- Bet, Mincīt, kāpēc viņa neies? Tā meitene teica, ka tu izveidošot Impēriju!
- Man pilnīgi vienalga, ko viņa... Ko tu teici? - Ste-tins strauji piegāja Kallijai klāt un satvēra viņas roku virs elkoņa tik stingri, ka pirksti dziļi iespiedās mīkstajā miesā. - Ko viņa tev sacīja?
- Man sāp, Mincīt! Ja tu tā skatīsies uz mani, es nevarēšu atcerēties, ko viņa teica.
Stetins atlaida Kallijas roku, un viņa brīdi stāvēja, berzēdama sarkanos nospiedumus, tad iečinkstējās: - Viņa man lika apsolīt, ka es nevienam nestāstīšu!
- Slikti! Bet man tu pastāstīsi. Tūlīt!
- Nu... viņa teica, ka Seldona Plāns esot mainījies un kaut kur esot vēl viens Fonds, kas rūpējoties, lai tu izveidotu Impēriju. Tas bija viss. Nu, vēl viņa teica, ka misters Munns esot ļoti ievērojams zinātnieks un Mūļa pilī atradīšot visus vajadzīgos pierādījumus. Tas gan ir pilnīgi viss, ko viņa man pastāstīja. Vai tu dusmojies?
Bet Stetins neatbildēja. Viņš steigšus izgāja no istabas, un Kallija palika stāvam, sērīgi lūkodamās viņam nopakaļ ar padevīga teļa skatienu. Nepilnas stundas laikā tika izdotas divas pavēles ar Pirmā Pilsoņa oficiālo zīmogu. Pirmā no tām lika nosūtīt kosmosā piecsimt karakuģu ar uzdevumu, ko formāli apzīmēja par “kara spēlēm”. Otrā pavēle skāra tikai vienu cilvēku, izraisot viņā pilnīgu apjukumu.
Homirs Munns bija sakravājies un gatavojās doties projām, kad viņu sasniedza otrā pavēle. Protams, tā bija oficiāla atļauja ieiet Mūļa pilī. Viņš to izlasīja vairākas reizes, nejuzdams ne mazāko iepriecinājumu.
Turpretī Arkādija gavilēja. Viņa zināja, kas noticis.
Vai vismaz iedomājās, ka zina.
14. RAIZES
Polija klāja brokastgaldu, ar vienu aci vērodama ziņu raidītāju, kas klusi drukāja kārtējo dienas ziņu izlaidumu. Vērot ar vienu aci nebija sarežģīti, un viņas darāmais tāpēc necieta. Tā kā visas maltītes sastāvdaļas bija rūpīgi iepakotas vienreizējas lietošanas traukos un kārbās, Polijas brokastlaika pienākums bija tikai izvēlēties ēdienus, nolikt tos uz galda un pēc tam novākt pārpalikumus.
Pārlaidusi skatienu ziņām, viņa noklakstināja mēli un pēc īsa pārdomu brīža klusi ievaidējās.
- Ai, cik cilvēki ir ļauni! - viņa noteica, un doktors Darells uz to atbildēja ar neskaidru rūcienu.
Polijas balsī ieskanējās griezīgāki toņi, kā automātiski notika ikreiz, kad viņa izvēlējās apraudāt cilvēces ļaunumu. - Tie briesmīgie kalganieši! - Pēdējo vārdu viņa izrunāja stiepti un ar īpaši uzsvērtu sašutumu. - Nu, kāpēc viņi tā dara? Vai tad nevarētu dzīvot mierā? Bet nē, viņiem mūžīgi jāmeklē nepatikšanas! Paskatieties uz šo virsrakstu: “Pūļa nekārtības pie Fonda konsulāta.” Ak, kaut es varētu pateikt viņiem kādu biezu vārdu! Parastā cilvēku nelaime: viņi neko neatceras. Vienkārši neko neatceras, doktor Darell! Viņiem
galīgi nav atmiņas. Nav tak necik sen, kopš bija pēdējais karš pēc Mūļa nāves - protams, es tolaik biju vēl maza meitene un tas bija viens briesmīgs laiks! Mans tēvocis gāja bojā, nenodzīvojis līdz trīsdesmit, tikai divus gadus kā precējies un ar mazu meitiņu. Es vēl tagad viņu atceros - gaišmatains vīrietis ar bedrīti uz zoda. Man kaut kur ir viņa trīsdimensiju kuba bilde... Un tagad mazajai meitenītei pašai ir dēls, kas dienē uz kuģiem, un skaidrs: ja kaut kas notiks... Atceros, mums bija bombardēšanas patruļas un visi vecie vīri pēc kārtas gāja sargāt gaisa telpu, un es domāju: ko gan viņi spētu izdarīt, ja kalganieši būtu atlidojuši līdz mums? Māte mums, bērniem, stāstīja par pārtikas normām, cenām un nodokļiem. Knapi savilkām galus... Varētu domāt, ja cilvēkiem būtu cik necik prāta, viņi tak negribētu to piedzīvot atkal, viņi pat negribētu par to dzirdēt! Bet laikam jau tie nav vienkāršie cilvēki, kuri to grib; pat kalganieši, jādomā, labprātāk dzīvotu mājās pie ģimenēm, nevis meklētu galu muļķīgos karakuģos. Pie vainas ir tas briesmīgais Stetins! Kāpēc gan tādiem ir atļauts dzīvot? Nomušīja to večuku... kā viņu sauca, to iepriekšējo? ...Tallosu un tagad grib būt kungs un pavēlnieks pār visiem.
Un es nesaprotu, kāpēc viņš grib karot ar mums! Tāpat tak skaidrs, ka viņš zaudēs, tāpat kā visi agrākie. Varbūt tas pieder pie Plāna, bet man reizēm liekas, ka tas ir nejauks Plāns, ja liek tik daudz karot un nonāvēt; tiesa gan, es nesaku neviena slikta vārda par Hari Sel-donu, jo viņš par to visu noteikti zināja daudz vairāk nekā es, un droši vien man, muļķei, neklātos par viņu šaubīties. Un vēl pie vainas ir tas otrs Fonds! Viņi jau nu varētu apturēt Kalganu tūliņ uz vietas, un viss beigtos
labi! Beigu beigās viņi tikpat to izdarīs, un vai tad nav labāk pasteigties, kamēr nav nodarīts lielāks posts?
Doktors Darells pacēla galvu. - Vai jūs kaut ko teicāt, Polij?
Polijas acis plati iepletās, tad iegailējās dusmās un savilkās šauras. - Nē, nē, doktor, itin neko! Kas tad man var būt sakāms? Šinī mājā drīzāk drīkst nosmakt nekā pasacīt kādu vārdu. Skraidi tik turpu un atpakaļ, dari šito un dari to, bet nedomā atplest muti! - Un viņa šņukstēdama izskrēja no istabas.
Polijas aizvainojums uz doktoru Darellu atstāja tikpat niecīgu iespaidu kā viņas runāšana.
Kalgans! Muļķības! Parasts fiziski apbruņots ienaidnieks. Ar tādiem viņi vienmēr ir tikuši galā.
Tomēr grūti bija nokratīt domas par kārtējo nejēdzīgo krīzi. Pirms septiņām dienām mērs bija piedāvājis viņam kļūt par Pētījumu un Attīstības nodaļas administratoru. Viņš bija apsolījis šodien dot atbildi.
Bet...
Darells neomulīgi sagrozījās. Kāpēc tieši viņš? Tomēr atteikties būtu sarežģīti. Tas izskatītos dīvaini, un viņš neuzdrīkstējās radīt dīvainu iespaidu. Kāda viņam galu galā daļa par Kalganu? Viņam bija tikai viens ienaidnieks. Viņam vienmēr ir bijis tikai viens ienaidnieks.
Kamēr dzīva bija sieva, viņš ar prieku bija vairījies no sava uzdevuma, slēpies no tā. Ai, šīs garās, rāmās dienas uz Trantora starp pagātnes gruvešiem! Sagrautas pasaules klusums un aizmirstība, atkāpšanās no visa!
Bet viņa bija mirusi. Tikai nepilni pieci gadi bija aizvadīti tajā pasaulē, un pēc tam viņš bija sapratis,
ka spēj dzīvot, tikai cīnoties pret šo noslēpumaino un biedējošo ienaidnieku, kas grāva viņa vīrišķo pašcieņu, kontrolējot viņa likteni; pret to, kas viņa dzīvi pārvērta nožēlojamā cīņā, kurai jau iepriekš zināms iznākums; pret to, kas pārvērta Visumu nīstamā un iznīcinošā šaha spēlē.
Sauciet to par sublimāciju, ja gribat; arī viņš pats to sauca šai vārdā, tomēr cīņa piešķīra viņa dzīvei jēgu un nozīmi.
Viss sākās Santanni Universitātē, kur viņš bija apvienojis spēkus ar doktoru Kleisi. Tur bija aizvadīti pieci auglīga darba gadi.
Un tomēr Kleise bija tikai datu apkopotājs. Viņš nespēja sekmīgi pildīt patieso misiju. Un tad, kad Darells bija sapratis, kas ir galvenais, viņš zināja, ka pienācis laiks aiziet.
Kaut arī Kleise strādāja slepenībā, viņam tomēr bija vajadzīgi cilvēki, kuri strādātu viņa labā un kopā ar viņu. Viņam bija padotie, kuru smadzenes viņš izmantoja savam mērķim. Viņu atbalstīja universitāte. Un visas tās bija vājās vietas.
Kleise to nespēja saprast, un viņš, Darells, nespēja paskaidrot. Viņi šķīrās kā ienaidnieki. Tā tam bija jānotiek. Viņam vajadzēja aiziet kā sakautajam - drošības labad, jo kāds to varēja novērot.
Kleise strādāja ar grafikiem un tabulām, bet Darells -ar matemātiskiem jēdzieniem, kuriem risinājumus meklēja citiem neredzamos prāta dziļumos. Kleise sadarbojās ar daudziem, Darells strādāja viens. Kleise darīja savu darbu universitātē, Darells - ārpilsētas mājas noslēgtībā.