Un mērķis vairs nebija tālu.
Otrā Fonda pārstāvis smadzeņu uzbūves ziņā nav parasts cilvēku sugas eksemplārs. Varbūt to nespēj konstatēt ne gudrākais fiziologs, ne talantīgākais nei-roķīmiķis, bet atšķirība nenoliedzami eksistē. Un, tā kā šī atšķirība eksistē prāta jomā, tad tieši tur tā ir jāatrod.
Pētot tādu cilvēku kā Mūlis - un Otrā Fonda pārstāvjiem neapšaubāmi piemīt Mūļa spējas, vai nu tās būtu iedzimtas, vai iegūtas, - kurš ir spējīgs uztvert un kontrolēt citu emocijas, viņa smadzenēs jāuztausta nepieciešamā elektroniskā ķēde un jāiegūst no tās visi sīkākie dati ar encefalogrāfu, kuram neko nav iespējams noslēpt.
Un tagad Kleise ir atgriezies viņa dzīvē sava jaunā, dedzīgā audzēkņa Antora personā.
Maldi! Maldi! Viņš nāk ar diagrammām un tabulām, kurās reģistrēti ietekmēto cilvēku smadzeņu signāli. Darells bija apguvis šo prasmi jau pirms daudziem gadiem, bet kāda tam jēga? Jāuztausta ir nevis instruments, bet roka, kura to vada. Tomēr nācās piekrist un pievienoties Antoram, jo tas bija neuzkrītošāks ceļš.
Un tā paša iemesla dēļ tagad vajadzēs kļūt par Pētījumu un Attīstības nodaļas administratoru. Atkal tas pats neuzkrītošais ceļš! Jāpaliek sazvērniekam sazvērestības vidū.
Brīdi viņā uzzibēja mulsinošā doma par Arkādiju, un viņš centās to nokratīt. Ja viņš strādātu vienatnē, nekas tamlīdzīgs nebūtu noticis. Ja viņš strādātu vienatnē, apdraudēts nebūtu neviens cits kā vienīgi viņš. Ja strādātu vienatnē...
Viņā brieda dusmas - dusmas uz mirušo Kleisi, uz dzīvo Antoru, uz visiem šiem nejēgām, kuri ticēja, ka dara labu...
Bet Arkādija taču pratīs parūpēties par sevi! Viņa ir gudra un attīstīta meitene.
Viņa pratīs parūpēties par sevi!
Šie vārdi kā uzmundrinājums skanēja viņa galvā.
Bet vai tiešām pratīs?
Tobrīd, kad nomāktais doktors Darells stāstīja sev, ka viņa to pratīs, Arkādija sēdēja Galaktikas Pirmā Pilsoņa kabineta saltajā, nemīlīgajā priekštelpā. Viņa tur sēdēja jau pusstundu, un viņas skatiens lēni slīdēja pār kailajām sienām. Ierodoties šeit kopā ar Homiru Munnu, viņa bija ieraudzījusi pie durvīm divus bruņotus sargus. Iepriekšējās reizēs tādi tur nebija redzēti.
Pašlaik Arkādija sēdēja uzgaidāmajā telpā viena, un viņai šķita, ka no visiem istabas stūriem strāvo nedraudzīgs saltums. Arī to viņa izjuta pirmoreiz.
Kāds tam varētu būt iemesls?
Homirs bija kabinetā pie Lorda Stetina. Kas noticis, kas nav kārtībā?
Šīs domas Arkādiju tracināja. Grāmatās un videofilmās galvenais varonis līdzīgās situācijās nevilcinoties izdarīja secinājumus un allaž bija gatavs negaidītiem pavērsieniem, bet viņa... Viņa vienkārši sēž! Šeit var notikt jebkas. Jebkas! Bet viņa vienkārši sēž!
Jādomā vēl un vēlreiz. Jāpārcilā atmiņā viss notikušais. Varbūt atausīs kāda skaidrība.
Divas nedēļas tēvocis Homirs bija dzīvojis gandrīz tikai Mūļa pilī. Vienreiz ar Stetina atļauju viņš bija paņēmis Arkādiju sev līdzi. Pils bija liela, drūma un masīva, un šķita, ka tā saraujas no dzīvības pieskāriena, ka tā vēlas tikai dusēt savās krāšņajās atmiņās, ka tā atbild uz ienācēju soļiem ar dobju dunoņu vai negantu klaboņu. Viņai tur nebija paticis.
Daudz pievilcīgākas bija pilsētas platās, dzīvespriecīgās ielas, teātri un izrādes; šī pasaule, kas bija ievērojami trūcīgāka par Fondu, daudz vairāk tomēr atvēlēja ārējam krāšņumam.
Homirs atgriezās vakaros, dziļas bijības pārņemts. “Es tur jūtos kā sapņu pasaulē,” viņš mēdza sacīt. “Ja vien es varētu nojaukt šo pili pa vienam akmenim, citu pēc citas atdalīt putuplasta kārtas, aizvest to visu mājās uz Terminu! Kas tas būtu par izcilu muzeju!
Viņš šķita zaudējis sākotnējo nepatiku. Viņš bija aizrāvies un dedzības pārņemts. Par to Arkādiju pārliecināja viena pilnīgi droša pazīme: visu šo laiku Homirs Munns ne brīdi nestostījās.
Reiz viņš teica: “Tur glabājas ģenerāļa Pričera pierakstu kopsavilkumi...”
“Es viņu zinu. Pričers bija Fonda renegāts, kurš ķemmēja Galaktiku, meklēdams Otro Fondu, vai ne?” “Renegāts gluži ne, Arkadī. Mūlis viņu pārveidoja.” “Bet tas taču ir viens un tas pats.”
"Tā Galaktikas ķemmēšana, kā tu izsakies, bija bezcerīgs pasākums. Seldona Konvencijas sākotnējos reģistros, ar kuriem pirms piecsimt gadiem tika nodibināti abi Fondi, Otrais Fonds ir pieminēts tikai vienu reizi. Tur teikts, ka tas atrodas Galaktikas pretējā galā uz Pēdējās Zvaigznes. Nekas vairāk Pričeram un Mūlim nebija zināms. Viņi nebūtu varējuši identificēt Otro Fondu pat tad, ja to izdotos atrast. Kāds neprāts!” “Bet tur ir pieraksti...” pēc brīža viņš čukstus sacīja pats sev, taču Arkādija uzmanīgi klausījās. “Šķiet, tie aptver vairākus tūkstošus pasauļu, bet pētīšanai pieejamās pasaules varēja būt aptuveni miljons. Un mūsu stāvoklis nav vieglāks...”
“Cs-s-st!” Arkādija viņu bažīgi pārtrauca.
Homirs sastinga un lēnām atguvās. “Jā, nerunāsim par to,” viņš nomurmināja.
Un tagad Homirs bija kopā ar Lordu Stetinu, un Arkādija viena gaidīja ārpusē, juzdama sirdī briestam raizes bez jebkāda redzama iemesla. Tieši tas biedēja visvairāk. Tas, ka raizēm itin kā nebija iemesla.
Arī Homirs aiz kabineta durvīm jutās slīgstam nenosakāmu bažu purvā. Viņš visiem spēkiem pūlējās novērst stostīšanos, taču iznākums, protams, bija tāds, ka viņš nespēja no vietas skaidri izrunāt pat divus vārdus.
Lords Stetins bija ģērbies pilnā formas tērpā, sešas pēdas un sešas collas garš, masīviem žokļiem un skarbiem vaibstiem ap muti. Varenās dūres sparīgi bungoja pavadījumu augstprātīgajiem vārdiem.
- Tātad jūsu rīcībā ir bijušas divas nedēļas, bet jūs nākat pie manis ar tukšu čalošanu! Diezgan, ser, stāstiet visļaunāko! Vai manu floti sasitīs drupās? Vai man jākaro gan ar Pirmā Fonda vīriem, gan ar Otrā Fonda rēgiem?
- Es... Es atkārtoju, g-godātais Lord, k-ka neesmu p-pareģis. Es... esmu p-pilnīgā nesaprašanā.
- Varbūt jūs gribat doties atpakaļ, lai brīdinātu savus tautiešus? Pie Melnā Kosmosa visu šo tēlošanu! Es gribu dzirdēt patiesību, vai arī izdabūšu to kopā ar tavām zarnām!
- Es runāju t-tikai p-patiesību, godātais Lord, un g-gribu atgādināt, k-ka es esmu Fonda p-pilsonis. J-ja m-mani aizskarsiet, t-tam b-būs nevēlamas sekas.
Kalgana Lords dārdoši iesmējās. - Ar tādiem draudiem var baidīt bērnus! Vai iebiedēt idiotus! Pietiks, mister Munn, es esmu jums izrādījis milzīgu pacietību. Esmu divdesmit minūtes klausījies jūsu garlaicīgajās blēņās, kuru sacerēšanai jūs droši vien esat veltījis dažu labu bezmiega nakti. Tās bija veltīgas pūles! Es zinu, ka jūs šeit neesat vienkārši tādēļ, lai rakņātos pa Mūļa atdzisušajiem pelniem un tīksminātos par dažām atrastām oglītēm, - jums šeit ir citi uzdevumi, par kuriem jūs man neesat stāstījis! Vai tā nav patiesība?
Homirs Munns nekādi nespēja apslāpēt šausmas, kas tajā brīdī iedegās viņa acis, viņš pat nespēja ievilkt elpu. Lords Stetins to redzēja un tik sparīgi uzsita Fonda viesim pa plecu, ka tas salīgojās kopā ar visu krēslu.
- Nu tā! Un tagad runāsim atklāti. Jūs pētāt Sel-dona Plānu. Jūs zināt, ka tas vairs nav spēkā. Varbūt jūs zināt ari to, ka pašreizējais uzvarētājs esmu es - es un mani mantinieki. Attopieties taču, cilvēk, un saprotiet: nav nekādas nozīmes tam, kurš dibina Otro Impēriju, nozīme ir tikai pašai Impērijai! Vēsture neizvirza mīluļus. Vai jūs baidāties man atbildēt? Pats redzat, ka es zinu jūsu misiju!