lielākā problēma. Un vēl pastāv Otrais Fonds.
- Otrais Fonds? - Kallija bija pilnīgā nesaprašanā.
- Jā, tie ir vēstures plānotāji, kuri iet Seldona pēdās. Viņi apturēja Mūli, jo tas bija parādījies nelaikā, bet tagad viņi, iespējams, atbalsta Kalganu.
- Kāpēc?
- Tāpēc, ka Kalgans pašlaik var piedāvāt vislabākās iespējas kļūt par jaunās Impērijas kodolu.
Lēdija Kallija ļoti miglaini tuvojās atskārsmei. - Tu gribi teikt, ka Mincītis būs tas, kurš veidos jauno Impēriju?
- Pavisam droši to apgalvot nevar. Tēvocis Homirs tā domā, bet pirms galīgā secinājuma viņam jāizskata visi Mūļa reģistri.
- Ai, cik tas viss ir sarežģīti! - Lēdija Kallija izdvesa šaubu pilnā balsī.
Arkādija padevās. Viņa bija darījusi visu, kas viņas spēkos.
Lords Stetins jutās saērcināts. Tikšanās ar Fonda nīkuli bija veltīgi nosists laiks. Vēl sliktāk - tā bija aizskārusi viņa pašlepnumu. Viņš, divdesmit septiņu pasauļu neierobežotais valdnieks, Galaktikas varenāko militāro spēku pavēlnieks, Visuma grandiozāko mērķu īstenotājs, spiests kult tukšus salmus ar kaut kādu grāmatu tārpu!
Sasodīts!
Un tagad viņam vajadzētu pārkāpt Kalgana ieražas? Ļaut svešiniekam ielauzties Mūļa pilī, lai kāds nejēga varētu uzrakstīt vēl vienu grāmatu? Zinātnes vārdā! Svētās zinātnes vārdā! Augstā Galaktika! Vai tiešām kāds visā nopietnībā ir uzdrošinājies mest viņam sejā tādus vārdus? Turklāt - to iedomājoties, viņam uzmetās zosāda, - nedrīkst aizmirst arī seno lāstu. Protams, viņš pats tam neticēja; tādām blēņām netic neviens saprātīgs cilvēks. Tomēr, lai atļautos izaicināt likteni, ir vajadzīgs svarīgāks iemesls nekā kura katra muļķa iegriba!
- Un ko tev vajag? - viņš uzbrēca, un Lēdija Kallija izbiedēta atkāpās durvju ailā.
- Vai tu esi aizņemts?
- Jā, es esmu aizņemts!
- Bet te taču neviena nav, Mincīt. Vai tiešām es nevaru īsu mirkli ar tevi parunāt?
- Augstā Galaktika! Ko tu gribi? Saki ašāk!
Kallija sastomījās. - Tā meitene man teica, ka iešot
uz Mūļa pili. Varbūt mēs varētu iet kopā ar viņiem? Tur jābūt satriecoši skaisti!
- Ak viņa tā teica? Nu tad zini: nekur viņa neies un mēs arī neiesim. Un tagad pazūdi! Tu man esi apnikusi.